Pēteris Roberts Kamols

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
21.04.1880
Miršanas datums:
12.07.1948
Tēva vārds:
Jāņa dēls
Kategorijas:
Mācītājs, Padomju represiju (genocīda) upuris
Tautība:
 latvietis
Kapsēta:
Norādīt kapsētu

 * 1880. IV 21. Plāņu pag. +1948. VII 12. Rucavā

                1920. I 08. ordinēts par Novgorodas latviešu draudzes mācītāja palīgu,

                1920. V 14. iecelts par Novgorodas latviešu draudzes mācītāju,

                1930. I 30. izsūtīts uz Solovkiem,

                1933. VII 27. atbrīvots,

                1934. III 14. apstiprināts par Rucavas draudzes mācītāju,

                1934/1944. Rucavas ev. lut. draudzes mācītājs,

                1944/1945. Vāciešu apcietināts,

                1945/1948. Rucavas ev. lut. draudzes mācītājs,

                Avots:       „Dzimtenes draudzes un baznīcas”, ASV, 1987.; 

                                „Baznīcas kalendārs“, r., 1943.;

                                „Svētdienas Rīts“ # 14/1934., # 17/1940.

***

           Pēteris Roberts Kamols dzimis 1880. g. 21. aprīlī Plāņu pagasta Brekuļos, Trikatas draudzē. Viņa tēvs Jānis bija kalps, māte Lība. Ģimene bija ļoti dievticīga. Dēls Pēteris zēna gados kājām aizstaigāja pat uz 18 km attālo Smilteni, lai dzirdētu mācītāju Kundziņu.

          Kalpa dzīve ir grūta, smags darbs. Tādēļ tēvs skubināja dēlu doties uz pilsētu - Rīgu vai Pēterburgu. Dēls ieradies Valkas stacijā, nolēmis braukt turp, uz kurieni aties nākošais vilciens. Tā viņš nonācis Pēterburgā ar mācītāja Kundziņa ieteikuma vēstuli Jēzus draudzes mācītājam. Dziedādams draudzes korī, viņš iepazinies ar savu nākamo dzīves biedri Ceciliju Šnori. Viņiem bijusi ģimene ar četriem bērniem.

          Kamols uzstrādājies par patversmes pārzini evaņģeliskā misijā. Mācītāju trūkuma dēļ viņu bīskaps J. Grīnbergs ordinējis Novgorodā Ziemas svētkos 1919. gadā, tas ir, pēc jaunā kalendāra 1920. g. 8. janvārī.

          Saslimdams ar tīfu, Kamols paglābies no iesaukšanas sarkanā armijā. Pārtikas grūtības Kamolus novedušas Preobraženskā pie Lugas, pēc ordinācijas - Novgorodā. Viņa ziņā nonākušas apmēram 60 latviešu kolōnijas trīs guberņās. Labākas satiksmes dēļ viņi pārcēlušies uz Čudovu. 

          Šo kolōniju aprūpe bija grūta. Lai dienu būtu kopā ar draudzes locekļiem, mācītājam vajadzēja braukt pa naktīm. Mācītājs centies savus locekļus apmeklēt vismaz divi reizes gadā. Vasarās - kapu svētkos, ziemā - pieņemot pie dievgalda. Lai ar draudzes locekļiem pabūtu kopā vairākas dienas, nācies būt prom no mājām mēnesi un vairāk. Slikto ceļu dēļ daža vieta, piem., Kučinova sasniedzama tikai jāšus. Dienesta braucienos mācītāju pavadīja viņa meitas, spēlēdamas klavieres vai harmoniju. Trīspadsmit vietās Kamols iekārtojis lūgšanas namus. Ēkas vienā galā palikusi skola, kur pakreisie skolotāji likuši bērniem dziedāt Internacionāli, kamēr otrā galā notikusi dievkalpošana. 

          Kad pēc miera līguma sākās pārcelšanās uz Latviju un arī mācītāji Vilciņš, Zuzāns, Dombrovskis, Birzulis u.c. atstāja Krieviju, arī Kamola dzīves biedre skubinājusi vīru. Bet atbilde bijusi īsa un skaidra: "Latvijā netrūkst mācītāju, bet šeit nav, kas darbu dara."

          Pēc bīskapa J. Grīnberga nāves 1923. g. nācies palīdzēt arī Jēzus draudzes darbā. Komūnisti vairākas reizes Kamolu apcietinājuši, pratinājuši, bet palaiduši vaļā. 1924. g. Kamoli bija paredzējuši braukt ciemā uz Latviju, bet īsi pirms aizbraukšanas, 30. novembrī notikusi kratīšana viņu mājās. Nekas kompromitējošs nav atrasts, tikai uz bēniņiem tukša kafijas kārba. Sakarā ar Romanovu jubileju 1912. g. uz tās bijis iespiests cara ērglis. Radies pierādījums par simpatijām caram, un sekas - 6 mēneši sods.

          Grūtības pieauga 1929. g., kad iesākās saimniecību kollektīvizācija; no dažas kolōnijas aizveda visus iedzīvotājus. 1930. g. 30. janvārī apcietināja Kamolu un inkriminēja viņam spiegošanu un pretvalstisku darbību. Sods - nošaušana, ko pārvērta mūža spaidu darbos, vispirms Komi, Sirāņu apgabalā, tad Kotlasā pie dzelzceļa celšanas purvainā apgabalā.

          Par piedzīvoto Kamols stāsta:

          "Mani ieskaitīja darba brigādē, kuŗai, protams, bija jāstrādā visgrūtākos apstākļos, ceļot uzbērumu jaunajai dzelzceļa līnijai. Ziema bija gaŗa, barakas, kuŗās mūs mitināja, trūcīgas, ēdiens - bada maize. Daudzi slimoja ar skorbutu un izsitumu tīfu. Brīžiem slimnieki mira kā mušas. Cik nu bija iespējams, centos slimniekus iepriecināt ar Dieva vārdu, protams, paslēpšus. Kad mirušos apraka purva malā, es, sakarā ar mirēju sirsnīgu pieķeršanos, centos viņus pavadīt vēl pēdējā ceļā un nodot zemei ar Dieva vārdiem un lūgšanu. Bija laiks, kad es pats biju slims un varēju tikai rāpus aizrāpties līdz purva malai, lai izpildītu mirušā pēdējo vēlēšanos.

          Pateicoties iedzimtai stiprai veselībai, visumā tomēr izturēju un varēju veikt uzdotos darbus. Reiz, kad uzbērums bija jātaisa sevišķi staignā vietā, mūsu darba brigādes pūles likās pilnīgi veltīgas. Iepriekšējā dienā uzbērtās smilšu masas aizvien no jauna iegrima un uzbērums saplaisāja. Brigādes vadītājs, kam bija ļoti trūcīga "inženieŗa" izglītība, bija nelaimīgs, jo draudēja revīzija un sods. Tad es viņam pastāstīju, ka dzimtenē, ceļot uzbērumu Smiltenes un Valmieras dzelzceļam, pāri Biksējas purvam, biju vērojis, ka uzbēruma pamatā toreiz lika fašīnu jeb žagaru klāstu. Brigādes priekšniekam patika šis paskaidrojums un viņš izmēģināja minēto paņēmienu. Un tiešām - uzbērums vairs negrima un plaisāšana izbeidzās. "Pjotr Janovič, jūs jau esat gatavs inženieris, mēs jums uzticēsim darba vadību!" izsaucās priekšnieks un man tiešām uzspieda šo amatu, ko nemaz nekāroju. Es visādi mēģināju izvairīties, jo tas viegli varēja novest pie jauniem sodiem par "nemākulību" un "sabotāžu". Tā bija laime, kad spaidu darbu nometnē beidzot ieradās pieprasītais desinfekcijas aparāts epidēmiju apkaŗošanai. Tā kā kaŗā biju iepazinies arī ar feldšeŗa pienākumiem, pēc mana lūguma mani pārcēla desinfektora rīcībā. Daudzi no maniem slimniekiem vēlāk manī saskatīja savu glābēju, lai gan man šai lietā nebija nekādu sevišķu nopelnu. Kā Kristus kalps tomēr šo to varēju darīt viena otra slimnieka labā. Mani bēdu brāļi mani iemīlēja vēl vairāk. Es sirdī pateicos Dievam, ka varēju būt - kaut arī sīks - Viņa darba ierocis." 

          1932. g. meita Olga ar māti uzņēmušās tālu ceļu, lai apmeklētu tēvu soda vietā. Viņas tomēr pie tēva nav pielaistas, tikai atceļā nejauši satikušas tēvu un varējušas nodot kādas līdzi atvestas mantiņas, to starpā arī dievgalda piederumus. Kamols nonācis reiz soda nometnes cietumā. Par to viņš stāsta: 

          "Es atrados cietumā, aiz aizrestota loga, kuŗā nebija stikla. Dienas vilkās bezgala gausi. Es sevi tomēr centos uzturēt ar Dieva vārdu un it sevišķi iemīļotu dziesmu un lūgšanu palīdzību. Tomēr brīžiem it dabiskā kārtā uzmācās šaubas un bezcerība: vai manām ciešanām vēl vispār gaidāms gals? Vai varu vēl cerēt, ko sirds man kādreiz čukst: tu atkal reiz redzēsi savus mīļos... un mīļo dzimteni, kur augi... Lai saīsinātu savu laiku, biju iesācis no trūcīgās maizes devas kādas droztaliņas atlicināt saviem draugiem baložiem, kas, uzlasīdami nomestās maizes drupatiņas, ieradās katru rītu mani apciemot. To starpā viena balta dūja man bija sevišķi mīļa, bet viņai līdzi atlaidās arī cita - tumšpelēka, melna. Es zināju, ka īsti nedrīkst "kārdināt Dievu", izprasot no Viņa kādu zīmi (kā Ģideons to kādreiz darīja), bet savā atstātībā es šoreiz lūdzu: "ja rīt pie mana loga pirmā ieradīsies baltā dūja, lai, Kungs, tā būtu zīme, ka vēl varu cerēt. Ja melnā - tad lai aproku visas savas laicīgās cerības." Un otru rītu pirmā ieradās baltā. Kā es uzgavilēju sirdī: es šai zīmei noticēju ar tādu nešaubīgu cerību  kā bērns sava tēva apsolījumam. Un viss tas mani uzturēja garā, ka nesalūzu.

          Pēc kāda laika pienāca rīkojums aiztransportēt mani kā garīdznieku kopā ar dažiem citiem uz vēl stingrāku apcietināšanas vietu Soloveckas salā, Baltajā jūŗā. Tur mani ievietoja nelielā kamērā kopā ar vienu pareizticīgo un vienu muhamedāņu garīdznieku. Lai gan bijām sveši savā starpā un katrs no savas ticības, atrodoties "nāves ēnas ielejā", viens otram kļuvām tuvi kā brāļi. Rītos un vakaros, lūdzām kopīgi Dievu un stiprinājām viens otru, kā to darīja pirmskristīgie vajāšanu brīžos. Mēs bijām sapratuši, ka ceļš uz debesīm iet caur krustu. Tā visi ieguvām dvēseles mieru.

          Konstatējis, ka neesmu ne zaglis, nedz krāpnieks un viltnieks, priekšnieks man uzticēja īpašu, ne visai patīkamu pienākumu: kad rītos apcietinātajiem lielajā istabā dalīja dienas raciju - kādu maizes doniņu - man vajadzēja nostāties pie durvīm un ārāgājējus apčamdīt, vai tie nav pabāzuši zem "fufaikas" lieku maizes gabaliņu. Reiz pie izejas veicot šo pienākumu, pēkšņi atskanēja lidmašīnas rūkoņa (mūsu salā bija arī lidlauks, bet to tikai retumis valdības vīri lietoja, aizvien kādos svarīgākos gadījumos). Visi apcietinātie ausījās: kas būs? Pēc brīža pie vārtiem, kur es stāvēju, ierodas NKVD vīrs, izņem no zābaka stulma dokumentu un, burtodams manu vārdu, jautā, vai šeit neesot kāds apcietinātais - Pjotrs Janovičs Kamols. Es atsaucos, priekšnieks arī konstatē manu identitāti, un nu es saņemu pavēli paņemt savu sainīti un sekot. Man pirmajā brīdī ienāca prātā, ka bija dzirdēts par jaunu visu garīdznieku tīrīšanu - tātad atkal uz tiesu! Viņi gribēja steidzami aizvest mani ar lidmašīnu, bet sākās sniegputenis, tā kā lidmašīna nevarēja doties ceļā. Tad pārcēlāmies uz krastu, iesēdināja dzelzceļa vilcienā (samērā pieklājīgā), un vilciens sāka doties Ļeņingradas virzienā. Tur mani aizgādāja pirtī un pēc pamatīgas izpēršanās izsniedza pieklājīgu civilu uzvalku. Viesnīcā mani sagaidīja pusdienas. Tādu maltīti gadiem ilgi nebiju baudījis. Otrā rītā īpašā melnā mašīnā aizveda uz Ļeņingradas un Pliskavas dzelzceļa staciju. Atvērās vagona durvis - un manā priekšā stāv sieva un bērni! Protams, nevaru ietvert vārdos to, ko šinī mirklī pārdzīvoju! Noskaidrojās, ka Latvijas valdība pieprasījusi mūs visus apmaiņai pret kādu Latvijā apcietinātu komūnistu.

          Mēs, ar kārtīgu vilcienu braucot, drīz sasniedzām pēdējo Padomijas staciju iepretim Rītupei. Kādā stacijas blakus telpā mūs aizturēja vēl lieku dienu un nakti. Vilcināšanos izskaidroja ar to, ka otrā pusē vēl neesot ieradies apmaiņai paredzētais Padomijas pilsonis (Kā vēlāk noskaidrojās, tie bija vēl pēdējie meli un Padomijas vīru triks: naktī ķīlnieki turēti neaizsargātā būdā, cerot, ka varbūt tie dosies patvarīgi uz Latvijas robežu un tad tos kā bēgļus varēs nošaut. Šis triks tomēr neizdevās). Otrā dienā, kad bija ieradies kāds augstāks padomju ārlietu ministrijas pārstāvis Latvijas valdības atbrīvotā komūnista saņemšanai, mūs stiprā sardzes pavadībā pāri 2 km platai "nāves joslai" aizveda līdz robežai. Bija 1933. gada 27. jūlijs. Pēc pāris mirkļiem mēs bijām brīvajā dzimtenē! Mūs sagaidīja tautieši ar ziediem un visādiem labumiem. Pretīm bija ieradies arī Latvijas ārlietu ministrijas pārstāvis, vēlākais sūtnis Feldmanis."

          Latvijā Kamols kļuva Rucavas draudzes mācītājs (apstiprināts 1934. g. 15. martā, ievests amatā 21. oktōbrī).

          Baigajā gadā komūnistiem neizdevās Kamolu apcietināt. Kad viņi ieradās mācītāja mājā, viņiem tika pareizi teikts, ka mācītājs ir kapos. Bet kuŗos? - Rucavā ir 33 kapsētas. Kad otrreiz mūs zemē lauzās iekšā komūnisti, Kamola dēls Pēteris un meita Olga ar vīru laivā pārcēlās uz Zviedriju. Vācieši turēja Kamolu par līdzzinātāju un noturēja viņu apcietinājumā no 1944. g. 11. novembŗa līdz 1945. g. 10. maijam.

          Pēc sievas nāves Kamols apprecējās otrreiz ar skolotāju Hertu Rudzīti. Viņš pats nomira 1948. gada 12. jūlijā. Draudze uzcēla viņam kapa pieminekli.

          Par pārējiem latviešu mācītājiem, kas kalpojuši Krievijā vienā laikā ar Kamolu, zinām ļoti maz. Pieci no viņiem apcietināti: [..].

Avots: Ķiploks, E. Taisnības dēļ vajātie: Latviešu mācītāji ciešanu ceļā. Latviešu Ev. Luteriskā baznīca Amerikā, 1993.    

***

            Pēteris Kamols ar ģimeni dzīvojis Pēterpilī jau pirms 1908. gada. Pēteris Kamols ir dedzīgs kristietis, un tā viņu 1919. gadā latviešu luterāņu teologi apmāca garīgo darbinieku kursos, kas sagatavo mācītājus koloniju draudzēm. Bīskaps Jānis Grīnbergs Novgorodā ordinē Pēteri Kamolu par mācītāju, un viņam jāapkalpo latviešu lauksaimnieku kolonijas Pēterpils, Pliskavas un Novgorodas guberņās. Šis uzdevums nav viegls, jo Krievijā nu valda padomju vara, kas ieskata, ka reliģija ir opijs tautai, un garīdzniekus represē. 1930. gadā čekisti P. Kamolu apcietina. 

            Pēc čekas izmeklēšanas māc. Kamolu izsūta uz soda nometni Archangelskas apvidū. Taču nejaušs gadījums, kad 1933. gadā Latvijā kādu apcietinātu komūnistu padomju vara ir ar mieru izmainīt ar kādu no Krievijā apcietinātajiem, laimīgā kārtā ļauj Pēterim Kamolam ar viņa dzīves biedri Cecīliju un meitu Olgu izceļot uz Latviju.

Avots: http://jaunagaita.net/jg216/JG216_gramatas_Zalinskis1.htm

***

            Mūsu valsts pastāvēšanas gados, tas jau ir labu laiku atpakaļ, ar mūsu valsts iestāžu rūpību no Padomju Savienības pie mums atgriezās mācītājs Pēteris Kamols. Mācītājs, kas bija darbojies jau pirms revolūcijas laikiem, apkalpodams, apkopdams latviešu draudzes Krievijā. Lielos attālumos, ļoti grūtos apstākļos un – jo sevišķi grūtos apstākļos – pēc revolūcijas, lielinieku varas laikos, pārciešot daudzas grūtības, un beidzot ievietots toreiz baismīgajā Solovku nometnē, kur viņš ir pavadījis vairākus gadus ļoti grūtos apstākļos. Un tikai ar rūpēm, kuras bija arī līdzi uzņēmusies mūsu valsts, iestādes, viņu Latvija spēja dabūt atpakaļ šeit, dzimtenē, kur viņš svētīgi vēl darbojās daudzus gadus – jau vīrs pāri pusmūžam. Viņa rokas bija sala sabojātas, viņa pirksti bija rupji, izkropļoti. Viņš bija pārcietis ļoti daudz visādu ciešanu. Un ar visu to viņš bija saglabājis ārkārtīgi spēcīgu, dzīvu garu un pulcināja ap sevi draudzi, it sevišķi jaunatni, viņu vadīdams, viņu iepriecinādams.

            Dievs bija vēlējis kādreiz ar viņu tikties. Mēs tikāmies lielā sirsnībā, un arī pie viņa pavadīju viņa mājā kādas dienas. Vakara lūgšana, ko turējām kopīgi, ko mīļais brālis turēja, man palika prātā vēl līdz šai dienai. Kad savā aizlūgšanā viņš min un piemin, un izlūdzas Dieva žēlastību par visiem mūsu mīļajiem, mūsu draugiem, mūsu draudzēm, par visiem mūsu draugiem, jo – ienaidnieku mums nava! Tā viņš saka savā lūgšanā uz Dievu. Kad tā nākas domāt par šo Dieva vīru, tad nāk prātā šie vārdi, ko mums šodien atgādina Evaņģēlijs – esi labprātīgs savam pretiniekam uz ceļa, ka viņš tevi neapsūdz pie soģa un ka tu nedabū ciest smagu pārbaudījumu! Šinī mīļajā brālī, Dieva vīrā, ticības lielā varonī, kurš nevienā vārdā nepieminēja nevienu grūtumu, ko viņš bija izcietis, ko tikai mēs redzējām pie viņa un dzirdējām aplinkus, viņā atspīdēja šī skaistā izlīgtība – pretinieku, ienaidnieku mums nava! Mēs lūdzam par visiem saviem draugiem.

Avots: http://www.robertsfeldmanis.lv/lv/?ct=sprediki&fu=a&id=168

***

[..] Atpakaļ braucot, mācītājs ar viesiem iegriežas „Kūpelēs", kur tie bauda Janeku dzimtas viesmīlību un sirsnību. Ieturot garšīgu maltīti, risinās dzīvas sarunas. Te atkal var vērot, cik cieši mācītājs Kamols saaudzis ar savu draudzi. Viņš labi pazīst savu draudzes locekļu priekus un bēdas un visiem jūt līdzi. Viņam mīļš un tuvs katrs cilvēks: vecs sirmgalvis, zem dzīves nastas salīkusi māmuļa, straujais jauneklis, spēka vīrs, nevainīgais bērns, bārenītis. Priekš katra viņam ir savs vārds. Ar visiem viņu saista kāda neredzama saite — mīlestības saite. Kur vajaga, viņš prot rāt un pamācīt, bet arī noglāstīt, iepriecināt, pacelt. Pats savā dzīvē tik daudz cietis, viņš nenostājas kā auksta siena arī pret citu ciešanām.
Tālab savā darbā viņš nav viens. Roku rokā viņš strādā ar visu draudzi. [..]

Avots: Brāļu Draudzes Vēstnesis, Nr. 2 (01.02.1939.)

***

            Mācītājs Pēteris Kamols no Rucavas, kura dēli un meitas bija aizbēguši uz Zviedriju,  no 1944. gada 11. novembra līdz 1945. gada 10. maijam atradās vācu apcietinājumā, jo viņu uzskatīja par līdzvainīgu bērnu aizbēgšanā.

Avots: http://www.latvijasluteranis.lv/2013/12/06/lelb-1945-gada/

Avoti: biographien.lv

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1
        Olga GrendzeMeita06.05.191412.09.2006
        2Richards GrendzeRichards GrendzeZnots17.03.190828.08.1989
        3Kārlis KundziņšKārlis KundziņšPaziņa03.05.185018.11.1937
        4Roberts Emīls FeldmanisRoberts Emīls FeldmanisPaziņa04.08.191028.05.2002
        5Jānis PūpēdisJānis PūpēdisPaziņa
        6Jānis  GrīnbergsJānis GrīnbergsPaziņa27.06.186908.06.1923

        Nav norādīti notikumi

        Birkas