Ko lai dara, viņai jau bija deviņdesmit. Ar Spodru Tipāni tikāmies Rīgā, kad Latvija bija atguvusi neatkarību, un es atceros viņu kā intelektuālu, garīgi smalku personību. Kādu laiku ar viņu esam dzīvojuši vienā pilsētā - Jelgavā, tikai es tad biju zeņķis, bet Spodra Zaļuma Jelgavā mācījās Osvalža Glāznieka teātra kursos, rakstīja avīzēs par teātri un literatūru, apprecējās ar Jelgavas teātra aktieri Ēriku Broziņu, staltu jaunekli, kura dotībām atbilda asie, skarbie, arī negantie raksturi. Atceros viņu kā Edvardu Blaumaņa «Indrānos" vai Džanetino F.Šillera drāmā «Fiesko".
Broziņa un Spodras dzīve samežģījās, pēc došanās bēgļu gaitās uz Vāciju aktieris saslima ar tuberkulozi un 1946. gadā nomira, bet Spodra Broziņa palika viena, publicēja teātra recenzijas laikrakstā „Tēvzeme". Drīz pēc izceļošanas uz ASV Spodra apprecējās ar aktieri Ansi Tipānu, un nu vēl ciešāk viņas ceļš sasaistījās ar teātri, viņa piedalījās Anšlava Eglīša vadītās Pasinka Palisades Ceļojošās trupas garajās viesizrādēs pa ASV un Kanādu, tēloja Andu A. Eelīša lugā «Cilvēks grib spēlēt", bet vēlāk Losandželosas Ceļojošajā jeb Anša Tipāna teātrī notēloja Judīti T. Viljamsa lugā «Iguānas nakts", Elīnu A. Brigaderes drāmā „Ilga", kā arī Dr. Zanti A.Paso lugā «Bacilis vai niķis?" Kad es satikos ar Spodru Tipāni, viņa no teātra bija atvadījusies un mūžībā diemžēl jau bija aizgājis aktrises dzīvesbiedrs Ansis Tipāns, taču Tipāna kundze joprojām izstaroja gaismu. Pēc tam vēl sarakstījāmies, taču viņa bija paslinka vēstuļu rakstītāja.

Atceras Viktors Hausmanis laikrakstā "Brīvā Latvija", 15.08.2009