Pēteris Supe

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
01.01.1920
Miršanas datums:
01.04.1946
Papildu vārdi:
Cinītis
Kategorijas:
2. Pasaules kara dalībnieks, Lauksaimnieks, Nacionālais partizāns, mežabrālis
Tautība:
 latvietis
Kapsēta:
Norādīt kapsētu

Nacionālais partizāns.

Supes ģimene bija zemkopji. Abi vecāki uzauguši pusgraudnieku ģimenēs, ar lielu entuziasmu kopa paši savu saimniecību, kam jau nosaukums --„Jaunais dārzs” liecināja par lieliem nodomiem. Ģimenē auga septiņi bērni. 

  • Dominiks 1916. gadā,
  • Antoņina, tā 1918. gada 4. martā,
  • Pēteris, 1920. gada 1. janvārī,
  • dvīņumāsas, Mikalīna un Broņislava, 1923. gada 7. jūlijā.
  • Jevgēnija 1925. gada 8. jūlijā.
  • Aldone, 1929. gada 20. jūnijā.

Dzīvoja Abrenes apriņķī, Purvmalas pagastā, “Jaunā dārza” mājas.

Pamatizglītību visi bērni apguvuši Abrenes apriņķī, Brunas pagasta, Viestura valsts sešklasīgā pamatskolā Bokovā.

Pēteris Supe jau no agras bērnības aizrāvās ar zemes kopšanu, darbojās Līdumniekos un Mazpulkos, apspriedies ar vectēvu, meklēja labākos lauku kopšanas paņēmienus. Pēteris sāk studēt par agronomu un Latvijas Universitāti beidz jau kara laikā, paspēj īsu brīdi strādāt par agronomu dzimtajā pagastā.

Aizstāvējis diplomdarbu par tematu "Lauksaimniecības darba ražība un tā celšanas iespējas", ieguva pirmās šķiras agronoma grādu.

1944. gada 11. novembrī atstāja Purvmalas māju

Tā kā krieviem atkāpjoties dzimtās mājas bija izpostītas. vecāki posās apsaimniekot arī otru māju Aizgalienes pagastā. Gribot negribot, zemkopju ģimene tika ierauta nevienlīdzīgā cīņā, un Mikalīnai, pašas vārdiem runājot: vienā kabatā bij pistole, otrā rūžu kronīts. (Mikalīna- māsa, kuras atmiņas ir pamats Pētera dzīvesstāstam)

Kara beigās, cerēdams uz rietumu demokrātisko valstu atbalstu, Pēteris izvēlējās partizānu cīņu par savas Latvijas neatkarību.

Čekisti nošāva Pētera tēvu 1945. gadā 27. jūlijā un māte ar 1945. gadā 28. jūlijā. Abi viņi bija pretojušies čekistiem, kuri bija arestējuši viņu meitas.

Pēteris organizēja nacionālo partizānu grupu un ar segvārdu Cinītis vada bruņotu pretestību pēc Sarkanās armijas atgriešanās Latgalē.

Pēteri Supi ar automātu nošāva Jānis Klimkāns- čekas iefiltrēts provokators 1946.g. 1. aprīlī.

 

***

Par Klimkānu un Supi

– Kurā brīdī NKVD saprata, ka ar atklātu kauju partizānus nevarēs iznīcināt?

– Tās ir 1945. gada beigas/1946. gada sākums. Tad arī sāk vervēt pirmos slepenos čekas aģentus – kaujiniekus. Viens no pamudinājumiem bija apstāklis, ka darbībai pret Dienvidlatgales "Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienību" (LTS(p)A) tik veiksmīgi izdevās savervēt Jāni Klimkānu, kurš bija LTS(p)A jaunatnes nodaļas vadītājs. Viņš zināja visu organizācijas vadību un palīdzēja čekistiem to iznīcināt.

– No kurienes tāds Klimkāns radās?

– Viņš bija vietējais, no Līvānu apkārtnes. Turpat audzis, skolā gājis. Vēlāk brauca uz Rīgu studēt. Tad sākās karš. Viņš dezertēja no vienas, no otras armijas, aizgāja mežā.

Ap 1945. gada beigām viņš saprata, ka nekāda palīdzība no ārpuses nenāks. Acīmredzot viņš bija diezgan liels karjerists un izdomāja, ka to varētu veidot arī citādi. Cik noprotams pēc čekas dokumentiem un no atsevišķām atmiņām, vervēšana notika ar Jāņa Klimkāna tēva starpniecību. Viņš bija vienkāršs zemnieks, bet kurš pie kura pirmais gāja, to tagad grūti pateikt. No sākuma Klimkāns vienkārši uzrādīja partizānu bāzēšanās vietas, pēc tam viņu kā "likvidatoru" nosūtīja patstāvīgā operācijā pret Latvijas Nacionālo partizānu apvienības (LNPA) vadību.

– Tad viņš bija kā tāds negatīvais "Džeimss Bonds"…

– Viņš bija īstais cilvēks neīstajā pusē. Lai iekļūtu partizānu grupā un tēlotu to, kas tu neesi, bija jābūt labam aktierim. Un sirdsapziņai vispār nebija jābūt. Padomju laikā, astoņdesmitajos gados, par viņu sāka runāt kā par lielu varoni, kas "divkaujā" nogalinājis Pēteri Supi. Patiesībā LNPA vadītāja nogalināšanas operācija bija vienkārša un brutāla. Tas notika 1946. gada pavasarī pie bijušā Latvijas armijas pulkvežleitnanta Oto Kluča, kurš dzīvoja Gulbenes apriņķa Jaungulbenes pagastā sava brāļa mājā.

Čērčils Fultonā ASV tikko bija teicis runu par "dzelzs priekškaru", kas nolaidies pār Eiropu, un partizāni to uztvēra par teju vai Rietumu kara pieteikumu PSRS. Viņi sāka gatavoties lielām cīņām, taču LNPA rindās nebija profesionālu armijas virsnieku. Tad tika nolemts braukt pie Kluča, lai aicinātu viņu pievienoties. Supe juta, ka viņu izseko, tādēļ vienmēr ņēma līdzi trīs uzticamus miesassargus.

Bet, kad bija jābrauc pie Oto Kluča, viņš visus apsargus atstāja nometnē un devās ceļā ar savu vietnieku Henriku Ausekli (Tēraudu) un Klimkānu.

Tā bija vienīgā reize, kad Supe brauca bez miesassargiem, un arī liktenīgā. Viņi iegāja mājā un sāka sarunas.

Vienā galda pusē sēdēja Supe un Auseklis, otrā – Klucis un Klimkāns. Pēc brīža Klimkāns sacījis, ka, mežā dzīvodams, ilgi neesot dzēris siltu pienu. Saimniece teikusi, ka tas ir pieliekamajā. Klimkāns pieteicies palīdzēt atnest, bet, izgājis priekšnamā, uzvilka automātu un, nākot atpakaļ, ar vienu kārtu nogalināja gan LNPA komandieri, gan viņa vietnieku. Tur nebija nekādas cīņas.

(nacionālo partizānu kustības Vidzemē un Latgalē pētnieks, vēstures doktorants ZIGMĀRS TURČINSKIS)

Kritis partizānu cīņā 1946. gada 1. aprīlī

Avoti: news.lv

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1Jānis KlimkānsJānis KlimkānsVarmāka, vainīgais00.00.192129.11.1970
        2Antons CircānsAntons CircānsPadotais, Cīņu biedrs24.01.191807.06.1947
        3Margarita  BratuškaMargarita BratuškaCīņu biedrs00.00.1920
        Birkas