Rūsiņš no Satekles (lRussinus de Sotekele, kritis Satezeles aizstāvēšanā 1212. gadā) bija Tālavas latgaļu zemes Satekles vecākais 13. gadsimta sākumā, kuram bija sava karadraudze (amici Russini).

Etimoloģiski Rūsiņa vārds varētu norādīt uz kontaktiem ar varjagiem (rūsiem), to var saistīt arī ar latgaļu vārda sakni rus-, rūs- (latviešu rusgans, rūsans u.c.) (Blese, 1929).

• 1208. gadā Rūsiņš kopā ar Tālavas Tālivaldi, Autines Varidoti un Cēsu Bertodu iesaistījās kopējā savienībā, kura uzsāka trīsgadu karu pret igauņiem.
• 1212. gadā Autines sacelšanās laikā Rūsiņš krita Satezeles pils aizstāvēšanā pret krustnešiem. Pamatojoties uz to, Latviešu Indriķis Rūsiņu gan nosauc par "drošsirdīgāko no letiem" (latīņu: Letthorum fortissimus, XII, 6), gan pieskaita pie katoļu baznīcas ienaidniekiem (XXV, 2).

13.gadsimta Latvijas nominālie un faktiskie valdnieki Rūsiņa laikā

Atbilstoši viduslaiku politiskajām tradīcijām katrai Senlatvijas zemei bija savs faktiskais valdnieks, kas atradās vasaļattiecībās ar savu feodālo senioru. Pakļaujoties savam senioram, vasalis ieguva savu zemi, vai daļu no tās atpakaļ kā lēni. Satekles vecākais sākotnēji bija Pleskavas kņaza Vladimira vasalis, bet pēc padošanās Livonijas bīskapam Albertam viņš kļuva par Alberta vasali, pretī saņemot savu pilsnovadu kā lēni.

Satekle vai Sotekle bija Vidzemes latgaļu zemes Tālavas pils un pilsnovads 13. gadsimta sākumā, kas pieminēts Livonijas Indriķa hronikā sakarā ar to, ka 1208. gadā Satekles pilskungs Rūsiņš noslēdza pret igauņiem vērstu sadarbības līgumu ar Autines Varidoti un Cēsu Bertoldu. 13. gadsimta sākumā Satekle bija Zobenbrāļu ordeņa daļā, 14. gadsimta sākuma dokumentos Satekles pils (Sotekele) jau ir atradusies Rīgas arhibīskapa zemē, kas liecina par labu hipotēzei par Satekles atrašanos Raunas pilskalnā.

Ir divas galvenās Satekles pils atrašanās vietas hipotēzes:

• Gaujas labajā krastā pilskalnā pie Raiskuma Kvēpenēm (Sievers, 1817; Bielenstein 1892; Balodis, 1910; Löwis of Menar, 1922; Švābe, 1936; Apals, 1986 u.c.), tomēr labajā krastā bīskapam Albertam pakļautie lībieši un latgaļi tiek pretstatīti Zobenbrāļu ordeņa sabiedrotajiem Rūsiņa latgaļiem, kuriem, tāpat kā šai sakarā minētajām Cēsīm, vajadzēja būt upes kreisajā krastā.
• Gaujas kreisajā krastā Raunas Tanīsa kalnā (Juškevičs, 1927), gan Nītaures pilskalnā (Brastiņš, 1930), gan Vecpiebalgā, pilskalnā pie Lejasburkānu mājām (Laakmann, 1933), gan Vijciema Celitkalnā vai Kauguru Pekaskalnā (Arbusow, Bauer, 1955; Kleis, Tarvel, 1982).

Arheoloģiskie izrakumi Tanīsa kalnā (Balodis, 1928) parādīja, ka Rauna ir seno latgaļu nocietinājums, kas pastāvēja hronikā aprakstīto notikumu laikā 13.-14. gadsimtā. Šāda Satekles atrašanās vieta ļautu labāk saprast arī Zobenbrāļu ordeņa centienus ar 1208.gada līgumu nodrošināt sev visu lielāko Gaujas kreisā krasta latgaļu centru (Satekle, Beverīna, Autine) atbalstu.

Sākotnēji Satekle lokalizēta Sotakā netālu no Tērbatas (Arndt, 1747) vai Stāklītēs pie Plāņu muižas starp Suntažiem un Piebalgu (Pabst, 1867). Kā Sotekles atrašanās vieta nepieņemama ir bijusī Urgas muiža Alojas tuvumā (Lietgalietis, 1928), jo tā atrodas lībiešu teritorijā, turklāt tuvumā tur nav 13.gs. nocietinājumu.