Latviešu leģiona virsnieks, Mores kauju rotas komandieris, zemessargs, Viestura ordeņa kavalieris, atvaļinātais virsleitnants Rolands Kovtuņenko

Dzimis Rīgā amatnieka ģimenē.

Mācījies Rīgas Vācu skolā, pēc tam - Medicīnas skolā, to beidzis 1942. gadā un pēc īsas jaunkareivju apmācības  medicīnas dienesta kaprāļa pakāpē nosūtīts uz Zemgales kārtības dienesta 16. bataljonu; vēlāk dienējis par rotas feldšeri, bet veicis arī citus kaujas uzdevumus.

Vienību drīzumā nosūtīja uz fronti, un Rolands saņēma pirmās kaujas kristības. Tad bataljonu iekļāva Latviešu leģiona sastāvā.

Ar pārtraukumiem R. Kovtuņenko mācījās Instruktoru rotā, vadīja komandieŗu kursus Bolderājā un vācu junkurskolā Dembicā, Polijā.

Pēc mācību beigšanas 1944. gada 21. jūnijā Rolandu norīkoja par vada komandieri 15. divīzijā, vēlāk pārskaitīja 19. divīzijā. R. Kovtuņenko vienība izcīnīja kaujas Krievijā pie Holmas, Pulkovas, Krasnogvardeiskas, tad atkāpjoties Latvijas territorijā – pie Barkavas, cauri Lubānas klāniem un visai Vidzemei līdz Morei.

Pēc Mores kaujas 19. divīzijas 44. pulks atgāja uz Kurzemi.

Kovtuņenko rota piedalījās 1. un 2. Kurzemes lielkaujā. Rolandu ievainoja, pēc atveseļošanās viņu komandēja uz mācībām Kājnieku skolā Vācijā.

1945. gada februārī R. Kovtuņenko atgriezās Kurzemē un pārņema 19. divīzijas Kaujas skolas vadību.

R. Kovtuņenko tika norīkots sakārtot izjukušās daļas 43. pulkā un iesaistīt tās kauju darbībā.

Pēc stāvokļa nostabilizēšanās Rolands atgriezās Kaujas skolā, kur pienāca kaŗa beigas.

Gados jaunais rotas komandieris kopā ar citām Latviešu leģiona kaujas vienībām spēja visai pasaulei parādīt, ka latviešu kaŗavīrs uz savas zemes ir neuzvarams.

Par varonību kaujās leitnants R. Kovtuņenko apbalvots ar:

• Dzelzs krusta II (1943.) un
• Dzelzs krusta I (1944.) šķiru,
• Ievainojuma nozīmi bronzā,
• Kājnieka trieciennozīmi sudrabā,
• Tuvcīņas nozīmi bronzā,
• Rokas lenti Kurland.

Ar šiem apbalvojumiem Rolands lepojās visu mūžu.

Kaŗam beidzoties, kā daudzus leģionārus, 1945. gada 9. maijā Rolandu Kovtuņenko arestēja, un 10 gadus viņš atradās izsūtījumā, vispirms pie Urāliem, tad Kazahstānā, pēc tam ziemeļos - Vorkutā.

1955. gadā Rolands atgriezās Latvijā. Līdz pensionēšanās laikam strādāja par metallējēju Autoremonta rūpnīcā. Rosīgi piedalījās sabiedriskos un sporta sarīkojumos.

 Atmodas gados Rolands Kovtuņenko iesaistījās daudzās aktīvitātēs: piedalījās 1991. gada barikādēs, ir viens no Latvijas Nacionālo kaŗavīru biedrības dibinātājiem, ilgu laiku bija Daugavas Vanagu saimes priekšnieks un kopš 1991. gada 26. oktobŗa  - Latviešu virsnieku apvienības biedrs.

 Iestājies Zemessardzē, darbojies ZS stāba Padomnieku rotā, līdz sava mūža  pēdējai dienai bija ZS Studentu bataljona Veterānu apvienības zemessargs. Aktīvi piedalījies Nacionālās aizsardzības akadēmijā jauno virsnieku apmācībā.

 Ļoti nozīmīgs ir R. Kovtuņenko ieguldījums Otrā pasaules kaŗa laikā Latvijas territorijā notikušo kauju vēstures atspoguļošanā, galvenokārt kaujas Vidzemē, Mores apkārtnē. Viņš piedalījies kritušo Latviešu leģiona kaŗavīru apzināšanā, pārbedīšanā, piemiņas iemūžināšanā. R. Kovtuņenko ir Mores kauju piemiņas vietu izveides iniciātors un aktīvs šī darba līdzdalībnieks. Ar valsts institūciju, sabiedrisko organizāciju un privātpersonu financiālu atbalstu izveidots Mores kauju piemiņas komplekss.

 Latviešu leģionāru Brāļu kapu izveide Morē pie Roznēnu ozola bija šī darba pirmsākums (1991.).

 Pēc R. Kovtuņenko ieceres izveidots Mores kauju muzejs (2002.).

Rolanda lolojums bija Mores kauju makets, kuŗā redzamas viņa komandētās 1. rotas kaujas pozicijas.

Ekspozīcijas papildināšanai tiek meklēti jauni eksponāti, no Ērgļiem uz Mori pārvests tanks T-34 (2006.).

Mores kauju parks un 2005. gadā atklātais Piemiņas memoriāls, kuŗa plāksnēs iemūžināti 186 kaŗavīru vārdi, arī veidots pēc R. Kovtuņenko ieceres tajā vietā, kur notikušas sīvas kaujas.

Mores kauja ir starptautiski atzīts sekmīgu aizstāvēšanās kauju paraugs, par kuŗa taktiku un stratēģiju ieinteresējušās arī ārvalstu militārās mācību iestādes, NATO spēku augsta ranga amatpersonas un citi militārie speciālisti, vēloties apmeklēt kauju vietas un tikties ar kauju dalībniekiem.

Tieši R. Kovtuņenko allaž bijis šo militārpersonu pavadonis.

Īpaši jāpiemin R. Kovtuņenko veikums Otrā pasaules kara kauju atspoguļošanā. Ar dažādu sponsoru financiālu palīdzību izdotas grāmatas:

• Neatzītie kaŗavīri / Kaujas virsnieka stāsts (2004.)
• un tās otrais papildinātais izdevums (2005); Pēdējais bastions Vidzemē / kaujas virsnieka stāsts (2004.);
• Mores kauja / Kaujas līdzdalībnieka kaujas virsnieka stāsts (2009.).
• Uz galda palika sagatavots manuskripts Kauja Lubānas zemienē, iecerēts bija arī GULAGA pārdzīvojumu apraksts...

Augsti vērtējama R. Kovtuņenko līdzdalība jaunatnes patriotiskajā audzināšanā, viņa stāstījumu ar interesi klausījušies jaunieši skolās, interesenti Kaŗa mūzejā un Rīgas Latviešu biedrībā.

 Ar savu virsnieka stāju, paveiktajiem darbiem un personības īpašībām Rolands ir paraugs mums visiem, īpaši jauniešiem un kaŗravīriem, - cilvēks, kuŗš rosina būt patriotiem un apzināties savu valstisko pienākumu.

 Rolanda Kovtuņenko mūža veikums novērtēts ar augstiem valsts apbalvojumiem:

• Viestura ordeni,
• Barikāžu dalībnieka Piemiņas zīmi
• un daudziem aizsardzības ministra, NBS komandieŗa un Zemessardzes komandieŗa apbalvojumiem.

 Kopā ar dzīvesbiedri Astrīdu izaudzināti dēli Jānis un Aivars; dzimtu turpina pieci mazbērni.

 26. martā izcilais kaŗavīrs ar militāru godu apglabāts Rīgā, II Meža kapos.

 Latviešu virsnieku apvienība