Rēdbergs, Kroņa - Vircavas "Rēdu" māju saimnieks.

Pašmācības ceļā izmācās par augļkopi, vēja dzirnavu konstruktoru un kuļmašīnu vadītāju un labotāju.

Miris 1932. gadā.

No Leonarda Šūlmaņa atmiņām.

Tagad pastāstīšu par Rēdu saimnieku Rēdbergu.

Viņš bij viens savādnieks, bet sirsnīgs un izpalīdzīgs cilvēks, mīlēja visās lietās taisnību un skaidrību. Bij vienā vecumā ar manu tēvu. Pārlaidis grūtu bērnību un cīnījies ar nelabvēlīgiem apstākļiem jaunībā. Saimniecisku apstākļu dēļ nav varējis nekādu lielu izglītību baudīt.

Vēlāk papildinās pašmācības ceļā, ir nedzērājs un nesmēķētājs.

Sieviešus nevarēja ieredzēt. Vienmēr stāstīja, ka, sastopoties pat uz ielas, ar sasmaržojušos sievieti, viņam paliekot slikti.

Par savu bērnību viņš stāstīja, kā tēvs viņu, astoņus līdz desmit gadus vecu, sūtījis uz tuvējo krogu, ar muciņu, pēc alus un kā viņam bijis grūti jācīnās, kamēr pilno muciņu dabūjis mājās. Ceļā muciņu nolicis uz grāvmalas, lai varētu atpūsties, un vēlāk iekāpjot grāvī, to varētu atkal dabūt uz pleca. Uz grāvmalas sēdēdams un pūsdamies, tad apņēmies, ka tādu velna dzērienu, kas tik smagi jāstiepj, viņš gan nekad nelietos, un šo solījumu turēja visu mūžu.

Viņš pašmācības ceļā izmācās par augļkopi, vēja dzirnavu konstruktoru un kuļmašīnu vadītāju un labotāju.

Viņš pašmācības ceļā apgūst drusku krievu un vācu valodas.
Viņš viens no pirmajiem mūsu apkārtnē ierīko savās mājās plašu augļu dārzu, stādus pats audzējot no sēklām, kociņus pats potējot jeb okulējot. Potzarus sameklējot plašā apkaimē, saklaušinot par jaunu šķirņu esamību.

Kā nedzirdētu brīnumu viņš izraksta augļu kociņus un potzarus no Vācijas.

Saimniekot viņam tomēr neko nepatīk.

Viņš iznomā mājas savai precētai māsai.

Pats braukā apkārt, vējdzirnavas būvēdams un kuļgarnitūras vadīdams un remontēdams.

Savus draugus un kaimiņus viņš iemāca ierīkot augļu dārzus un kociņus potēt, apgādājot arī viņiem potzarus.

Pateicoties viņam, mūsu pusē daudzi saimnieki ierīkoja plašus augļu dārzus.

Tas lielākais dārzs bija Kroņ- Vircavas Smedenu saimniekam Brauerim, kam Rēdbergs arī uzcēla vējdzirnavas, kuras krievu sodekspedīcija 1905. gadā nodedzināja.

Vēlāku Rēdbergs uzcēla jaunas vējdzirnavas. Tās Pirmā pasaules karā krievu karaspēks atkāpjoties atkal nodedzināja.
Rēdbergs ir ļoti kustīgs, mūžam kaut kur traucas un meklē pēc kā jauna. Savu naudu viņš iegulda Rēdes mājās, jo viņa svainis un māsa ir švaki saimnieki, un Rēdbergs ne tikai kā nedabon renti, bet arī samaksā izdevumus par saimniecības uzlabojumiem.

Viņš nopērk Kroņ-Vircavas centrā gruntsgabalu, uzbūvē māju un ierīko maizes ceptuvi, atdod to savai otrai māsai, kura pateicības vietā ar viņu sastrīdās un sagādā viņam daudz nepatikšanu.

Kā dzirnavu konstruktoram un mašīnmeistaram viņam ir laba slava, un viņš tiek aicināts darbā plašā apkārtnē.

Arī sabiedriskā darbā viņš ir rosīgs, lai gan savas ātrās dabas un taisnīguma dēļ iemanto pulka ienaidnieku.

Viņš ir Kroņ- Vircavas kases līdzdibinātājs, ieņem dažādus pagasta amatus.

Kādu laiku ir Kroņ-Vircavas kases tieslietu kārtotājs.

Tiek no sava pagasta ar lūguma rakstu deleģēts uz Pēterburgu pie ķeizara, kuru uzdevumu viņš godam veic.

Pāris reizes viņš brauc uz Vāciju, lai apmeklētu agronomiskas un industrijas izstādes, lai papildinātu savas zināšanas un pieredzi.

Ar visu savu rosību un piedalīšanos sabiedriskā darbā, viņš ir vientuļš un neapmierināts, nevarēdams tikt tuvākā saskarē ne ar saviem draugiem, ne radiem.

Viņam ir simtiem jaunu projektu un ierosinājumu, bet nevar atrast nevienu, kas tos realizētu.

Pēc Pirmā pasaules kara savas Rēdes mājas atdod savam māsas dēlam, ar kuru viņš labi sapratās.

Nelaimīgā kārtā šī labā sadzīve drīz izbeidzās ar māsas dēla nāvi diloņa slimības pēc, kuru tas ieguvis, piedalīdamies karā.

Mājas pāriet sievas un bērnu īpašumā, un Rēdbergs dabon līgumā nosacīto rūmes vietu. Ar māsas dēla sievu viņš nevar saprasties un vientuļš un atstāts pavada savus pēdējos mūža gadus.

Viņš mirst laikam ar aknu vēzi 1932. gadā.

Visu mūžu nav pazinis slimību, nedz vārguļošanu.