Teodora Kaizera vecāki, Indriķis Kaizers un Katrīna Brunnere-Kaizere, cēlušies no Kēnigsbergas vāciešiem. Muzikāli apdāvināti bija visi viņu bērni. Teodora brālis Aleksandrs Kaizers darbojies kā dziedātājs, savulaik arī Latvijas Nacionālās operas korists un nelielu lomu atveidotājs; viņš vairākkārt uzstājies ar T. Kaizera kapelu un bijis vīru kvarteta Latvijas dziedoņi dalībnieks. Māsa Alvīne Kaizere mācījusies Latvijas konservatorijā, spēlējusi klavieres un dziedājusi; kā mūziķe viņa darbojusies Rīgas Pestīšanas Tempļa baptistu draudzē un Mateja draudzē, pievērsusies arī pedagoģijai.
Teodors Kaizers apguva vijoļspēli privāti pie dažādiem pedagogiem. Pirmā pasaules kara laikā viņš nonāca Krievijā un muzicēja Pēterburgas restorānā Baltais lācis. Tur jaunais mākslinieks dzirdēja tolaik slavenā salonvijolnieka Žorža Bulanžē (Georges Boulanger, 1893–1958) uzstāšanos, kas viņu dziļi iespaidoja. 20 gadus vēlāk Teodors Kaizers īstenoja savu sapni apgūt pie viņa t. s. ungāru-čigānu vijoļspēles manieri. Šī atskaņojuma tradīcija izrietēja no vispārējā Rietumeiropā dominējošā priekšstata par ungāru un čigānu kultūru, kas jau kopš 18. gadsimta veidojies Ungārijas un tās apkaimes pilsētās muzicējušo čigānu ansambļu ietekmē un atbalsojies arī akadēmiskajā mūzikā, piemēram, Jozefa Haidna un Ferenca Lista daiļradē.

Vēl viena viņa tikšanās ar Bulanžē notika 1946. gadā Holcmindē, Vācijā. Tad lielmeistars bija izbēdzis no Berlīnes aplenkuma tikai ar vijoli, un kādreizējais audzēknis bija priecīgs, ka varēja izlīdzēt savam skolotājam ar drēbēm un pārtiku. Viens no Kaizera kapelas repertuārā iekļautajiem darbiem bija Bulanžē miniatūra Makss un Morics (Max und Moritz), kas 20. gs. 30. gadu beigās
ierakstīta arī Bellaccord Electro skaņuplatē (izdevēja nr. 3590).

No 1932. līdz 1938. gadam Kaizera vārds regulāri parādījās Rīgas radiofona programmās sakarā ar viņa orķestra priekšnesumiem. Nereti notika arī tiešraides no kafejnīcām un restorāniem, kurās šis mākslinieks darbojās.
20. gadsimta 30. gados Kaizers kļuva par labi pazīstamu un iecienītu izklaides žanra mūziķi, kas pārvaldīja ne tikai vijoles, bet arī sitaminstrumentu, ģitāras, kontrabasa un trompetes spēli. Trompetes spēli viņš bija iepazinis dienesta laikā 6. Rīgas kājnieku pulkā. Laikrakstā Aizkulises rodama vēl kāda ziņa: “Apdāvinātais mūziķis Kaizers vienīgais no vijolniekiem, kas prot spēlēt arī klarneti”. Viņa kapelas repertuārā bija gan operu un simfoniju fragmentu aranžējumi, gan Kaizeram tik tuvā ungāru mūzika un modernās amerikāņu kompozīcijas, proti, džeza skaņdarbi: piemēram,  Djūka Elingtona opuss Mood Indigo.

1944. gada beigās Kaizers devās bēgļa gaitās uz Vāciju, kur kara pēdējā posmā spēlēja Hannoveres Radio orķestrī. Vēlāk viņš bija arī Beverīnas nometnes komandants angļu joslā Vācijā. Pēc kara beigām Kaizers izveidoja latviešu mūziķu ansambli t. s. pārvietoto personu (displaced persons, DP) nometnē Cerība (Holcenē); kopā ar šo kolektīvu viņš vairākus gadus koncertēja dažādu tautību bēgļu sabiedrībā, kā arī vietējai vācu publikai. Līdztekus Kaizeram ansamblī darbojās vijolnieks Bruno Čunčiņš, čellists Kārlis Munters un viņa dzīvesbiedre, dziedātāja Ilga Muntere, pianists Alfrēds Štrombergs, baleta soliste Irēna Apine, tāpat arī pazīstamais latviešu ātrzīmētājs Eduards Keišs ar dzīvesbiedri, baletdejotāju Veru Keišu.

1952. gadā Kaizers ieceļoja Austrālijā, kur pelnīja iztiku ar vijoles spēli gan Sidnejas un Melburnas naktsklubos un restorānos, gan tropiskajā Haimana salā. Arī Sidnejā viņš dibināja salona ansambli, un tā spēles kvalitāti drīz vien augstu novērtēja šīs valsts raidsabiedrības ABC (Australian Broadcasting Corporation) pārstāvji. Turpmāk ABC vairākas reizes nedēļā pārraidīja jaunās
kapelas atskaņoto mūziku.

Ilgāku laiku Kaizers vadīja arī deju orķestri Sidnejas dārgākajā restorānā The Princess. Līdzīgi kā iepriekš, viņš sevišķu uzmanību veltīja čigānu mūzikai. Vēl viena orķestra specializācijas joma bija Latīņamerikas mūzika, kurā īpašs meistars bija orķestra saksofonists, akordeonists un arī pianists Harijs Rozentāls.

1958. gadā trīs latvieši (Teodors Kaizers, Harijs Rozentāls un Melburnā dziedāšanu apguvusī Ārija Prindule) kļuva par naktskluba Green Dolphin īpašniekiem. Šeit Kaizers turpināja muzicēt līdz pat mūža beigām.

Mākslinieks baudījis lielu pretējā dzimuma piekrišanu un dzīves laikā nomainījis ne tikai ap 50 darbavietas, bet arī sešas dzīvesbiedres. Tomēr viņa mūžs nebija tik rožains, kā ārēji varētu šķist. Vijolnieka otrā sieva Olga Kaizere mira dzemdībās un atstāja divus dēlus – Valentīnu un Robertu  Vēlāk dažādu apstākļu dēļ bēgļu gaitās kopā ar tēvu nonāca tikai Roberts, bet Valentīns palika
Siguldā. Arī viņš aizrāvās ar mūziku – spēlēja klarneti, saksofonu un bija cirka orķestra mūziķis. Tēvu Valentīns Kaizers satika tikai pēc daudziem gadiem.

Kaizers miris Melburnā, kur bija pārcēlies pie dēla. Pēdējā sieva - igauniete.

16. decembrī viņu  izvadīja uz igauņu kapiem Foknerā.

Par viņu raksta "Austrālijas latvietis" 1962.gada 25.novembrī: "

Vijolnieks Teodors Kaizers Melburnā 23.novembrī kļūst 60 gadus vecs. Viņā savā mūžā mainījis apmēram 60 darba vietas Krievijā, Latvijā, Vācijā un Austrālijā, un — 6 reizes precējies. Tas ir īsti “holivudisks'' mūžs. Viņam gan Austrālijā nav “holivudiski” dārgas mājas un vispār šeit vēl nav īpašuma, bet māja reiz bija gan Laimas ielā 5. Siguldā. Par savas dzīves skaistāko laiku Tedis uzskata 5 gadus Nacionālajā teātrī Rīgā, un ja spētu, tad aizbrauktu uz ASV, lai noliktu ziedus uz savas visvairāk dievinātās latviešu aktrises Lilijas Štengeles kapa.  
Dīvaina ir tuvu cilvēku satikšanās pasaulē. T.Kaizers vijoles spēlē visneaizmirstamāk cildina savu skolotāju Žoržu Bulanžē (George Boulanger), kura māte bija ungāriete un tēvs francūzis. Viņa vijoles spēli T.Kaizers vēl zēna gados klausījies Pēterburgas restorānā Baltais lācis. 1946. g. Ž.Bulanžē izbēdzis no Berlīnes tikai ar vijoli, kāpēc T.Kaizers bijis priecīgs, ka Holcmindenē, Vācijā, tam varējis aizdot jaunas bikses un pārtiku. Pateicībā par to. T. Kaizeram vēl tagad Melburnā, kur viņš strādā restorānā, ir Ž. Bulanžē portrets ar parakstu. Ž- Bulanžē miris piecdesmitajos gados Argentīnā.
Arī T.Kaizers visos laikos un visos apstākļos saglabājis vijoli, izņemot vienu gadījumu, par kuru viņš atceras: „Kad 1917. gadā no Krievijas atgriezos Latvijā, tad krievi pateica, ka vijoli robežai nedrīkstu pārvest. Es noskaitos un salauzu instrumentu smalkos gabalos, lai tad tas netiek nevienam."
“Holivudiski” biežā precēšanās, iespējams, izpaliktu, ja nenotiktu gadījums, kas paša T. Kaizera stāstā ir šāds: “Es spēlēju Kongresa kafejnīcā Rīgā, kad man 1931.gadā piezvanīja pa tālruni māte un teica: „Olgai piedzimis dēls, bet māte, to laižot pasaulē, mirusi." Olga bija mana sieva. Atceros, ka gluži bāls man blakus stāvēja komponists Volfgangs Dārziņš, Kongresa kafejnīcas tā laika pārvaldnieks. Toreiz dzimušais dēls Valentīns tagad ir jau 31 g. vecs un dzīvo dzimtenē.

“Esmu atvedis atpakaļ visdrūmākos iespaidus," — saka Melburnas latvietis par Latviju, kuru tas nule apciemoja, lai redzētu smagi saslimušo tēvu. Melburnietis Rīgā juties kā cirkū, jo visi ielu gājēji to apbrīnojuši par labo uzvalku uz šī latvieša lielā auguma. Nebijis atļauts izbraukt no Rīgas tālāk pr 30 kilometriem, bet viņš noriskējis un devies uz dzimto pusi Dundagā. Šajā braucienā tas piedzīvojis lielākās izbailes, jo ceļā sabojājusies mašīna un ieradusies milicija. Tie tomēr nav uzzinājuši, ka braucējs ir no ārzemēm un apmierinājušies ar bojātās mašīnas pārbaudi.”

---

Skrundā dzīvo Teodora Kaizera mazmeita Sarmīte Zaļkalna. Sarmītes Zaļkalnas dēls, Teodora Kaizera mazmazdēls Gatis Lagzdenieks seko sava vecvectēva pēdās. Viņš darbojas pazīstamajā
Kuldīgas Rumbas kvartetā, kura repertuārā ietverta arī 20. gadsimta 20.– 30. gadu izklaides mūzika.