Agrā 14. septembra rītā Toronto pilsētas slimnīcā, Kanādā, mira māsa Rita Osīte-Andžāne, dzimusi 1917. g. 17.jūnijā Lubānā. Tēvs bija tautskolu inspektors Madonas apriņķī. Pēc Madonas ģimnāzijas beigšanas Osīte iestājās LSK māsu skolā, vēlāk strādāja dzelzceļnieku slimnīcā, Rīgā. Frontei tuvojoties, šo slimnīcu pārcēla uz Vāciju, kur mazliet vēlāk to likvidēja. Māsu Osīti aizsūtīja uz Prāgu.
Sarkankalna kara slimnīcā ārstējās mūsu ievainotie karavīri, to starpā pieci neredzīgie. Sarkanarmijai tuvojoties Rīgai, arī neredzīgos kopā ar daudziem citiem ievainotajiem pārveda uz Vāciju. Mūs, latviešu kara neredzīgos, sūtīja tālāk uz kara neredzīgo skolu Prāgā, kur ieradāmies 1944. g. septembra sākumā. Vācu valodu pratām maz. Atradāmies svešā vidē, un ap mums bija tumsa. Gaišāki brīži bija tad, kad mūs apciemoja toreiz Prāgā dzīvojoši tautieši. Kādu dienu padzirdējām, ka Prāgā ieradusies latviešu slimnīcas māsa. Man liekas, ka bija oktobra beigas vai novembra sākums, kad māsa Rita kādas pazīstamas tautietes pavadībā mūs apmeklēja. Mums likās, ka viņa mūsu vidū jutās nedroša, nospiesta. To piedzīvojām bieži. Gandrīz ikviens redzīgais, saskāries ar neredzīgajiem, nezin, ko teikt, ko jautāt. Bet mēs bijām māsas Ritas tautas brāļi. Vēlāk viņu iedalīja mūsu nodaļā. Mums nu bija pašiem sava māsiņa un mūsu prieks par to bija grūti attēlojams.
Māsa Rita ātri iedzīvojās mūsu vidē. Viņa nāca katru rītu un vakaru ar zālēm, deva acu pilienus un daudzreiz uzčubināja mūsu sašļukušās dūšas un prātus. Mūsu skaits auga un ap Ziemsvētkiem bijām jau deviņi, kas apdzīvoja trīs istabas. Vakaros bieži sapulcējāmies, un māsa Rita mums lasīja priekšā latviešu avīzes vai grāmatas. Dažreiz svinējām kādam vārda vai dzimšanas dienu. Tādās reizēs netrūka stiprāka malka, kaut ar uzkožamiem bija pavāji. Māsa Rita tad brālīgi dalīja dārgo šķidrumu. Tādās reizēs mēs gandrīz pavisam aizmirsām savu likteni, — joki un karavīru dziesmas nebeidza skanēt. Ziemsvētku atvaļinājuma laikā braucām uz Berhtesgādenu, kur mūs māsa Rita izvadāja pa kalnu ceļiem un takām. Nokļuvām pat pazemē — vecās sāls raktuvēs.
Dienas, nedēļas pagāja, tuvojās pavasaris. Kad sēdējām uz balkona, tad sevišķi klusākās vakara stundās varējam jau dzirdēt tālu lielgabalu dunoņu. Mūsu skaits joprojām nepārtraukti auga. Kad 1945. gada 20. aprīlī Prāgu atstājām, bijām jau sešpadsmit latviešu kara neredzīgo. Bija paredzēts mūs vest uz kādu vietu pie Bodenes ezera, bet Austrijā, mazajā Satletes stacijā mūsu vilciens palika stāvot. Sākās vairāk nekā mēnesi ilga dzīve dzelzceļa vagonos. Uzturs bija vājš. Dzirdējām, ka krievu tanki tuvojoties. Bija ieņemta Lica, kas atradās tikai četrdesmit kilometru attālumā. No dienvidrietumiem tuvojās amerikāņi. Tā kā pirmie mūs sasniedza amerikāņi, varējām cerēt palikt dzīvi. Neilgi vēlāk mūsu vilciens sāka kustēties un mūs aizveda līdz Bad Išelai. Tomēr joprojām dzīvojām vagonos, bet te vismaz bija upe, kur rītos un vakaros māsa Rita mūs veda mazgāties. Maija beigās varējām vagonus atstāt, jo amerikāņi ierādīja mums apmešanās vietu kādā mednieku pilī pilsētiņas tuvumā. Te visi sešpadsmit latviešu neredzīgie dzīvojām vienā istabā, gulēdami trīsstāvu gultās. Māsa Rita mūs apkopa, bet no tautiešiem Bad Išelā saņēma latviešu avīzi, ko viņa lasīja mums priekšā.
Uzzinājām par pirmo bēgļu nometņu dibināšanu, par tautiešiem Zviedrijā, cīņu beigu posmu Kurzemē. Māsa Rita bija noskaidrojusi, ka Libekā izveidojies lielāks latviešu centrs un nodibinājusies pašu slimnīca. Viņa teica, ka mums tur janokļūstot, un mēs visi viņai pievienojāmies. Nebija viegli saņemt vajadzīgās atļaujas. Bija jārunā ar vācu skolas priekšnieku un amerikāņu komandieri. Arī igauņu kara neredzīgo grupa vēlējās nokļūt Libekā. Beidzot vajadzīgās atļaujas saņēmām un 1945. gada novembra sākumā atkal sēdējām vilcienā, lai dotos uz Ziemeļvāciju. lebraucot Glikštatē, mūs ievietoja Marines slimnīcā. Māsa Rita sazinājās ar Libekas latviešu slimnīcas virsmāsu Benitu Lodziņu, kas viņai no LSK skolas laika bija laba draudzene. Vēlāk mūs apciemoja Dr.Reinhards, kas dažus no mums pazina vēl no Sarkankalna karavīru slimnīcas, kur bijām viņa pacienti. Arī viņš strādāja Libekas latviešu slimnīcā.
Ar māsas Ritas un Dr. Reinharda gādību 30. novembrī mūs ievietoja Libekas latviešu slimnīcā. Ap mums skanēja latviešu valoda, bijām nokļuvusi savējo vidū. No angļiem saņēmām atlaišanas dokumentus un mūs pārcēla uz Libekas Nikolaja nometni. Arī turp mūs pavadīja māsa Rita, kas dalījās mūsu priekos un bēdās. Mēs atradāmies UNRRAs aprūpē, un mums piedalīja vēl kādu māsu.
1957. gada pavasarī māsa Rita mūs atstāja un devās pie brāļa Vācijas dienvidos. Vēlāk viņa izceļoja uz Kanādu. Toronto viņa apprecējās, strādāja vairākus gadus kādā Toronto slimnīcā.
Šā gada sākumā māsa Rita Osīte-Andžāne saslima ar galvas audzēju un slimnīcā pavadīja deviņus mēnešus, šai laikā viņai trīs reizes operēja kaklu un galvu, tomēr 14. septembra agrā rītā viņa aizgāja mūžībā. Sērās viņu piemin visi mūsu kara neredzīgie. Arhibīskapa Arnolda Lūša izvadīta, viņa guldīta zemes klēpī 17. septembrī Park Lawn kapsētā, Toronto.
Ja kādreiz kara vēsturē rakstītu par mūsu kara neredzīgajiem, tad, domāju, būtu jāmin arī māsas Ritas Osītes vārds, jo viņa bija tā, kas dalījās mūsu liktenī grūtās stundās un mūs izveda brīvībā. Mūsu sirdīs un domās viņa mums paliks dzīvā, mīļā atmiņā.

Avots: DV Mēnešrakts, 1971, A.Purvišķa atmiņas