23. jūlijā rokas mūžīgam mieram salika komponists un pedagogs Teodors Tomsons. Viņa šūpulis kārts 1904.gada 5. septembrī Ziemeļvidzemē, trūcīga Vecmuižas zemnieka daudzbērnu ģimenē. Pēc vietējās pamatskolas un divu vidusskolas klašu beigšanas izglītības alkas viņu tālāk aizved Daugavpils Skolotāju institūtā un Tautas konservatorijā, kur viņš apgūst vijoles spēli. Vēlēšanās iegūt arī mūzikas teorētisko izglītību ir tik stipra, ka T. Tomsons mācās patstāvīgi, daudzkārt konsultējoties ar prof. Jāzepu Vītolu, un pirmskara gados konservatorijā kā eksterns beidz obligāto mūzikas teorijas kursu. Turpina pedagoģisko darbu Daugavpilī. Kad izveidojies vietējais simfoniskais orķestris, T. Tomsons kļūst par tā diriģentu. Pēc kara viņš padziļina savu muzikālo izglītību, studē konservatorijā kompozīciju pie prof. Ādolfa Skultes. Paralēli studijām rit pedagogiskais darbs Jāzepa Medina mūzikas vidusskolā (pēc konservatorijas beigšanas īslaicīgi arī Ventspils mūzikas vidusskolā), mācot ar mūzikas teoriju saistītos priekšmetus. Pēckara pirmajos gados ar labām sekmēm viņš vadīja arī skolas kori un sniedza ar to koncertus. Darbā viņš ir iecienīts, stingrs, prasīgs un rūpīgs. 1969. gadā T. Tomsons aiziet pensijā, bet komponēšanai joprojām paliek uzticīgs. Viņa spalvai pieder kora dziesmas, solo dziesmas, opera "Nāves ēnā" (pēc R. Blaumaņa noveles), divas simfonijas — "Uz saulaino tāli" un "Cilvēka mūža gājums", četri stīgu kvarteti, klavieru trio, sonāta vijolei un klavierēm, koncerts čellam, miniatūras vijolei. T. Tomsons instrumentējis Felicitas Vidbergas-Tomsones operu "Pūt. vējiņi". Opera izrādīta sešdesmitajos gados. Viņa stīgu kvarteti, solo dziesmas un "Andante čellam" skan arī radio raidījumos. T. Tomsons darbojies arī literātūrā; sarakstījis ap 120 dzejoļu, "Manas bērnības atmiņas", atmiņas par muzikālo dzīvi Daugavpilī no 1923. gada līdz 1944. gadam; atmiņas par mūsu mūzikas vecmeistaru Jāzepu Vītolu, tenoru Jāni Zāberu un profesoru Nikolaju Vanadziņu. (Laiks, 22.08.1992)