Paulis Kubuliņš aizgājis mūžībā nesagaidot Ziemsvētkus un 90. dzimšanas dienu, ko viņš bija iecerējis svinēt, būdams vecākais smalkbūvju celtnieks. Paulis dzimis 1914. gada 1. martā Baltinavā lauksaimnieka ģimenē, kas audzēja vaislas sugas lopus un izmitināja sacīkšu zirgus. Vecāki gribēja, lai Paulis mācās Malnavas lauksaimniecības vidusskolā.

Tā kā Paulim vēl nebija 16 gadu, skolā viņu neuzņēma, bet norīkoja par mācekli uz pienotavu. Paulis šajā darbā aizvadīja vienu gadu un saprata, ka nevēlas dzīvi veltīt piensaimniecībai. Viņa sapnis bija kļūt par virsnieku, un, vecākiem neko nesakot, viņš aizbrauca uz Balviem un iestājās vidusskolā, ko beidza 1934. gadā, pēc tam iesaukts obligātajā karadienestā un uzņemts Latvijas Kara skolā. P. Kubuliņš Kara skolu beidza 1938. gadā (skolā tas bija 12. izlaidums), ar Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa pavēli paaugstināts, ieguva leitnanta pakāpi un dienēja 7. Siguldas kājnieku pulkā.

Krieviem okupējot Latviju un atvaļināts no Latvijas armijas, P. Kubuliņš iestājis Latvijas Universitātes Tautsaimniecības fakultātē un strādāja Rīgas pilsētas valdē.

Vācu okupācijas laikā 1943. gadā viņš pievienojās Pretestības kustībai, vēlāk iestājās Latviešu leģionā un plkv. V. Januma pulkā komandēja pirmo instruktoru rotu.

Būdams trešās rotas komandieris, cīnījās Valdaja augstienē, kur tika ievainots, pēc ievainojuma sadziedēšanas bija 3. būvpulka 5.rotas komandieris, paaugstināts par virsleitnantu.

Vācijā 1944. gadā P. Kubuliņš salaulājās ar skolotāju Ritu Gailīti. Pēc miera noslēgšanas nokļuva angļu gūstā un deviņus mēnešus pavadīja gūstekņu nometnē Beļģijā. Atbrīvots no gūsta, P. Kubuliņš sameklēja ģimeni Vācijā un dzīvoja pārvietoto personu nometnē Kaselē, strādādams par pārtikas sadalītāju. Vēlāk viņš iestājās ASV armijas inženieru vienībā, tā sauktajā "melnajā rotā", kuras locekļi valkāja melnas uniformas. Ģimenē piedzima meita Asja.

1951. gadā Kubuliņi izceļoja uz ASV un apmetās uz dzīvi Mičiganā.

1952.gadā piedzima dēls Egons. Paulis sāka strādāt celtniecībā, pamazām iemācījās iekštelpu apdares darbus un kļuva par pieprasītu amatnieku, jo prata iebūvēt skapjus, grāmatplauktus, kā ari pieprata citus smalkus darbus.

Viņš strādāja līdz mūža pēdējām dienām, brīvajā laikā kopdams savas mājas dārzu. P. Kubuliņš ar lielu dedzību iesaistījās latviešu sabiedriskajā darbā. Aktīva izvērtās vēstuļu rakstīšana un gājieni, protestējot pret Latvijas okupāciju. Paulis savu dzīvi veltīja Latvijai, ģimenei un darbam.

Lielu gandarījumu viņam sagādāja Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas piešķirtais goda raksts un goda zīme "Par ieguldījumu bruņoto spēku attistibā". Viņš bija mūža biedrs Amerikas latviešu apvienībā, DV organizācijā un Garezera draugu saimē.

P. Kubuliņš bija aktīvs konkordijas Valdemāria filistrs un Latvijas 50 gadu okupācijas mūzeja atbalstītājs. Viņš lūdza, lai, viņu apbedot, nenes ziedus, bet ziedo mūzejam. Šī vina vēlēšanās tika izpildīta. Nelaiķi izvadīja mācītāja Gundega Puidze, ērģeles spēlēja Gunārs
Baumanis.

Avots: "Laiks",24.01.2004