* 1889. II 23. Zaubes pag.; S. Emīlija + 1962. II 22. Toronto.

                1903. kurpnieka amata amatnieks,

                1908. Rīgā,

                1914/1915. Krievijas armijā,

                1915. nodibinājis savu amatniecības uzņemumu,

                1919/1920. Latvijas armijā,

                1929. ieguva amata meistara tiesības pie Sv. Jāņa ģildes,

                1936. Rīgas amatnieku biedrības dibinātājs un valdes loceklis,

                1942. VI 01. iecelts par Apgabala amata meistara vietnieku,

                1944. Kanādā, vadīja savu uzņemumu,

                Sakitījas Latvijas apavu karalis.

                Avots:       „Tēvija” # 191/1942.;

                               V. Eichenbauma arhīvs.

1927. gads. Aina apavu rūpnieka Rūdolfa Eglīša veikalā. Ap avīzes Jaunākās Ziņas un žurnāla Atpūta īpašnieci kaprīzo Emīliju Benjamiņu kurpēm rokā līkņā vairākas pārdevējas. Klāt, kā to liecina izdevums Aizkulises, arī pats veikala īpašnieks. Protams, kurpes pasniegtas tās labākās. Emīlijai tās ļoti labi piestāv un viņa reti kad ko pasūta no Vīnes un Parīzes. [..] Patiesībā viņa Latvijas kurpes vien valkā, un, ja Eglīšam būtu visas tik labas klientes kā Emīlija, tad viņš jau sen būtu kļuvis par miljonāru. Emīlija pasūta gadā 20 — 30 pāru. Tiešām, agrākos laikos tā tirgojusies, noteikusi pati savu cenu — 24 lati, un vairāk nekad nav gribējusi dot. Bet tagad tā jau sen maksā to pašu cenu, ko maksā citas dāmas. Viņas figūrai kājas pilnīgi pieklājīgas. Emīlija valkā 38. numuru. Un kaut gan viņu uzskata par vienu no kaprīzākajām klientēm, tad tomēr apavu rūpnieks Eglīts to ciena un ir lepns, ka Emīlija taisni pie viņa pasūta visus savus apavus.

Nav nekāds brīnums — Rūdolfs Eglītis seko modes tendencēm. 1927. gada oktobrī starptautiskā izstādē Florencē ieguvis Grand Prix godalgu. Viņa  ražojumiem togad piešķirta godalga arī lauksaimniecības un rūpniecības izstādē Jelgavā. Eglītis regulāri piedalās modes skatēs. 1929. gadā Reklāmas savienības rīkotajā pasākumā Virsnieku klubā — pat ar vairāk nekā 50 apavu modeļiem. Īpašu ievērību gūst greznas vakara kurpes ar nosaukumu Dolly un melna zīda kurpes, rotātas ar sarkanu ugunskrustu, arī tajā sezonā iecienītās čūskas un rupuča ādas kurpes.

No kurpnieka rūpniekos
Ceļu augšup Rūdolfs Eglītis sāka kā vienkāršs kurpnieks. 1927. gadā, kad ar pilnām tiesībām viņš sevi var saukt par Latvijas preses karalienes apavu radītāju, viņam ir 38 gadi un aiz muguras jau krietna pieredze. Rūdolfs piedzima 1889. gada 23. februārī Rīgas apriņķa Zaubes pagastā galdnieka ģimenē. Vietējā pagasta skolā gūtā izglītība tā arī palika vienīgā oficiālā. Vēlāk Rūdolfs savas zināšanas pilnveidoja pašmācības ceļā. Pēc pagasta skolas pabeigšanas viņš apguva kurpnieka amatu un strādāja vairākos uzņēmumos. 1911. gadā Rūdolfs salaulājās ar Emīliju Dārtu, bet 1914. gadā tika iesaukts Krievijas impērijas armijā un tādējādi  piedalījās Pirmajā pasaules karā, taču 1915. gada martā slimības dēļ Rūdolfu no karadienesta atbrīvoja. 26 gadus vecais kurpnieks atvēra pats savu  darbnīcu. Īsā laikā darbnīcu paplašināja, dodot darbu jau 40 strādniekiem. Vācu okupācijas laikā viņš darbnīcu slēdza, bet atjaunoja 1917. gada rudenī. Lielinieku laikā uzņēmumu, kas atradās Rīgā Kalēju ielā, nacionalizēja, bet pēc lielinieku izdzīšanas Eglītis to atkal atjaunoja.

No nulles sākt viņam nācās vēl trešo reizi, jo bermontiādes laikā 1919. gada novembrī viņa uzņēmumu kārtējo reizi izdemolēja kara jukās. Tiesa, ne uzreiz Rūdolfs ķērās pie darba. Vispirms viņš brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā, kur nokalpoja līdz 1920. gada oktobrim. Atgriezies no dienesta, uzņēmīgais vīrs trešo reizi sāka atjaunot savu apavu rūpniecību. Neatlaidīgais darbs nesa augļus, un 20. gadu otrajā pusē Rūdolfa Eglīša apavu fabrika jau bija viena no lielākajām šajā rūpniecības nozarē. Eglītis, kā jau moderns uzņēmējs, adekvāti novērtēja reklāmas lomu panākumu nodrošināšanā.

Apavi primadonnām
Pievilcīga reklāma — tā jau 1924. gada vasarā Jaunākās Ziņas aprakstīja Rūdolfa Eglīša apavu veikala Kaļķu ielā 18 skatloga reklāmu. Tajā vīrieša manekens melnā frakā un cilindru ar mehānisma palīdzību izdarīja trīs kustības: ar labo roku cilāja veikala plakātu, ar kreiso dāmu džimmi (toreiz tā dēvēja moderno dejošanas stilu) kurpi, tad zemu palocījās publikas priekšā. Publikas bija salasījies tik daudz, ka policijas kārtībnieks nevarēja to izklīdināt. Ļaudis aizgāja tikai tad, kad sētnieks un ekspresis sāka laistīt ielu.

Līdzās pašam Rūdolfam Eglītim uzņēmuma vadībā atradās ārzemēs skolojušies amata meistari — K. Medvedjevs bija speciālists kāju ortopēdijā, kurš savas zināšanas ieguvis Pēterpilī un Berlīnē; K.Cabe bija uzņēmuma galvenais piegriezējs, strādājis Krievijā, Vācijā un Francijā, turklāt vadījis arī piegriezēju kursus; A. Evalds vadīja darbnīcu, bet savulaik bija strādājis Pēterpilī, Maskavā un Tiflisā.

Eglīša apavu reklāmas arī turpmāk saistīja skatienus un patiesībā saista vēl šobaltdien — par to var pārliecināties pašķirstot lielākās tirāžas laikrakstu starpkaru Latvijā Jaunākās Ziņas. Nu, piemēram, 1932. gads. Lakoniska reklāma — vienā pusē apavu salona īpašnieks Rūdolfs Eglītis, bet otrā — viņa gatavoto apavu skices operetei Pavasara mīla un turpat apskatāmas kurpes, kam būs tas gods šajā izrādē rotāt pašu Nacionālās operas primadonnu Mildas Brehmanes–štengeles un Mirdzas Kalniņas kājas!

1933. gadā restorānā Mascotte modeles pa mēli pastaigājās, protams, Rūdolfa Eglīša ražotajos apavos. Starp skaistākām var minēt: karameļbrūnās ziemišķādas pēcpusdienas kurpītes, izstrādātas ar visādiem izgriezumiem, smalki iekantētas ar ševro tanī pašā tonī, — vēstīja Aizkulises.  Efektīgas rudzupuķu zilas laiviņas, papēdis un purniņš no tās pašas krāsas atlasa. Visas vasaras kurpītes viena par otru skaistākas.

Avīžu svētku numuri parasti slīka reklāmās, un katrs reklāmas devējs centās kā nebūt izcelties. 1936. gada Līgo svētkos Rūdolfs Eglītis savu produkciju reklamēja līgo pantiņā.
Ja ne gluži desmit reižu gadā, tad pilnīgi noteikti regulāri apavu rūpnieks ceļoja uz ārzemēm, lai smeltos iedvesmu jaunām idejām. 1938. gada pavasarī Eglītis kārtējo reizi atgriezās no Rietumeiropas. Avīze Rīts stāstīja par latviešu populārā apavu rūpnieka gūtajām atziņām:

— Novērojot apavu kvalitāti Londonā, Parīzē un Berlīnē, pilnīgi droši var apgalvot, ka mūsu kungu un it sevišķi dāmu apavi smalku fasonu un izturības ziņā stāv uz tikpat augsta līmeņa kā jebkur citur Eiropā, saprotams, ņemot vērā mūsu labāko amatnieku roku darbu.
Tāpēc arī neesot nekāds brīnums, ka daudzi agrāk Rīgā dzīvojušie diplomāti un citi ārzemnieki vēl tagad pasūta savus apavus Rīgas labākos veikalos. Interesanti esot atzīmēt, ka šā pavasara iemīļota krāsa dāmu apaviem ir gaiši sarkanbrūna.

Lai vīrs rūpējas
1931. gadā Rūdolfam Eglītim nācās piedzīvot dzīvesbiedres Emīlijas Dārtas Eglītes labprātīgu aiziešanu no dzīves. Pēc teju 20 laulībā nodzīvotiem gadiem 37 gadu vecumā viņa izdarīja pašnāvību nošaujoties.

Tas notika augustā, ko Rūdolfs veseļošanās nolūkos pavadīja Ķemeros. Emīlija dzīvoja Rīgā. Liktenīgajā dienā Rūdolfs no Ķemeriem darba darīšanās iebrauca Rīgā, bet traģisko vēsti saņēma kādā frizētavā Vecrīgā. Kļūmīgo soli Dārta E. spērusi pēc vārdu pārmaiņas ar kādu viņai tuvu stāvošu personu Eglīti. Šī persona, kura Dārtas E. dzīvē spēlējusi visai traģisku lomu, pēc tam izgājusi blakusistabā, kur atradusies arī Eglītes paziņa K. Dažus mirkļus vēlāk norībējis spalgs šāviens, un E. saļimusi uz grīdas. Lode trāpījusi tieši sirdī, un E. uz vietas mirusi. Uz tuvējā galda atrasta Dārtas E. dažus mirkļus pirms traģiskā soļa rakstīta zīmīte ar sek. saturu: Dzīve man ir apnikusi. Nevēlos vairs to turpināt. Lai vīrs rūpējas par manu maķīti — veco māmuļu un labo audžumeitiņu Mildiņu. Dārta E. nošāvusies ar vismazākā kalibra revolveri, kura atļauja viņai bijusi no Rīgas prefektūras. [..] Traģiskā notikuma iemesli meklējami Dārtas E. personīgās dzīves samezglojumos.

Tā rakstīja prese, un tās uzmanības centrā, protams, nokļuva arī dzīvesbiedrs Rūdolfs Eglītis. Tobrīd viņš sabiedrībā bija pazīstams ne tikai kā rūpnieks un tirgotājs. Pamatīga ir arī viņa sabiedriskā slodze — Rūdolfs Eglītis darbojas Latvijas Tirgotāju savienības revīzijas komisijā, Rūpnieku un amatnieku savienībā un Rīgas savstarpējā kredītsabiedrībā. Viņš ir  Mārtiņa baznīcas draudzes padomes loceklis un svinīgos brīžos pelnīti var lepoties ar Triju Zvaigžņu ordeņa 4. šķiru pie uzvalka atloka. Prese vēstīja, ka Eglīši bijuši uzskatos moderni — viens otram ļāvuši pilnīgu brīvību.

Zīmē, peld...
Lasītāji uzzināja, ka Rūdolfs Eglītis aizraujas ar pašizglītošanos, pabeidzis Kultūrveicināšanas biedrības ģimnāziju, bet ne tikai...
— Tā kā Eglītim nodokļu komisijā vajadzējis aizstāvēt savus cunftes brāļus un bieži runāt, bet mēle nebijusi visai veikla, tad sācis ņemt dikcijas stundas pie Kristapa Lindes, un ar labiem panākumiem, — rakstīja žurnāls Aizkulises. — Tirgotāji brīnījās, kur Eglītim tik skaista izruna. E. cītīgi mācījās valodas: vācu un angļu, studēja zīmēšanu, lai varētu ārzemēs vieglāki nokopēt jaunākos modeļus. Pa krogiem Eglīts nepļēguroja, bet kad bija dažas brīvas dienas, izbrauca uz ārzemēm, apmeklēja apavu izstādes un arvien atveda kaut ko jaunu. Citi apavu rūpnieki to nekad nedarīja. Pēdējos gados Eglīts intensīvi nodarbojies ar sportu, izgājis peldēšanas kursu, trenējies Imkas biznesmen grupā.

1933. gadā Aizkulises vēstīja par Eglīša vasaras gaitām:
— Apavu karalis Eglīts savā lepnā Kreislera limuzīnā, ko nesen izmainījis pret veco, pa lieliem un maziem ceļiem apbraukājis pusi Vidzemes, pats to lieliski vadot. Auto izbraucienus taisa katru nedēļu, ļoti bieži brauc uz jūrmalu, vizina arī daiļo dzimumu. Eglītim liela piekrišana, un par šo partiju sapņo daža laba latvju namsaimniece — skaistule, bet karalis dod priekšroku lauku zeltenēm, jo tās nav tik samaitātas.
Vārdu sakot, 30. gados Rūdolfs Eglītis pilnā mērā jau varēja atļauties baudīt sava darba augļus. Viņam izdevās pārdzīvot padomju okupācijas gadu un Otrā pasaules kara beigās emigrēt.

1962. gada 22. februārī avīze Latvju Vārds vēstīja, ka Kanādā miris pazīstamais latviešu apavrūpnieks Rūdolfs Eglītis 72 gadu vecumā pēc pārciestas grūtas slimības.
— Kurš rīdzinieks gan neatceras lepno un gaumīgo Eglīša apavu veikalu Kaļķu ielā? To viņš ierīkoja un izveidoja sūrā darbā. Arī trimdā, kaut ne vairs spēka vīrs, viņš noorganizēja savu uzņēmumu Toronto.

Avots: db.lv