Rīgas Doma pamatakmens ir likts svinīgā ceremonijā bīskapa Alberta vadībā 1211. gada 25. jūlijā. Par nelaimi līdz mūsdienām nav saglabājušās ziņas par Doma būvniecības sākotnējo periodu. Tiek uzskatīts, ka patreizējā Doma celtniecībā uzsākās straujš attīstības posms 1215. gada pavasarī, kad iekšpilsētā nodega pirmais Doms. Tradicionāli ar šo gadu saista celtniecības materiālu maiņu, pārēju no dabīgā akmens uz ķieģeli, akmens kvadros ietverot tikai stūrus.

1226. gadā Pāvesta legāts Modenas bīskaps Vilhelms notur koncilu jaunuzbūvētajā Domā, tiek uzskatīts, ka šajā laikā ir pabeigta kora daļa un šķērsjoms, kuru no nepabeigtās draudzes telpas atdala siena.

1772. gadā Krievijas cariene Katrīna II aizliedz turpmāk apbedīt baznīcās visā Krievijas Impērijā. Vadoties no sanitāriem apsvērumiem Rīgas rāte pavēl iemērīt Rīgas pilsētas kapus ārpus pilsētas, uz kurieni pārved apbedījumus arī no Doma, kā rezultātā tiek paaugstināts baznīcas grīdas līmenis.