Lapas ir koku dvēseles. Tagad tās gandrīz nobirušas un bezvēja naktīs klusu sarunājas cita ar citu jau citās, jau veļu balsīs. Ja neraugāmies uz koku kailajām galotnēm, tad gandrīz liekas, ka tā vēl ir vasara, kas suverēni valda pār mums un pār visu.

R.Ezera

***

Rakstniece Regīna Ezera  dzimusi galdnieka Roberta Samreto (Šamreto) un medmāsas Lūcijas Samreto ģimenē Rīgā  kā vienīgais bērns.

Mācījusies N. Draudziņas 7. vidusskolā, to pabeidzot ar sudraba medaļu, pēc tam LVU studējusi žurnālistiku. Pēc studiju beigšanas divus gadus strādājusi redakcijā.

Kopš 1957. gada profesionāla rakstniece.

Pirmais stāstiņš Pat īkšķis nelīdzēja publicēts 1955. gadā. Daiļrades sākumposmam vairāk raksturīga mentāla pieklusinātība un akvarelisks tēlojums (īsprozas krājumi Daugavas stāsti, Aiztek Gaujas ūdeņi, aiztek, Grieze, trakais putns, romāns Aka, garais stāsts Vasara bija tikai vienu dienu), arī gaišs, humorpilns dzīvesprieks (stāstu cikls Baraviku laika dullums) un pat drastiskums (dullie stāsti).

Vēlāk intonācija kļūst skaudrāka, tēlojums - blīvāks, intensīvāks, vēstījums - nosacītāks. Neatslābstošo interesi par psiholoģiju, eksistenciālo būtību, iekšējo (slepeno, neredzamo) dzīvi apliecina zooloģiskās noveles, romāns Zemdegas, tetraloģijas Pati ar savu vēju abi pirmie romāni Varmācība un Nodevība (tetraloģija pagaidām nav pabeigta), īsās prozas krājums Pūķa ola. Ievērību tāpat pelna mozaīka Nakts bez mēnesnīcas, stāstu krājums Cilvēkam vajag suni, tēlojumu krājums Zvaigžņu lietus, netradicionālās stundu kalendāradienasgrāmatas - Visticamāk, ka ne... un Visticamāk, ka jā... un biogrāfiskais monologs Mazliet patiesības. Nedaudz melu... ar apakšvirsrakstu ekscentriskas piezīmes. 

Vairāki darbi ir ekranizēti (pēc romāna Aka izveidota filma Ezera sonāte, pēc garā stāsta Vasara bija tikai vienu dienu - tāda paša nosaukuma filma, pēc stāsta Pūķa ola - tāda paša nosaukuma filma, pēc stāsta Rudais terorists - tāda paša nosaukuma filma).

Rakstnieces darbi ir arī tulkoti vairākās valodās. Par rakstnieci uzņemta dokumentāla filma Sieviete starp diviem romāniem (veidojuši T. Margēvičs un I. Seleckis).

Rakstniecei ir trīs meitas - Inese (1951-1974), Ilze (1955), Aija (1957). Divreiz bijusi precējusies - ar Jēkabu Lasenbergu, bijušo leģionāru, un ar Česlavu Kindzuli, žurnālistu un tulkotāju. Abas laulības vēlāk šķirtas.

Kopš 1978. gada pastāvīgi dzīvoja laukos.

Atzīmējot nopelnus Latvijas labā, rakstniece apbalvota ar Triju Zvaigžņu Ordeni.

 Ezera mirusi 2002. gada 11. jūnijā savās lauku mājās.

Stāsti un noveles

• "Zilonis"
• "Un ceļš vēl kūp" (1961)
• "Daugavas stāsti" (1965)
• "Aiztek Gaujas ūdeņi, aiztek" (1968)
• "Saules atspulgs" (1969)
• "Grieze — trakais putns" (1970)
• "Nakts bez mēnesnīcas" (1971)
• "Pavasara pērkons" (1973)
• "Vasara bija tikai vienu dienu" (1974)
• "Cilvēkam vajag suni" (1975)
• "Baraviku laika dullums" (1978)
• "Slazds" (1979)
• "Princeses fenomens" (1985)
• "Pie klusiem ūdeņiem" (1987)

Romāni

• "Zem pavasara debesīm" (1961)
• "Viņas bija trīs" (1963)
• "Dzilnas sila balāde" (1968)
• "Aka" (1972)
• "Zemdegas" (1977)
• "Mežābele" (1966)
• "Izlase" (1979)
• "Nostalģija" (1979)
• "Saulespuķes no pērnās vasaras" (1980)
• "Varmācība" (1982)
• "Nodevība" (1984)
• "Dzīvot uz savas zemes" (1984)
• "Virtuvē bez pavārgrāmatas" (1989)
• "Stāsti un noveles" (1990)
• "Visticamāk, ka ne..." (1993)
• "Zvaigžņu lietus" (1994)
• "Pūķa ola" (1995)
• "Visticamāk, ka jā..." (1996)
• "Mazliet patiesības. Nedaudz melu..." (1997)
• "Raksti, I" (2000)
• "Raksti, II" (2001)

Regīna Ezera kopš bērnības sapņojusi par suņiem. Kad vecāki ciemojušies Latgalē, bērns pazudis un atradies sādžas niknākā sargsuņa būdā. Pirmo savu suni rakstniece pieņēma, kad viņai jau bija 35 gadi un māja Mežparkā. Tas bijis vācietis ar ciltsrakstiem, saukts par Azu. Ļoti sargājis savu saimnieci un bijis dikti nešpetns. Pēc Aza bijis Džonijs - arī vilks, kurš lauku mājās aizmidzis saimnieces rokās. Kā viņa vēlāk stāstījusi - tas brīdis starp dzīvību un nāvi neesot sajūtams, tikai acis kļuvušas tādas tukšas. Melnā kokerīte Lesija bijusi dāvanai meitai izlaidumā, bet augusi pie Regīnas laukos. Diemžēl šķirnes suņiem mūžs nav garš un Regīna paņēmusi bežšķirnes kucēnu Sangri. Tas bijis viņas mēmais sarunu biedrs. Mūža nogalē atnācis Skonto - arī bežšķirnes suns, kurš bijis klāt un neatkāpies no gultas naktī, kad saimniece mira. Skonto ilgus gadus pēc tam nodzīvojis pie Regīnas meitas, bet, aizbraucot uz dzimtajām mājām "Briežiem", kļuvis skumjš un ilgi kaut ko meklējis vai raudzījies tālumā.