Tomass Manns (Thomas Mann, dzimis 1875. gada 6. jūnijā, miris 1955. gada 12. augustā) bija vācu rakstnieks — prozaiķis, Nobela prēmijas literatūrā ieguvējs (1929).

Biogrāfija

Manns dzimis senatora un tirgotāja Tomasa Johana Heinriha Manna un Jūlijas da Silvas Brūnsas ģimenē. Manna tēvs nomira 1891. gadā, un viņa uzņēmums tika likvidēts. Ģimene 1893. gadā pārvācās uz Minheni. Manns palika Lībekā ģimnāzijā. Ģimnāzijā viņš izdeva laikrakstu Der Frühlingssturm, kur publicēja arī savus pirmos prozas darbus. Tā kā Mannam viņa mācības ģimnāzijā neinteresēja, turklāt viņam bija īpašas antipātijas pret mācību iestādi, viņš to pameta 1894. gadā un arī devās uz Minheni. No 1894. līdz 1895. gadam Manns strādāja apdrošināšanas kompānijā, no 1895. gada, gatavojoties žurnālista karjerai, viņš kā brīvklausītājs kādu laiku studēja vēsturi, ekonomiku, mākslas vēsturi un literatūru Minhenes tehniskajā universitātē. 1896. gadā viņš kļuva pilngadīgs un saskaņā ar tēva testamentu varēja saņemt ikmēneša "kabatas naudu" 160—180 marku apjomā. Tas viņu pamudināja atteikties no mācībām un darba un pievērsties tikai rakstnieka darbam. Viņa literārā debija nopietnā izdevumā bija īsas noveles Gefallen publikācija žurnālā Gesellschaft 1894. gadā.

Kādu laiku no 1896. līdz 1898. gadam Manns kopā ar savu vecāko brāli — arī rakstnieku — Heinrihu pavadīja Itālijā. Šajā laikā Manns uzrakstīja vairākas noveles, to skaitā arī noveli "Mazais Frīdemana kungs" (Der kleine Herr Friedemann), kā arī iesāka darbu pie romāna "Budenbroki" (Buddenbrooks. Verfall einer Familie).

Šajā laikā Manns arī līdzdarbojās konservatīvajā laikrakstā Das Zwanzigste Jahrhundert — Blätter für die deutsche Art und Wohlfahrt, kura izdošanu uz laiku bija uzņēmies Heinrihs Manns. Laikrakstam bija raksturīga nacionāla nostāja un brīžiem pat antisemītisms. Abi brāļi vēlāk par šo viņu darbības epizodi runāja nelabprāt.

No 1898. gada Tomass Manns strādāja par satīriskā nedēļas laikraksta Simplicissimus redaktoru.

1900. gadā Manns trīs mēnešus dienēja armijā, taču tika atbrīvots no dienesta nepiemērotības (die Dienstuntauglichkeit) dēļ.

1901. gadā tika publicēts pirmais Manna romāns — "Budenbroki". Lasītāji un kritiķi to vērtēja visai labvēlīgi.

Tomasa Manna un viņa brāļa Heinriha attiecības sarežģījās 1903. gadā — galvenokārt literāro, arī politisko uzskatu atšķirību dēļ. Turpmākajos gados ar mainīgām sekmēm sekoja vairāki salabšanas mēģinājumi.

1904. gadā Manns iepazinās ar Katarīnu (Katiju) Pringsheimu, ar kuru 1905. gada 11. februārī apprecējās, viņiem bija seši bērni.

1912. gadā Katijai tika atklāta tuberkuloze, un viņa bija spiesta ilgu laiku pavadīt sanatorijā Davosā. Sanatorijas atmosfēra uz Mannu atstāja lielu iespaidu, kas atspoguļojas romānā "Burvju kalns" (Der Zauberberg).

1914. gadā sākoties Pirmajam pasaules karam, liela daļa izcilu vācu rakstnieku aktīvi atbalstīja karu un Vācijas nostāju, to skaitā bija Roberts Mūzils, Rihards Dēmels, Gerharts Hauptmanis un arī Tomass Manns. Manns uzskatīja, ka karš ir nepieciešams, lai, piemēram, mazinātu Krievijas ietekmi.

Tādējādi Manns atkal nonāca konfliktā ar savu brāli Heinrihu, kas kopā ar tādiem rakstniekiem kā Hermanis Hese, Arturs Šniclers, Stefans Cveigs un Romēns Rolāns iestājās pret karu.

Manna uzskati radikāli mainījās 1922. gadā, kad tika nogalināts ārlietu ministra Valters Rātenavs. Manns runā "Par vācu republiku" (Von deutscher Republik) atklāti iestājās par republiku, demokrātijas un humānisma vērtībām un idejām. Šajā gadā uzlabojās arī viņa attiecības ar brāli.

1924. gadā tika publicēts Manna romāns "Burvju kalns", kam bija lieli panākumi. 1925. gadā viņš sāka darbu pie tetraloģijas par Jāzepu.

1929. gadā Mannam tika piešķirta Nobela prēmija literatūrā — galvenokārt par romānu "Budenbroki".

1930. gada reihstāga vēlēšanas balsu vairākumu ieguva nacisti. Tomass Manns 1930. gada 17. oktobrī Berlīnē teica runu (Appell an die Vernunft), kurā nosodīja nacisma ideoloģiju, nodēvēja to par "ekscentriska barbarisma un primitīvu masu demokrātijas gadatirgus rupjību milzu vilni". Starp klausītājiem bija arī nacisti, kas mēģināja runu izjaukt, taču tas tiem neizdevās, un runa klausītāju vidū izraisīja lielu atsaucību — taču bez īpašām sekām ārpus zāles, kurā notika runa.

1933. gada februārī Manns ar savu sievu devās garā ārzemju ceļojumā. Tā kā Vācijā pie varas bija nākuši nacisti un Ādolfs Hitler, Manns Vācijā vairs neatgriezās.

Trimdas sākumā Mannu pāris apmetās Dienvidfrancijā, bet drīz devās uz Šveici, kur apmetās uz dzīvi Kisnahtā Cīrihes tuvumā. Manna pārvietošanās iespējas bija ļoti mazas: viņa Vācijas pasei bija beidzies derīguma termiņš, bet to pagarināt varēja tikai viņš pats personīgi Minhenē. Savukārt Vācijā jau bija izdota pavēle par Manna apcietināšanu.

1934. un 35. gadā Manni pirmoreiz apmeklēja ASV, kur drīkstēja ierasties bez derīgas pases. 1936. gada 19. novembrī Mannam tika piešķirta Čehoslovākijas pilsonība. Dažas nedēļas vēlāk atņemta Vācijas pilsonība un 1919. gadā piešķirtais Bonnas universitātes goda doktora grāds (to atjaunoja 1946. gadā).

1938. gada 21. februārī Manns pārcēlās uz dzīvi ASV. Intervijā laikrakstam New York Times viņš par dzīvi trimdā sacījis: "To ir grūti izturēt. Taču to vieglāku padara doma par Vācijas saindēto atmosfēru. Tā ir vieglāk, jo nekas īstenībā nav zaudēts. Kur es esmu, tur arī ir Vācija. Es nesu vācu kultūru līdzi sevī."

Iesākumā viņš dzīvoja Prinstonā, bija Prinstonas universitātes viesprofesors. Tajā pašā laikā viņš arī strādāja pie romāna par Gēti, kas tika publicēts 1939. gadā ar nosaukumu "Lote Veimārā" (Lotte in Weimar).

Sākoties Otrajam pasaules karam, Manns iesaistījās dažādās sabiedriskās aktivitātēs, piemēram, darbojās dažādās palīdzības organizācijās bēgļiem, veidoja radiopārraidi Deutsche Hörer!

1941. gadā Manns pārvācās uz Pasifika Palisādēm Kalifornijā. No 1943. līdz 1947. gadam Manns rakstīja romānu "Doktors Fausts" (Doktor Faustus) (darbs gan bija daļēji jāpārtrauc 1946. gadā, kad ar plaušu vēzi slimajam Mannam tika izdarīta smaga operācija). Šajā laikā Manns kontaktējās ar tādiem modernās mūzikas komponistiem kā Igors Stravinskis, Hanss Eislers un Arnolds Šēnbergs.

1945. gadā pēc kara beigām un Franklina Rūzvelta nāves Manns aizvien vairāk jutās vīlies ASV. 1951. gada jūnijā ASV Kongresā viņš tika nodēvēts par "vienu no galvenajiem Staļina un viņa kompānijas apologiem visā pasaulē", turklāt viņam — tāpat kā Hansam Eisleram un Bertoltam Brehtam — bija pastāvīgi jāziņo par savu darbību "Neamerikāņu aktivitāšu komitejai" (Committee on Un-American Activities). Gadu vēlāk Manns atgriezās Šveicē, kur apmetās Erlenbahā un pēc tam — Kilhbergā pie Cīrihes. Manns apmeklēja gan VDR, gan VFR. 1954. gadā viņš iesāka rakstīt romānu "Avantūrista Fēliksa Krula atzīšanās" (Die Bekenntnisse des Hochstaplers Felix Krull)

Manns nomira 1955. gada 12. augustā, nāves cēlonis — ateroskleroze.

***