22. jūnijā ar lidmašīnu Stokholmā ieradās trīsgalvaina ģimene no Rīgas: Oskars Krūmanis (Kruhmann), viņa kundze Eiženija un 14-gadīgais padēls Juris. Šai ģimenei laimējies izkļūt brīvībā tāpēc, ka Oskaram Krūmanim, dzimušam Rīgā, tēvs vācietis, un 1939. gadā viņš repatriējies uz Vāciju, kur ieguvis turienes pavalstniecību. Krūmana kundze, dzimusi Šīmane, ir īsta latviete. Visa ģimene latviski runā labāk nekā vāciski.

Jau 23. jūnija vakarā Krūmani atstāja Stokholmu, lai dotos tālāk uz Rietumvāciju, kur vispirms paredzēta apmešanās Fīrnheimas (Viernheim) nometnē.

Eiženijai Krūmanei kā latvietei un Latvijas pavalstniecei iebraukšanas dokumentus sagādāja vācu konsulāts Stokholmā. Pēc repatriēšanās Oskars Krūmanis iesaukts vācu armijā un 1945. gadā nokļuvis padomju gūstā. Gūsta laiks līdz 1947. gadam bijis pavadāms Kutaisas nometnē pie Melnās jūras. Krūmanis apgalvo, ka tur tai laikā bijuši arī kādi 1500 latvieši, starp tiem Andrejs Spekke, Latvijas radiofona informācijas daļas darbinieks Osvalds Porietis, kpt. Šulcs, kpt. Brinkmanis un plkv.-ltn. Nadziņš.

Brinkmanis vēlāk esot notiesāts ar 25 gadiem izsūtījumā, bet pārējie pieminētie atbrīvoti un atgriezušies Latvijā. Apstākļi Kutaisas nometnē bijuši šausmīgi, un daudzi no tur ieslodzītajiem latviešiem apmiruši. Pēc atgriešanās Rīgā Krūmanis līdz 1954. gadam dzīvojis ar svešu pasi. Atguvis identitāti, viņš nemitējies rūpēties par izkļūšanu uz Vāciju, kas nu beidzot izdevies.

Staigājot pa Stokholmas ielām, visi ģimenes locekļi apgalvoja, ka tā esot viņu laimīgākā diena pēc kara kopš 1956. gada augusta dienām, kad Rīgā viesojusies zviedru flote — notikums, ko rīdzinieki neaizmirstot. Rūpējoties par izbraukšanas atļaujas iegūšanu, Krūmaņi piedzīvojuši naidīgu ignoranci no padomju iestāžu puses un pratināšanu čekā, kur piekodināts nevienam par to nestāstīt.

Krūmaņi atveduši dažas ļoti interesantas ziņas par apstākļiem Rīgā. Piemēram kāds Krūmaņa tuvs paziņa, bijušais Reitera korists, īsi pirms izbraukšanas bijis ciemos pie Leona Reitera Zaubes ielas divistabu dzīvoklī. Tikko ciemiņš ieradies, Leons Reiters licis pirkstu pie lūpām, lai nekā nerunā, un čukstējis, ka viņa sienās droši esot ierīkoti mikrofoni.

Pēc visa spriežot, Leons Reiters sākot apjaust savu traģēdiju, jo vairāk tāpēc, ka apzinoties — atceļa vairs nav, atliek tikai pildīt pavēles. Esot viņš diezgan bieži redzams Rīgas dzertuvēs. Latviešu sabiedrībā runājot, ka Leons Reiters laikam tomēr esot psihiski iedragāts, ja varējis izšķirties par repatriēšanos. Reitera kundze domājot par iestāšanos vai nu Konservatorijā vai Mākslas akadēmijā (par to ziņas arī no citas puses). Tā saucamais „sakaru darbinieku koris", kur tagad par diriģentu piesaistīts Leons Reiters, esot tāds, ko neviens nopietni nevērtējot.

Nesen arī ar izsūtījumu notiesāts Rīgas jaunais dzejnieks Otomārs Rikmanis, kura dzejoļi nebija nekāds retums okupētās Latvijas presē. Notiesāšanas iemesls — jaunā dzejnieka nesavaldīgā pretimrunāšana, vispār pretošanās kompartijas žņaugiem mākslas jautājumos.

Rīgas veikalos tagad varot dabūt visu, kaut gan, piemēram, Latvijā ražotās drēbes lielāko tiesu aizejot uz Padomju Savienību. Preču iegūšana tomēr apgrūtināta ārkārtīgi dārgo cenu dēļ. Ja kāds pelna 1200 rubļu mēnesī, saka Krūmanis, tad, protams, nezinātājam tas izklausās daudz, bet šie 1200 rubļi, sākot iepirkšanos, kūst kā sniegs saulē.

Un ko lai saka, piemēram, pastnieks, kas pelna tikai 300 rubļus mēnesī un pats par savu naudu spiests iegūt formas tērpu! Pastnieku reakcija ir tāda, ka viņi veic savus pienākumus pa roku galam. Itin bieži tie neiznēsā vēstules pa Rīgas nomalēm, aizbildinādamies, ka tur esot nikni suņi. Pēc Krūmana domām, šīs pašas paviršības dēļ netiek saņemta daža laba no ārzemēm nākusi vēstule. Ar to nav teikts, ka nebūtu savu „nopelnu" arī cenzūrai.

Kolhozos stāvoklis joprojām nožēlojams. Ļaudis pārtiekot no piemājas zemītēm. Padomju vara visādi cenšoties slēpt informāciju par notikumiem pasaulē. Par nesenajām Budapeštas slepkavībām un brīvās pasaules reakciju Krūmaņi uzzinājuši tikai Stokholmā.

Visskaidrāk Rīgā dzirdami BBC raidījumi vācu valodā, turpretim latviešu raidījumi no brīvās pasaules labāk uztverami uz laukiem. Rīgā tiekot traucēti ne vien Rietumu radio raidījumi, bet arī telefona sarunas ar iestādēm, piemēram, ar tā saucamo Latvijas PSR „ārlietu ministriju".

Atstājot Stokholmu un dodoties tālāk uz Vāciju, Krūmaņi deva šejienes latviešiem (viņus pa uzturēšanās laiku Stokholmā aprūpēja Nacionālā Fonda valde, rīkojot arī preses konferenci zviedru žurnālistiem) divus padomus:

- Pirmkārt, palīdzības saiņos uz Latviju nesūtīt pārtiku, toties katrā ziņā drēbes.

- Otrkārt, lai katrs, kam prāts kļuvis šaubīgs, met no galvas laukā domas par atgriešanos uz Latviju.

Aplūkodami Stokholmas veikalu skatlogus un pārliecinādamies par cenām, vērodami ļaužu pilnās ielas, kur sejas brīvas no aizdomām un bailēm, Krūmaņu ģimene atzinās, ka nevar nemaz tā labi aptvert, kur viņi īsti atrodas.

Avots: Laiks, 02.07.1958