Latviešu fotogrāfijas aizsācējs. Roberts Johansons dzimis Aizkraukles pagasta „Tomiņu" mājās 1877. gada 8. decembrī. 

Jau no agras bērnības zēns augas dienas ir kopā ar dabu - gan ganos iedams, gan pavaļas brīžos ļaudamies Daugavas straumei. Roberta vecāki bija zemnieki. 1896. gadā iestājās par mācekli pie fotogrāfa A. V. Bilinska. 

Lai iegūtu amatu māceklim bija jāveic visus netīrākos darbus, turklāt par brīvu. Otrajā gadā tika maksāts 2 rbļ. mēnesī, bet trešajā - 3 rbļ. 1899. gadā R. Johansons ir saņēmis amatu apliecinošu dokumentu un varēja sākt strādāt. Tomēr viņš gribēja papildināt savas zināšanas retušā un zīmēšanā, tādēļ devās uz Pēterburgu un iestājās Štiglica centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā. 

Dzīvojot Pēterburgā R. Johansons visilgāk ir strādājis Rentes un Šradera fotodarbnīcā. Vienu gadu strādājis arī Viborgā pie kāda fotogrāfa. Šajā periodā viņš ar ģimeni ir devies uz Ņižņijnovgorodu, kur strādāja Prozerovska fotodarbnīcā. 1916. gadā atvert savu fotostudiju, kurai viņš dod skanīgu vārdu - „VENĒRA". 

Laika posmā no 1920. līdz 1924. gadam top krievu mākslinieku un kultūras darbinieku simts portretu albums.  Jau 1909. gadā, Kubaņā viņa izstādei iesūtītie darbi tika novērtēti ar lielo zelta medaļu. Dzīvojot un strādājot Maskavā, R. Johansons 1917. gadā piedalās vietējās biedrības izstādē ar 13 darbiem. Atzīstamus panākumus izstādes autors gūst arī turpmāk, piedalīdamies izstādēs Ņujorkā, Londonā, Romā. 

Roberts Johansons bija labs salona fotogrāfs. Viņš zināja, ko klients vēlas, un pilnībā saprata, kas fotogrāfijai ir jāvēsta tās saņēmējiem, tiem, kuriem tā tiks dāvināta, un nākamajām paaudzēm. Uzņēmums nedrīkstēja radīt liekus pārpratumus (piemēram, lai nesanāk skandāls un neizjūk ģimenes, veicot grupu uzņēmumus, vienmēr jānoskaidro, kura dāma kuram kungam sieva, un tam tad arī attiecīgā pozīcijā blakus jānostāda), tam bija jāsaglabā īstenība vēlamajā līmenī: visām attiecībām bija jābūt nokārtotām un uz pozitīvas nots, kā arī atbilstošā hierarhijā, bet ārējam veidolam – pēc iespējas jātuvinās žurnāla vāka sejas estētikai. 

Mākslinieku portreti šajā ziņā paredzēja lielāku izteiksmes brīvību, jo tos jau greznoja gara spēks un skaistums, kam attiecīgi bija jāļauj izpausties atbilstoši katras personības individualitātei. Dažs ģēnijs redzams iemūžināts darba procesā vai ar instrumentiem rokās, it kā apcerot nākamo šedevru ieceri vai norādot uz to “aku”, no kurienes tiek smelti krāsu triepieni, tēli un noskaņas; cits fotografēts uz savu darbu fona; kāds redzams, pārdomu pilnu skatienu veroties tieši skatītājā vai atkal pretēji – tālēs zilajās; dziļdomīgi smaidot vai atpūtas brīdī kūpinot pīpi; vēl kāds – nopietns, noslēgts. Fotogrāfs kā labs amatnieks izcēlis izteiksmīgākās un raksturīgākās iezīmes katra personāža veidolā. Attēlos ir panākts meistarīgs līdzsvars starp nostādīto pozu stingumu un portretējamo vaibstiem, maigas gaismas zīmētajām līnijām, ēnu gradientu, izvēlēto fonu un citām detaļām. Tie ir nereti manierīgi, taču ļoti poētiski un labi portreti, kuros rodam daudz informācijas gan par to varoņiem, gan laikmetu, gan pašu autoru (fotogrāfa lielā cieņa un pietāte pret glezniecību jūtama kā nozīmīgs sērijas tapšanas motīvs). 

Roberts Johansons ir portretējis gandrīz visus šobrīd pamatoti atzītos krievu glezniecības klasiķus. Viņš ir izveidojis veselu protretu galeriju ap 400 loksnes, kas, starp citu, ne reizi nav izdots.

Miris 1959 gada 3.aprīlī

(personīgo redzējumu no resursiem internetā, sagatavoja  ViA studente Inga K.)