Kādā Sarkanā Krusta slimnīcas istabā, kopā ar vēl trim ievainotiem latviešu karavīriem, apmeklētājiem pretī smaida ar Dzelzs Krustu apbalvotais kareivis Pauls Ķīvītis. Viņš dzimis 1910. g. Ikšķiles pagastā, apmeklējis Ogres pamatskolu un strādājis Rīgā pienotavā un vēlāk pie Ķeguma spēkstacijas būves. Boļševiku laikā viņu kā „kulaku" atlaida no darba, jo Ķīvlša tēvam pieder Ogrē neliels zemes gabaliņš. Tad viņš strādājis par plostnieku. Tiklīdz pār mūsu zemes robežu bija pārnācis Lielvācijas karaspēks, Ķīvītis kopā ar citiem drošsirdīgiem vīriem pie Lielvārdes stājās pretī čekistiem ar ieročiem rokās.
Par ko viņš apbalvots ar Dzelzs Krustu? Šis jautājums Ķīvītim liek brīdi apmulst, it kā kavējoties atmiņās. „Es domāju par to, ka izpildīju savu pienākumu." Pāršķirstot atmiņu lapas, Ķīvītis stāsta, ka bijis iedalīts slēpotāju grupā. Kopā ar citiem viņi straujā triecienā ieņēmuši kādu sādžu. Rīta krēslā Ķīvītis pēkšņi pamanījis, ka pa lauku kustas savādi tēli, kuros viņš saskatījis ienaidniekus. Ķīvītis atklājis ložmetēja uguni. Ložmetējam sabojājoties, Ķīvītis palicis savā postenī un turpinājis šaut ar šauteni. Ienaidnieks bija desmitkārtīgā pārspēkā un Ķīvītis kopā ar saviem cīņas biedriem lēni atvilcies uz sādžas vidu. Pa tam boļševiki ieņēmuši kādu sādžas māju. Ķīvītis kopā ar kādu vācu kareivi pielīdis boļševiku mītnei un iesviedis tajā vairākas rokasgranātas. Boļševiki atstājuši māju un bēguši uz mežu, bet Ķīvītis kopā ar vācu karavīru drošsirdīgi vajājuši tos.
Tad kādu dienu Ķīvītis aicināts uz aizmuguri, kur vācu ģenerālis viņam un citiem cīņas biedriem pasniedzis Dzelzs Krustu. Ķīvītis apsaldējies un tagad ārstējas. „Esmu pārliecināts, ka ārstu gādība, viņu māksla un Ķemeru dūņas mani drīz vien izdziedinās. Tad atkal ar prieku došos pie savējiem, kas mani, droši vien, gaida,» viņš smaidot saka un sniedz roku.

Avots: Tēvija, 21.03.1942