Pēc ilgas slimības, 56 gadu vecumā, Romā miris ievērojamais komponists Otorino Respīgi. Dzimis Boloņā 9.jūlijā 1879.gadā. Respīgi mācījās vispirms vijoļspeli savas dzimtās pilsētas konservatorijā, slavenajā Boloņas Mūzikas licejā. Pēc tam viņš piegriezās kompozīcijai, sākumā strādājot pie Martuči, turpat Boloņā, vēlāk pie Nik. Rimska-Korsakova Pēterpilī, kas stipri ietekmēja visu Respīgi kā komponista attīstību. Kādu laiku Respīgi kompozīciju mācījās arī pie Makša Bruha Berlīnē. Respīgi savās orķestra kompozīcijas apdziedāja savas dzimtenes skaistumus: «Aretuza» (1911), «Romas fontāni» (1917), «Romas pīnijas» (1924) ir plaši pazīstami viņa simfoniskie tēlojumi, kas žilbina ar savu mirdzošo, krāsaino instrumentāciju un bagāto mūzikālo tēlainību. Viņa lielo darbu virkni simfoniskajā un kamermūzikā vēl papildina «Drāmatiskā simfonija» (1915), «Gnomu balāde» (1920), «Trittico Botticelliano» (1927), «Pavasaris» (solo balsīm, korim un orķestrim), «Senas itāliešu dejas un ārijas» (1920), «Gregoriāniskais koncerts» vijolei ar orķestri (1924 sonāta vijolei ar klav., trīs stīgu kvarteti u. c. levērojams viņa operkomponista darbs: operas «Karalis Encio» (1905), «Semirama» (1910), «Belfagors» (1923) «Nogrimušais zvans» (pirmuzvedums Hamburgā, 1926), «Marija no Ēģiptes» , (pirmuzvedums Ņujorkā, 1930), beidzot «Liesma», kurai bija lieli panākumi Romā 1934.gadā; baleti «Scherzo Veneziano», «Apburtā skaistule» u. c. Respīgi ieņēma lielu oficiālu vietu Itālijā. 1913.g. viņu iecēla par kompozicijas profesoru Romas Karaliskajā Sv. Cecīlijas mūzikas akadēmijā. 1923.g. viņš kļuva tās direktors, pēc Enriko Bossi nāves 1932.g. Respīgi iecēla par Itālijas Karaliskās akadēmijas locekli.

Avots: Mūzikas apskats, 01.05.1936