Muzikoloģe, kuras darbība tiklab aktuālo mūzikas notikumu vērtēšanā, kā arī vēstures izpētē vairāk nekā trīsdesmit gadus ir saistījusi sabiedrības uzmanību un atstāj paliekošas vērtības. Uzsākusi mūzikas mācības piecu gadu vecumā pie Lūcijas Garūtas, pabeigusi J.Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Jēkaba Vītoliņa muzikoloģijas klasi 1952. gadā,

Silvija Stumbre piederēja pie mūsu Konservatorijas muzikologu pirmā pēckara izlaiduma. Viņa rakatīja pagātnes un vecākās paaudzes komponistu monogrāfijas par Emili Melngaili (R., 1959; sastādījusi arī viņa rakstu krājumu R., 1974), par Lūciju Garūtu («Zvaigznes un zeme» R., 1969), par Paulu Līcīti («Vasaras pastorāles» R., 1985), apceres par Alfrēda Kalniņa, Ādolfa Skultes, Marģera Zariņa un citu darbiem. Viņa viena no pirmajām aizstāvēja jauno un latviešu mūzikai perspektīvo arī daudz jaunāku paaudžu un arī visjaunākās paaudzes mūziķu centienus. Mākslas attīstības gaitas avangarda nojauta lika viņai daudz rakstīt par mūziku teātrī, par diskutējamo, arī par koru dzīves griežiem. Silvija Stumbre apstrīdēja specialitātes uzliktu šaurību. Viņai piemita plašāka dzīves izjūta un prasme to paust literāri saistošā, stilistiski noskaņotā formā. Tāpēc viņas labākais devums ir komponistu dzīves un darbības monogrāfiskās analīzes, kas |auj atklāt rīcības un jaunrades psiholoģisko motivāciju. Uz rakstāmgalda palika nepabeigts rokraksts grāmatai par muzikologu Jēkabu Vītoliņu. Rakstos un vārdos Silvija Stumbre bija smalkjūtīga.
Domās Silvija Stumbre bija izauklējusi eseju par Pētera Pētersona lugas «Mirdzošais un tumši zilais» iestudējumu Dailes teātrī, kas viņu saviļņoja ar mākslas jaunrades psiholoģijas dzi|o atklāsmi, un par Mārtiņa Brauna aranžētās Karla Orfa kantātes «Catulli Carmina» skatuvisko uzvedumu, kurā viņu fascinēja radošās jaunatnes atbrīvotība. Silvija Stumbre patiesi mīlēja latviešu mūziku un priecājās par katru jaundarbu un atskaņotājmākslinieka koncertu, kurā sajuta morāli ētisku un estētisku skaidrību un tīrību: «Ja vienā koncertzālē skanētu Imanta Zemzara un Pētera Vaska mūzika, bet otrā spēlētu Pēteris Plakidis, man būtu grūti izšķirties, kur iet.» Silvijas Stumbres brīvais un neatkarīgais gars smēlās spēkus savu tuvinieku uzticībā un mīlestībā, savas misijas apziņā, mūžīgo dabas aprites likumu izpratnē, tieksmē pēc vienības ar kosmisko spēku absolūto patiesību.

Māte - Elizbete Lerha. Māsa - mākslas zinātniece Ilga. Vīrs - žurnālists Ēriks Stumbris, meitas  - rakstniece Lelde Stumbre un tekstilmāksliniece Signe Folka.