Fiziķis, ķīmiķis, viens no elektroķīmijas un fotoķīmijas pamatlicējiem.

Aktīvi darbojies Kurzemes literatūras un mākslas biedrībā, kam novēlējis savu arhīvu, bibliotēku, un pārējo īpašumu fizikas un ķīmijas profesūras dibināšanai Jelgavā. Viņa vārdā nodēvēta T.Grothusa iela Jelgavā (no 1985).

Teodors Grothuss cēlies no senas Livonijas ordeņas bruņinieku Grothusu dzimtas.

1505. gadā Livonijas mestra Valtera fon Pletenberga brālis Johans pārdeva savus zemes īpašumus tagadējā Rundāles novadā (toreizējās Bauskas fogtejas teritorijā) bruņiniekam Oto fon Grothusam (miris 1527).

Pirmā dzimtas pils atradusies Īslīces upītes krastā Rundālē.

1681. gadā Grothusi šo īpašumu pārdeva un 1735. gadā to iegādājās Ernests Johans Bīrons, kas netālu no tās (cita versija- tās vietā) uzcēla Rundāles pili.

Viņa tēvs komponists un pianists Ēvalds Dītrihs Grothuss (1751–1786) bija Krievijas impērijas armijas kapteiņa Johana Gebharda Grothusa un Aleksandrīnas Brinkenas (Alexandrine Dorothea von den Brincken) dēls.

Kā liels mūzikas mīļotājs viņš bija draudzīgās attiecībās ar komponistu Filipu Emanuēlu Bahu (J. S. Baha dēlu) un komponistu Johanu Ādamu Hilleru (1728-1804), kas 1785.-1786. gadā bija Kurzemes hercoga Pētera Bīrona galma kapelmeistars.

Viņa tēvabrālis bija vācbaltiešu valstvīrs Johans Ulrihs fon Grothuss (1753-1815), kas pēc Kurzemes hercogistes aneksijas kļuva par Krievijas impērijas galma padomnieku.

Viņa māte Elizabete Eleonora (1755–1831) bija Johana Rafaēla Grothusa un Elizabetes Sofijas Hānbomas (v. Hahnbohm) meita.

Dzimis kā Kristiāns Johans Dītrihs Grothuss vecāku ceļojuma laikā 1785. gada 20. janvārī Leipcigā, Saksijas kūrfirsta valstī. Stāsta, ka viņa tēvocis Fēlikss Veise (F. Weisse) piecas dienas pēc viņa piedzimšanas devies pie Leipcigas universitātes rektora Zamuela Morusa (S.F. Morus) un ieguvis jaundzimušajam imatrikulācijas apliecību (inscriptionis diploma).

1786. gadā ģimene atgriezās Ēvalda Grothusa Lielberķenes (Groß-Berken) muižā Zemgalē, kur tēvs pēc dažiem mēnešiem nomira. Vēlāk ģimene pārcēlās uz Geduču (Geddutz, Gedučiai) muižu aiz tagadējās Latvijas - Lietuvas robežas. Mācījās pie mājskolotājiem, spēlēja uz tēvam dāvātā F. E. Baha klavesīna, lasīja tēva atstātās grāmatas un sapņoja kļūt par gleznotāju vai mūziķi. Jau bērnībā saslima ar hronisku kaiti, ārstējās Jelgavā, kur sadraudzējās ar nākamo ārstu un aptiekāru Heinrihu Bideru (1783-1833) un sāka interesēties par ķīmiju.

1803. gadā Grothuss devās studēt dabaszinātnes uz Leipcigas universitāti, tad drīz vien uz Parīzi, kur klausījās lekcijas Politehniskajā augstskolā (École Polytechnique).

1804. gada septembrī pēc Francijas un Krievijas attiecību pasliktināšanās Grothuss  atstāja Parīzi un devās uz Itāliju, kur Neapolē profesora Frančesko Pakiani (F.G.M. Pacchiani) laboratorijā veica pētījumus elektrolīzē.

1805. gadā  pētījumu rezultāti tika publicēti Romā, pēc tam arī Parīze un Londonā.

Franču revolūcijas ideju ietekmē viņš Italijā mainīja dižciltīgo vārdu un savus darbus publicēja kā Teodors Grothuss.

1806. gada rudenī Grothuss atgriezās Parīzē, kur tika uzņemts par goda biedru Parīzes Galvaniskajā biedrībā (Société galvanique de Paris).

1808. gadā atgriezies Geduču muižā, kur nodzīvo visu mūžu.

1812. gada kara laikā viņš tika ievainots un devās bēgļu gaitās uz Pēterburgu, vēlāk uz Tērbatu, kur nesekmīgi centās dabūt vietu universitātē.

Daudzus ķīmiskos eksperimentus viņš veica sava drauga H. Bidera vadītajā Jelgavas Kumerova aptiekā.

No 1817. gada aktīvi darbojās Kurzemes literatūras un mākslas biedrībā, kuras rakstos 1819. gadā publicēja savu fundamentālo traktātu "Par gaismas ķīmisko darbību un elektrību" (Über die chemische Wirksamkeit des Lichtes und der Elektricität). Biedrības sēdēs desmit reižu apspriesti ievērojamākie T.Grothusa darbi.

1822. gada 26. martā 37 gadu vecumā viņš depresijas brīdī nošāvās.

Savā testamentā visus fizikas un ķīmijas aparātus un preparātus, arhīvu, bibliotēku un pārējo īpašumu novēlēja Kurzemes literatūras un mākslas biedrībai.

Pēc viņa nāves ilgu laiku Teodora Grothusa devums dabaszinātņu attīstībā netika pienācīgi novērtēts līdz pat 1906. gadam, kad viņa grāmata par elektrību un gaismu (Abhandlungen über Elektrizität und Licht) tika iespiesta cita vācbaltiešu ķīmiķa Vilhelma Ostvalda kopš 1889. gada izdotajā sērijā "Eksakto zinātņu klasiķi" (Klassiker der exakten Wissenschaften).

1966. gadā Jānis Stradiņš izdeva monogrāfiju par Teodora Grothusa izcilo lomu ķīmijas vēsturē, kas Grothusa vārdu padarīja pazīstamu ne tikai Latvijā un Lietuvā, bet arī Krievijā un citās PSRS republikās.

Biedrības

• Parīzes Galvaniskās biedrības (Société galvanique de Paris) goda biedrs (1806)
• Turīnas Zinātņu akadēmijas (Accademia delle Scienze di Torino) korespondētājloceklis (1808)
• Bavārijas Zinātņu akadēmijas (Bayerische Akademie der Wissenschaften) korespondētājloceklis (1814)
• Kurzemes literatūras un mākslas biedrības biedrs (1817)

Publikācijas

Teodors Grothuss publicējis 102 zinātniskus rakstus periodiskos izdevumos vācu, franču un angļu valodā -

• Journal für Chemie und Physik (34 rakstus),
• Allgemeine nordische Annalen der Chemie für die Freunde der Naturkunde und Arzneiwissenschaft (28 rakstus),
• Annalen der Physik und der physikalischen Chemie (11 rakstus),
• Journal für die Physik, Chemie und Mineralogie (8 rakstus),
• Annales de chimie et de physique (7 rakstus) u.c.

Pazīstamākie darbi

• C.J.T. de Grotthuss. Mémoire sur la décomposition de l’eau et des corps qu’elle tient en dissolution à l‘aide de l‘électricité galvanique. In: Ann. Chim. (Paris) 1805. Bd. 58, S. 54-73. (atkārtots izdevums vāciski Jelgavā (1806) angliski Londonas žurnālos The Philosophical Magazine (1806) un Repertory of Arts (1806).):
  • C. J. T. Grotthuss. Memoire upon the decomposition of water, and of the bodies which it holds in solution by means of galvanic current, Tillochs Philos. Mag., 1806, 25, 330-339.
  • C. J. T. Grotthuss, Repertory of Arts, 1806, 9, 365-370.
• T. Grotthuß. Über die Grenzen der Verbrennlichkeit entzündlicher Gasgemenge bei abnehmender Dichtigkeit, die Farben des elektrischen Funkens, die zufälligen Farben des Schattens und Newtons Farbentheorie. Journal für Chemie u. Physik, Bd 3. Nürnberg, Schrag, 1811.
• T. Grotthuß. Über die chemische Wirksamkeit des Lichtes und der Elektricität. In: Jahres Verhandlungen der Kurländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst. Mitau, 1819, 1, 119-184.
  • T. von Grotthuß. Abhandlungen über Elektrizität und Licht. In: Ostwald's Klassiker der exakten Wissenschaften, Nr. 152. Herausgegeben von R. Luther und A. von Oettingen. Leipzig, 1906 (atkārtots izdevums 2009. gadā)
• T. Grotthuß. Auszug aus vier Abhandlungen physikalisch-chemischen Inhalts. Annalen der Physik und der physikalischen Chemie, 1819; 61(1):50-74
• T. Grotthuß. Physisch-chemische Forschungen, [Bd.]1. Nürnberg: Schrag, 1820. - 158 S.
• T. Grotthuß. Verbindungsverhältniss - oder chemische Äquivalenten-Tafeln, in Raum- und Gewichts-Theilen der einfachen und zusammengesetzten Körper des unorganischen Reichs: nebst vollständiger Entwickelung der Rechnungen zur Erforschung der spezifischen Gewichte der verschiedenen Gas- und Dunst-Arten, Angaben iher Verdichtungen bei der gegenseitigen Verbindung, ihrer erforderlichen Sauerstoffmengen beim Verbrennen, usw.; zum praktischen Gebrauche für Chemiker, Physiker, Techniker, Pharmaceuten, insbesondere für Analytiker. Nürnberg: Schrag, 1821.

Galvenie pētījumu virzieni

• par elektrolīzes teorētisko pamatojumu,
• par luminiscences (fosforescences) cēloņiem,
• par gaismas un elektrības ķīmisko iedarbību,
• par gāzu uzliesmošanu šaurās caurulītēs,
• par rodānūdeņražskābi (antrazotionskābi).

Piemiņa

• Lietuvas Zinātņu akadēmijas Grothusa prēmija un medaļa par nopelniem zinātnē (no 1994),
• Teodora Grothusa iela Jelgavā.

***

Dzimis Leipcigā.

Fiziķis, ķīmiķis, viens no elektroķīmijas un fotoķīmijas pamatlicējiem. Aktīvi darbojies Kurzemes literatūras un mākslas biedrībā, kam novēlējis savu arhīvu, bibliotēku, un pārējo īpašumu fizikas un ķīmijas profesūras dibināšanai Jelgavā.

Miris Gedučos Lietuvā.

T.Grothusa iela Jelgavā (no 1985).