Ievērojams Latvijas vieglatlēts, ātrslidotājs un treneris. R. Vithofs 20. gs. 30. gados bija profesionāls, Latvijas Ziemas sporta savienības (LZSS) algots ziemas sportistu, tostarp Latvijas hokejistu, fiziskās sagatavotības treneris.

Roberts Kurts Leonhards Vithofs dzimis 1892. g. 18. novembrī Rīgā uzņēmēja ģimenē, apmeklēja Rīgas Biržas komercskolu un jau no 1906. g. aktīvi pievērsās sportam. Kļuva par Krievijas impērijas čempionu kārtslēkšanā, ar panākumiem startēja ātrslidošanas sacīkstēs. Apņēma sievu no Somijas, kas tolaik arī ietilpa Krievijas impērijā, un pārcēlās uz dzīvi Tamperē. Sākoties Pirmajam pasaules karam, Vithofs tika mobilizēts Krievijas armijā, kaujā guva ievainojumus un jau drīzumā nokļuva gūstā. Vairākus gadus kā karagūsteknis pavadīja Vācijā, kur kopā ar citiem “bēdubrāļiem” – karagūstekņiem no Lielbritānijas – nodarbojies ar boksu. Kara beigu posmā no gūsta atbrīvots, atgriezās Somijā, taču jau drīzumā, 20. gs. 20. gadu sākumā, pārcēlās uz dzīvi jaunajā valstī – Latvijā.

Pēc atgriešanās Rīgā Roberts Vithofs apliecināja, ka joprojām ir viens no ievērojamākajiem un daudzpusīgākajiem vieglatlētiem. 1922. gadā viņš kļuva par Latvijas čempionu kārtslēkšanā, pieccīņā un desmitcīņā. Laboja valsts rekordus 100 m skrējienā, desmitcīņā un vairākkārt arī savā “zelta disciplīnā” – kārtslēkšanā. Ar panākumiem piedalījās starptautiskās sacīkstēs, taču arvien biežāk darbojās tieši trenera statusā. Viņš gatavoja Latvijas vieglatlētus startam 1924. gada olimpiskajās spēlēs Parīzē. Trenēja “SSS” (“Strādnieku Sports un Sargs”) atlētus dalībai t.s. strādnieku olimpiādēs Frankfurtē pie Mainas (1925) un Vīnē (1931). Jāpiebilst, ka pats 1925. gada strādnieku olimpiādē izcīnīja zeltu kārtslēkšanā. Vithofs bija arī Latvijas Fiziskās izglītības institūta (tag. LSPA) algots sporta skolotājs.

Ziemas sezonā Roberts Vithofs nodevās slidskriešanai jeb ātrslidošanai, un šajā sporta veidā dažādās sacensībās startēja arī pēc tam, kad bija sasniedzis 40 gadu vecumu. Tostarp piedalījās starptautiskās ātrslidošanas sacīkstēs Mircušlāgā (1931), Berlīnē (1931), Helsinkos (1933), Maskavā (1934). Līdztekus tam Vithofs nodarbojās arī ar ziemas sportistu trenēšanu. Piemēram, 1934. g. janvārī-februārī trenēja Latvijas ātrslidotājus.

Laika gaitā Roberts Vithofs ar savu sistemātisko un profesionālo pieeju kļuva par ļoti pieprasītu treneri. 1934. g. rudenī Latvijas Ziemas sporta savienība (LZSS) noalgoja viņu par ziemas sportistu fiziskās sagatavotības treneri. Hokejisti, ātrslidotāji, daiļslidotāji, slēpotāji jau no agra rudens vingrinājās, devās meža skrējienos un gatavojās tam, lai, sākoties ziemas sezonai, būtu labā fiziskā formā. Tā arī Vithofs kļuva par pirmo Latvijas hokeja izlases fiziskās sagatavotības treneri. Ar laiku Vithofa treniņi kļuva par obligātu pasākumu visiem Latvijas hokeja izlases kandidātiem, un par hokeja valstsvienības “sausajiem” treniņiem treneris Vithofs gādāja līdz pat izlases pēdējai pastāvēšanas sezonai pirms valsts okupācijas (1939/1940).

Vithofs vadīja treniņus gan sporta zālē, gan ārā – Mežaparkā, Šmerlī. Hokejisti “sausajos” treniņos parasti piedalījās līdz brīdim, kad slidotavās uzlēja ledu. Vēl pirms slidotavu ledus iekārtošanas hokejisti pirmos ledus treniņus kopā ar Vithofu aizvadīja uz dabīgo ūdenskrātuvju ledus. Visbiežāk tas bija Bābelītes ezers (Bābelītis) Šmerlī, arī Māras dīķis. Sākoties sezonai, hokejisti nonāca sava trenera “rokās”, bet Vithofs turpināja darbu ar Latvijas ātrslidotājiem visas sezonas garumā. Viens no viņa ievērojamākajiem panākumiem bija Latvijas ātrslidotāju sagatavošana Eiropas čempionātam, kas norisinājās Rīgā 1939. g. februārī. Latvijas ātrslidotāji nostartēja lieliski, un viens no Vithofa audzēkņiem – Alfons Bērziņš – kļuva par Eiropas čempionu.

Būdams prasīgs treneris, Roberts Vithofs prata jauniešus aizraut ar sportu, un tieši viņam bija īpaši nopelni sportistu piesaistē ātrslidošanai 20. gs. 30.-40. gados. Vithofs ieguldīja daudz darba, popularizējot ātrslidošanu arī ārpus Rīgas. Dažādās pilsētās Vithofa vadībā tika rīkotas teorētiskas un praktiskas apmācības, paraugdemonstrējumi. Arī padomju okupācijas laikā (1940-1941) viņš turpināja trenēt ātrslidotājus, kopā ar sportistiem devās uz sacīkstēm dažādās Padomju Savienības pilsētās, taču padomju varas sporta iestādes nolēma Vithofu “izslēgt no sporta un fizkultūras darba uz visiem laikiem”. Tomēr kara laikā, kad Latvijas teritoriju ieņēma nacistu karaspēks, Vithofs atkal kļuva par treneri un gatavoja ātrslidotājus.

Kara beigu posmā, 1944. g. rudenī, Roberts Vithofs izceļoja uz Vāciju. Pēc kara pārcēlās uz Briseli (Beļģijā), kur sākumā strādāja sporta inventāra fabrikā, bet vēlāk – šokolādes fabrikā. Līdzās tam pēckara gados Beļģijā trenēja tenisa iesācējus un pat piedalījās soļošanas sacīkstēs. Izcilais Latvijas sportistu treneris aizgāja mūžībā 90 gadu vecumā – 1983. g. aprīlī.

Detalizētāka Roberta Vithofa biogrāfija grāmatā: Zeļenkovs A. Latvijas hokeja izlase. Sākums. 1932-1940. - Salaspils, 2017. - 668., 669. lpp. Grāmatas mājaslapa: http://hokeja-vesture.simplesite.com/

---

1951.gada laikrakstā "Latvija" raksts par Robertu Vithofu: "Patīkams uzdevums — redakcija lūgusi Briselē apciemot Latvijas bljušo vieglatlētikas un ātrslidošanas treneri Robertu Vlthofu, par kuru trimdas sporta saime ilgi neko nav dzirdējusi. Pie durvīm apmeklētāju saņem pets namatēvs ar latvie;siem tik parasto sirsnību. levedis mājīgajā dzīvoklī, aicina piesēsties un lebaudīt tasi tējas ar cepumiem, jo tā, lūk, sarunas sākoties vislabāk. Pārstaigājam atmiņās vecos, labos laikus dzimtenē un tās vieglatlētikas laukumus, tenisa un jahtu klubus, neaizmirstot, protams, arī slidskriešanas sacensības un ringa cīņas. Vai vecmeistars vēl sporto? Latvijas sporta laukumos tik labi pazīstamajā sejā atplaukst viegls smaids: „Ar vieglatlētiku, protams, vairs nenodarbojos. Tagad man galvenais sports ir tenisa spēle, kurai priekštreniņus uzsāku jau janvārī. Lai paturētu labu kondīciju, es ik rītus vingroju un tāpat katru dienu apmēram 2 stundas soļoju." Tālāk noskaidrojās, ka, tenisa sezonai sākolies. Vithofs trenē iesācējus un šādā veidā piepelna pie algas vēl dažus frankus, jo dzīve Be|ģi|ā dārga. Pazīstamajam latviešu sporta darbiniekam bijusl arī izdevība pieņemt vieglatlētikas trenera vietu kādā provinces pilsētiņā, bet samaksa izrādījusies tik niecīga, ka neatmaksājies nemaz atbildīgo, kaut arī iemīlēto, darbu sākt. Pagājušā sezonā mūsu vermeislers Briselē piedalījies arī 10 km soļošanas sacensībā un, par spīti savai prāvajai gadu nastai, izcīnījis 4. vietu. Kā klājas personīgajā dzīvē un kādi izceļošanas nodomi? "Par darba apstākļlem nevaru sūdzēties," stāsta Vithofs, jo strādājot jau ceturto gadu Viktorijas šokolādes fabrikā. Pelnu pietiekami, lai dzīvotu. Par izceļošanu grūti izteikties. Es nekad neatteiktos doties uz kādu aizjūras zemi un tur apmācīt jaunos latviešu ozolus, kaut gan radi mani aicinājuši gan uz Zviedriju, tā arī Vāciju. Bet viss tas ir nākotnes jautājums. Sirsnīgās intervijas beigās Vithofs lūdz nodot sveicienus visiem latviešu sporta draugiem un paziņām. Sevišķi vieglatlētiem un pats galvenais — kā gan citādi — ātrslidotājiem, lūdzot viņu pilnīgi nepiemirst, bet šad un tad iepriecināt ar dažām rindiņām. R. Vithofa adrese: 32, rue Aperonniers, Bruxelles, Belgique."