Vakar Meža kapos zemes klēpī guldīja tālbraucēju kapteini Pēteri Treiju. Viņš mira pēc ilgākas slimī bas 55 gadu vecumā. Kapsētā funerālijas izpildīja baptistu draudzes mācītājs A.Bermaks. Dziedāja draudzes koris. Izvadīt aizgājušo bija pulcējušies daudzi vietējie jūrniecības darbinieki, to skaitā ostas kapteinis V. Abelnieks, muitas priekšnieks kapt. P.Strazdiņš un citi. Tālbraucēju kapteinis Pēteris Treijs piederēja pie Ventspils veco jūrnieku saimes, kas savas gaitas sākuši uz bureniekiem un cauri sūrai dzīves skolai ieguvuši pārbaudītu jūras braucēju labo slavu. Dzimis Ventspilī, P. Treijs jūrnieka gaitas uzsācis jau agrā jaunībā, sākumā uz vietējiem bureniekiem, vēlāk uz tālbraucējiem. Ar tiem apmeklējis Austrāliju un Ameriku, kur kādu laiku nodzīvojis arī malā, kā zīmētājs strādādams kādā kara kuģu būvētavā. Vēlāk atgriezies dzimtenē un sekmīgi beidzis Ventspils jūrskolu. Pēc tam P.Treijs braucis kā stūrmanis uz Rītāzijas sabiedrības lielajiem tvaikoņiem, gan starp Liepāju un Ņujorku, gan vēlāk Tālajos Austrumos. Te kādreiz P. Treijs, būdams stūrmanis, piedzīvojis holeras epidēmijas izcelšanos uz kuģa, kas vedis ķīniešu kulijus uz Šanhaju. Gribēdami izvairīties no nepatikšanām, ķīnieši savus mirušos biedrus naktīs metuši vienkārši pāri par bortu. Kad tas nācis zināms angļu iestādēm, tvaikoņa kapteinis apcietināts un kuģa vadību pārņēmis Treijs. Līdz pasaules kara laikam izbraucis jūru jūras, kara laikā P. Treijs brauca Baltijas jūrā uz rekvizētiem transporta kuģiem, bet 1919. gadā atgriezās Ventspilī. Sakumā viņš kalpoja ka Ventas ūdens ceļa pārzinis, bet 1922. gadā iestājās Transporta un štauveru darbinieku sabiedrībā un bija tās valdes loceklis-kasieris līdz pat tam laikam, kad pirms apm. 2 gadiem viņu nogāza ļauna slimība — trieka. Vienu brīdi gan viņa stāvoklis it kā atlaba, bet tad nāca pasliktinājums un pag. sestdien vecais jūras braucējs aizvēra savas daudz redzējušās acis uz mūžu.
Kapt. P. Treiju visi pazina kā klusu un noslēgtu cilvēku. Viņš piederēja pie baptistu draudzes un vienmēr bija atsaucīgs arī draudzes vajadzībām.

Avots: Ventas balss, 19.05.1938