Dzimis Tallinā (Rēvelē).

Rīgas Rātes kungs.

1792. gadā Rīgas (Livonijas) Vispārderīgās un ekonomiskās biedrības dibinātājs, ziedojot balvu fondam 40,000 dālderus. Balvas un sudraba vai bronzas medaļas tika pasniegtas vairāk kā 100 gadus, līdz pat Pirmā Pasaules kara sākumam.

fon Blankenhageni (vc. Blanckenhagen, kr. фон Бланкенхаген) latviešu literatūtā tradicionāli Blankenhāgeni - tirgotāju un muižnieku dzimta Krievijas impērijas Vidzemes guberņā. Zināmākie pārstāvji ir XVII gs. estofils un igauņu literatūras pamatlicējs Simeons (Simeon von Blankenhagen), kā arī viens no spožākajiem XIX gs. intelektuāļiem Baltijā, Vidzemes Vispārderīgās un ekonomiskās societātes dibinātājs Peters Heinrihs (Peter Heinrich von Blankenhagen). No citām aktivitātēm nevar nepieminēt savulaik Eiropā visai populāro alkoholisko dzērienu "Allažu ķimelis", ko Blankenhagenu darītavā ražoja no 1823. līdz 1944. gadam. Dzimtai piederēja arī Allažu (Gut Allasch), Veismaņu (Weißenstein), Drabešu (Drobusch) u.c. muižas Vidzemē un Ēbela muižiņa Rīgā, Pārdaugavā.

***

Vidzemes Vispārderīgā un ekonomiskā societāte - Krievijas impērijas Vidzemes guberņas lauksaimnieku biedrība, kuras uzdevums bija veicināt guberņas ekonomikas attīstību, racionalizāciju un modernizāciju. Līdzekļus darba iesākšanai 1792. gadā ziedojis Rīgas patricietis un tirgotājs Peters Heinrihs Blankenhagens, bet darbību biedrība sāka 1796. gadā.

Līdz 1813. gadam biedrības birojs atradies Rīgā, bet sakarā ar Napoleona iebrukumu tika pārcelts uz Tērbatu. Biedri dalījās īstajos un goda biedros. Īstie biedri varēja būt 13, bet goda biedru skaits nebijis noteikts. Par pirmajiem goda biedriem allaž ievēlējuši provinces ģenerālgubernatoru un gubernatoru, kuriem tika dotas arī balss tiesības.

Savu darbību biedrība pārvaldījusi pati. Lēmumi pieņemti ar balsu vairākumu. Reizi gadā ar balsu vairākumu ievēlēts arī biedrības prezidents.

Bez šīs biedrības līdzdalības Vidzemē XIX gs. nav noticis neviens pasākums, kas saistīts ar lauksaimniecības veicināšanu. Tā regulāri izdeva zinātniskus žurnālus, kuros tika apkopoti biedrības speciālistu pētījumu rezultāti, inspirēja dažādu lauksaimniecības biedrību veidošanos (piem.

• Vidzemes savstarpējā krusas biedrība,
• Kurzemes ekonomiskā sabiedrība,
• Kuldīgas lauksaimniecības biedrība u.c.) u.tml.

Netālu no Rīgas iekārtoja lauksaimniecības novitāšu izmēģinājumu muižu.

Societāte Latvijā ieviesa uni izplatīja daudz jaunu kultūraugu, piemēram,

• āboliņu,
• kartupeļus,
• ziemas rapsi,

kā arī jaunas mājlopu šķirnes. Ar vaislas lopiem apgādāta arī Krievija.

1837. gadā pēc barona Otto fon Volfa ierosinājuma darbība paplašināta, veidojot filiāļu jeb t.s. zaru biedrības, cenšoties to darbību izplatīt arī Kurzemē un Igaunijas teritorijā. Tā radās Kuldīgas, Pērnavas, Vīlandes, Ezeles (Sāmsals) un Dienvidvidzemes biedrības.

1840. gados pievērsās pļavkopībai, Trikātā iekārtota sugas aitu audzētava. Biedrība veica Vidzemes astronomiski trigonometrisko uzmērīšanu, izveidoja Vidzemes topogrāfisko karti.

Ja no sākuma kooperēšanās veicināta starp vācbaltiem, tad sešdesmitajos gados societāte sākusi dibināt zaru biedrības arī brīvlaistajiem zemniekiem. Tās, savukārt, palīdzēja dibināt dažādus zemnieku kooperatīvus, kā arī arī krājaizdevu sabiedrības.