Dž. Roberts Openheimers (angļu: J. Robert Oppenheimer, dzimis 1904. gada 22. aprīlī, miris 1967. gada 18. februārī) bija amerikāņu fiziķis. Viens no ASV kodolfizikas pamatlicējiem. Manhetenas projekta zinātniskais vadītājs. Zaudēja amatus makartisma laikā.

Biogrāfija

Dzimis Ņujorkā turīga audumu importētāja un gleznotājas ģimenē. Studēja ķīmiju Hārvarda universitātē. Pēc studiju beigšanas devās uz Eiropu, lai studētu fiziku, jo tolaik ASV atpalika šīs zinātnes pētniecībā. Iesākumā mācījās Kavendiša laboratorijā Kembridžas universitātē. 1926. gadā devās uz Getingenes universitāti, kur studēja fiziku Maksa Borna vadībā. Šeit viņš iepazinās un sadraudzējās ar daudziem vēlākajiem izcilajiem zinātniekiem: Verneru Heizenbergu, Paskualu Jordānu, Volfgangu Pauli, Polu Diraku, Enriko Fermi un Edvardu Telleru. 1927. gadā Openheimers Getingenes universitātē ieguva doktora grādu fizikā.

1927. gadā Openheimers atgriezās ASV un 1928. gadā sāka strādāt Kalifornijas universitātē Bērkli, kur darbojās daudzus gadus. Openheimers kļuva par vienu no ASV teorētiskās fizikas pamatlicējiem un izveidoja Bērkli par pasaules līmeņa fizikas pētniecības centru. Viņš bija daudzpusīgi attīstīta personība un devis ieguldījumu teorētiskajā astronomijā, kodolfizikā, spektroskopijā un kvantu teorijā. Openheimers interesējās arī par valodniecību, filozofiju. Viņš iemācījās sanskritu un oriģinālā lasīja vienu no savām iemīļotākajām grāmatām Bhagavadgītu. Trīsdesmitajos gados Openheimers arī ietekmējās no komunistiskās ideoloģijas, jo daudzi viņa kolēģi un draugi bija atklāti Komunistiskās partijas biedri.

Pēc Otrā pasaules kara sākuma 1942. gadā ģenerālis Leslijs Grovss tika nozīmēts par Manhetenas projekta vadītāju, bet viņš savukārt par projekta zinātnisko vadītāju izvēlējās Openheimeru. Openheimers 1942. gadā bija viens no Losalamosas Nacionālās laboratorijas izveidotājiem un pirmais tās vadītājs. Šeit no visas pasaules tika ataicināti fiziķi, kas nodarbojās ar atombumbas radīšanu. 1945. gada 16. jūlijā pie Alamogordo, Ņūmeksikā, tika veikts eksperiments Trinity, kura laikā tika uzspridzināta pirmā atombumba. Pēc sprādziena Openhemers esot citējis Bhagavadgītas 11. nodaļas 32. pantu — "Es esmu nāve (laiks), lielais pasauļu sagrāvējs" (Now I am become Death, the destroyer of worlds).

Pēc kara 1946. gadā tika nodibināta ASV Atomenerģijas komisija (United States Atomic Energy Commission) un Openheimers strādāja par tās galveno konsultantu. Viņš iestājās par starptautisku atomieroču kontroli. Kādu laiku bija arī ūdenŗaža bumbas konstruēšanas pretinieks.

1947. gadā Openheimers pameta Bērkli un sāka strādāt Padziļināto studiju institūtā, Prinstonā, kur vēlāk nomainīja Albertu Einšteinu vecākā teorētiskās fizikas profesora amatā.

Sākoties makartisma laikiem ASV, Openheimers savu kreiso uzskatu dēļ kļuva par vienu no labējo spēku mērķiem. Viens no galvenajiem viņa pretiniekiem bija FIB direktors Edgars Hūvers, kurš jau no trīsdesmitajiem gadiem bija pavēlējis veikt Openheimera novērošanu un sarunu noklausīšanos, saistībā ar viņa darbību Bērkli. 1954. gadā Openheimeram bija jāstājās Antiamerikāniskās darbības komitejas priekšā. Viens no redzamākajiem cilvēkiem, kas liecināja pret Openheimeru, bija Edvards Tellers, kurš ar savu rīcību izraisīja sašutumu citu zinātnieku vidū. Izvērstās kampaņas dēļ Openheimers bija spiests pamest amatus, tomēr turpināja nodarboties ar pētniecību un sniegt lekcijas dažādās pasaules valstīs.

Kad 1963. gadā par ASV prezidentu tika ievēlēts Džons Kenedijs, viņš kā Openheimera reabilitācijas zīmi apbalvoja to ar Enriko Fermi balvu. Kenedija nāves dēļ Openheimeram to pasniedza Lindons Džonsons.

Mūža atlikušo daļu Openheimers daudz laika pavadīja ASV Virdžīnu salās, kur bija iegādājies īpašumu.