Renē Dekarts

Par Personu
Vietas
Atmiņas
Līdzjūtības
Sludinājumi
Saiknes
Notikumi

Pievieno šai personai bildi!

Dzimšanas datums:: 31.03.1596
Miršanas datums:: 11.02.1650
Mūža garums:: 53
Dienas kopš dzimšanas:: 156346
Gadi kopš dzimšanas:: 428
Dienas kopš miršanas:: 136672
Gadi kopš miršanas:: 374
Pirmslaulību (cits) uzvārds:: Kartēzijs
Papildu vārdi:: Рене Декарт, Rene Dekarts, René Descartes; Renatus Cartesius, Картезий;
Kategorijas:: Zinātnieks(-ce)
Tautība:: francūzis
Kapsēta:: Saint-Jean-Saint-Germain, Cimetière de Saint-Germain (fr)

Renē Dekarts jeb Renē no Kartas; bija franču filosofs, matemātiķis un zinātnieks.

Dekarts ir dzimis, iespējams, Lahajas ciemā (franču: La Haye en Touraine), Tūras novadā, Rietumfrancijā (Tūras novada galvaspilsētas Turēnas iedzīvotāji arī uzskata savu pilsētu par viņa dzimto vietu). Vēlāk Lahaja viņam par godu tika pārsaukta par Dekartu - Descartes (gandrīz vai ikkatrā Francijas pilsētā ir Dekarta iela, bet Sorbonas universitātē Dekarta pētniecības centrs).

Tēvs bija jurists, māte nāca no turīgas buržuā ģimenes.

Izglītību guvis 1606.-1615. gados Laflešas jezuītu koledžā. Līdz mūža galam bijis pārliecināts katolis un Reformācijas pretinieks (par Luteru izsakoties, ka "Reformāciju sāka cilvēks, kas kļūdaini iedomājās, ka vajag reformēt nevis sevi, bet citus").

Viena no galvenajām viņa vēlmēm bija reformēt pašus zinātniskās pētniecības un domāšanas principus, uzsvaru liekot uz tendenci domāt skaidri, definēt precīzi un izvairīties no liekvārdības.

No 22 līdz 31 gada vecumam ceļojis pa Eiropu, bet aptuveni 32 gadu vecumā pārcēlās uz dzīvi Apvienotajās Provincēs, kur, pastāvīgi mainot dzīves vietas, ar īsiem pārtraukumiem nodzīvoja līdz pat sev liktenīgajam ceļojumam uz Zviedriju.

Publicējis virkni darbu, kas ievērojami ietekmēja turpmāko filozofijas, matemātikas, optikas un zinātnes kopumā attīstību Rietumos, jaunlaiku Eiropas racionālisma un mehānisma, līdz ar to arī pozitīvisma pamatlicējs. Zinātnē viņu interesēja viss - sākot ar sīkākajiem fizioloģiskajiem procesiem cilvēka ķermenī un beidzot ar Visuma iekārtojumu, sākot no medicīnas, mehānikas un matemātikas un beidzot ar morāli un metafiziku, - būdams pārliecināts katolis, aktīvi iesaistījās arī teoloģiskajā polemikā, aizstāvot katoļu Baznīcu.

Viens no pamatmērķiem bija reformēt pašus zinātniskās pētniecības un domāšanas principus, uzsvaru liekot uz tendenci domāt skaidri, definēt precīzi un izvairīties no liekvārdības. Matemātikā Dekarts ir viens no analītiskās ģeometrijas pamatlicējiem. Mehānikā viņš norādīja uz kustības un miera stāvokļu relativitāti, formulēja darbības un pretdarbības vispārīgo likumu, kā arī likumu, saskaņā ar kuru, diviem neelastīgiem ķermeņiem saduroties, saglabājas viss kustības daudzums. Kosmogonijā viņš risināja tā laika zinātnē jauno ideju par Saules sistēmas dabisko attīstību; par kosmiskās matērijas kustības galveno formu, kas nosaka pasaules uzbūvi un debess ķermeņu izcelšanos, viņš uzskatīja šās matērijas daļiņu turbulento kustību. Dekarts identificēja matēriju ar telpu - tikai telpa nav atkarīga no subjektivitātes un ir ķermeniskas substances nepieciešamo īpašību nosacīta. Par kustības vispārējo cēloni uzskatīja Dievu, kas radījis matēriju līdz ar kustību un miera stāvokli un saglabā matērijā vienu un to pašu kustības un miera stāvokļa daudzumu. Fizioloģijā Dekarts izstrādāja kustību reakciju principu shēmu. Cilvēkā nedzīvais ķermeniskais mehānisms saistīts ar domājošu un ar gribu apveltītu dvēseli. Ķermenis un tā dvēsele sadarbojas ar t.s. čiekurveida dziedzera palīdzību. Par zināšanu galveno uzdevumu uzskatīja cilvēka varu pār dabas spēkiem, tehnisku līdzekļu atklāšanu un izgudrošanu, cēloņu un darbības izzināšanu un cilvēka dabas pilnveidošanu. Lai sasniegtu šo mērķi, Dekarts atzina par nepieciešamu iepriekš apšaubīt visa esošā pastāvēšanu. Šīs šaubas nav pārliecība, ka esošais nav izzināms, bet gan paņēmiens droša izziņas principa atrašanai. Par šādu principu viņš uzskatīja tēzi "es domāju, tātad es esmu" (lat. cogito ergo sum). Pamatojoties uz to, Dekarts mēģināja atvasināt arī Dieva pastāvēšanu un pēc tam pārliecību par pasaules realitāti. Mācībā par izziņu Dekarts lika pamatus racionālismam.

Tā kā matemātisko zināšanu vispārīgais un nepieciešamais raksturs viņam šķita izrietam no pašas prāta dabas, tad izziņas procesā Dekarts lielu lomu ierādīja dedukcijai, kas balstīta uz drošām intuitīvi aptveramām aksiomām. Dekarta ideju sekotāju virzienu filosofijā pieņemts dēvēt par kartezismu.

Tā kā iztikas līdzekļus Dekarts guva no mantotā lauku īpašuma pārdošanas un Amsterdamas bankā noguldītās naudas procentiem, varēja atļauties nodarboties ar zinātni.

Miris 1650. gada 11. februārī Zviedrijas karalistē (kurp viņu bija uzaicinājusi karaliene Kristīne) no plaušu karsoņa, apbedīts Stokholmas bāreņu slmnīcas kapsētā, 1667. gadā viņa mirstīgās atliekas pārvestas uz Parīzi pārapbedīšanai (laikā no 1793. līdz 1796. gadam vairākkārt apspriesta iespēja pārapbedīt Dekarta atliekas Parīzes Panteonā, taču gala rezultātā šāda iespēja tika noraidīta - 1819. gadā Dekarta atliekas tika pārapbedītas Senžermēndeprē baznīcā).