Teodors Puciriuss ir dzimis 1902. g. 13. oktobrī attālā Latvijas novadā — Īvandes pagastā, Kurzemē. Ģimnāziju viņš apmeklē un pabeidz Kuldīgā. Pēc LMA beigšanas dabū darbu kā zīmēšanas skolotājs Ludzas Valsts ģimnāzijā, kur nostrādā līdz Latvijas atstāšanai 1944.gadā. Arī nonākot Vācijā, viņa dzīve aizrit bēgļu nometnēs. Bet arī 1950. g., kad T. Puciriuss izšķiras par izceļošanu uz ASV, viņš nonāk Pensilvēnijas pavalsts tipiskā Amerikas mazpilsētiņā Lebanonā, patālu no lieliem kultūras centriem, kur diezgan lielā vientulībā arī nodzīvo līdz pat sava mūža beigām. No otras puses T. Puciriuss "vainīgs" arī pats, ka par viņa darbu plašāka latviešu sabiedrība gandrīz nekā nezin. Viņš pats nemeklēja publicitāti un, visu savu mūžu aizvadīdams tālu prom no "lielajiem ceļiem", ļāva dzīvei plūst sev garām tā, it kā viņš tai nepiederētu.

Bez tiešā pedagoga darba ģimnāzijā viņam bija jāuzņemas Ludzas Valsts ģimnāzijas un Komercskolas internāta audzinātāja pienākumi, Jaunatnes Sarkanā Krusta pulciņa vadīšana, pedagogu padomes sekretāra pienākumi un skolas ambulances pārzināšana. Klāt nāca arī zīmēšanas stundu pasniegšana Ludzas arodskolā. Šie daudzie pienākumi pārslogoja jauno mākslinieku. To apzinīgā pildīšana paņēma visu viņa laiku un nekādā gadījumā nesekmēja arī viņa radošo darbu mākslā. Tam viņš varēja nodoties tikai skolas brīvdienās. Ar skolniekiem, kuri uzrādīja sevišķu māksliniecisku apdāvinātību, T. Puciriuss bez atlīdzības nodarbojās ārpus tiešām skolas stundām. T. Puciriusa paša mākslinieciskais darbs no LMA beigšanas 1930. g. līdz pat otrreizējai boļševiku okupācijai Latvijā norit lielā noslēgtībā. Viņš pievēršas miniatūrskulptūrai mālā. Teodors Puciriuss ir izteikts figurālists. Viņa Latvijas neatkarības laika posma darbi iezīmējas ar ļoti personiska rakstura dvēseles pārdzīvojumu izpausmi. 1944. g., paglābdamies no otrreizējas padomju okupācijas, T. Puciriuss atstāj dzimteni un nonāk Vācijā. Seši gadi tiek aizvadīti bēgļu nometnēs. Te viņš atkal iesaistās skolas darbā latviešu bēgļu ģimnāzijā. DP nometņu baraku telpiskā šaurība nebija īstā vieta, kur varētu brīvi un netraucēti nodoties strādāšanai ar māliem. Šinī laika posmā bija radies samērā neliels skaits jaunu miniatūrskulptūru. Izteiksmes un tehniskās apdares ziņā tās uzrāda nepārprotamu kontinuitāti ar Latvijas laika darbiem, kamēr tematikas joma tiek paplašināta ar bēgļu dzīves motīviem. Ap 1950-to gadu, kad no bēgļu nometnēm Vācijā sākas lielais izceļošanas vilnis uz aizjūras zemēm, arī T. Puciriuss izšķiras par izceļošanu uz ASV, kur arī nodzīvo līdz sava mūža galam. Tāpat kā lielāko daļu jaunieceļotāju Amerikā, ierauj viņu garajās maizes darba stundās. Tā paiet daži gadi, kad par mākslu drīkst vienīgi sapņot, līdz beidzot 1959.g. T. Puciriuss iegādājas keramikas dedzināmo krāsni un atsāk intensīvu nodošanos tik ilgi lolotam darbam mākslā — savu sapņu un ieceru reālizēšanai mākslas veidolos. Ja T. Puciriusa Amerikas sākuma posma miniātūrskulptūras būtu jāapzīmē par tematiski ievirzītām, liekot runāt galvenām kārtām cilvēka ķermeņa izpausmei reāla tēlojuma veidā, kāds, piemēram, ir viņa latviešu pasaulei tuvais cikls "Lauku pirts ainas" (glazēts māls), tad tam drīz vien seko jaunas tehnikas un tēlojuma veida atklāšana. Tā ir t.s. "slab" jeb plākšņu tehnikā. Šinī tehnikā formas izaugsme padota atsevišķu un iepriekš sagatavotu māla plākšņu elementu savstarpēji pakārtotam salikumam.

Apglabāts Pensilvānijas pavalstī, ASV , Lebanon, Mount Lebanon Cemetery