Svētais Ignācijs no Lojolas (latīņu: Ignatius de Loyola, basku: Ignazio Loiolakoa, spāņu: Ignacio de Loyola, dzimis 1491. gadā, miris 1556. gada 31. jūlijā) bija basku izcelsmes katoļu garīdznieks, Jezuītu ordeņa dibinātājs un tā pirmais ģenerālpriekšnieks.

Būdams basku dižciltīgo atvase, jaunībā piedalījās karadarbībā, līdz 1521. gadā pie Pamplonas tika smagi ievainots. Ingnācijs no Lojolas pameta militāro karjeru un pievērsās garīgajai. Apmeklēja Monseratas klosteri un Palestīnu, studēja latīņu valodu Alkalas universitātē, 1534. gadā pārceļoties uz Parīzes universitāti. Šeit kopā ar domubiedriem 1539. gadā Monmatrā nodibināja "Jēzus biedrību", biežāk pazīstamu kā jezuīti. 1540. gadā to apstiprināja pāvests Pāvils III. Miris 1556. gadā, kanonizēts 1622. gadā.