Uldis Pūcītis

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
15.04.1937
Miršanas datums:
14.12.2000
Papildu vārdi:
Pulis, Улдис Пуцитис
Kategorijas:
Aktieris
Tautība:
 latvietis
Kapsēta:
Rīgas Meža kapi

Dzimis 1937. gada 15. aprīlī Rankas pagastā, miris 2000. gada 14. decembrī Rīgā. Latviešu aktieris un kinorežisors, iekļauts Latvijas Kultūras Kanonā. Bijis precējies ar Rīgas kinostudijas darbinieci Irinu Poselanovu. Pēc tam viņa dzīvē ienāca Olīvija Pūcīte.

Vecāki - Rankas lauksaimnieki Anna un Jānis Pūcīši. Ģimenē bija trīs dēli. Beidzis Rankas septiņgadīgo skolu, mācījies Rīgā pedagoģiskajā skolā, pēc tam gadu strādājis Aizputē par skolotāju. 

1960. gadā beidzis Latvijas Valsts Konservatorijas Teātra fakultāti. Mācījies pie leģendārās Veras Baļunas. Darbojies Liepājas Drāmas teātrī no 1960. līdz 1962. gadam, Dailes teātrī no1964. līdz 1973. gadam, Jaunatnes teātrī no 1962. līdz 1964. gadam un no 1973. gada līdz 1992. gadam.

Filmējies kopš 1959. gada. Spožākās lomas kino ir Edgars filmā "Purva bridējs" un Cēzars Kalniņš "Elpojiet dziļi...".

Aktiera Ulda Pūcīša dzīve uz skatuves un kino gadu desmitiem bijusi kā uz delnas. Viņš filmējies daudzās, tostarp trijās leģendārās latviešu filmās - Es visu atceros, Ričard!Purva bridējs unElpojiet dziļi, tāpēc labi zināms arī tai paaudzei, kura teātrī viņu nekad nav redzējusi. Aktiera izcilās lomas vārdos vienalga nav iespējams aprakstīt, vieglāk to izdarīt, mēģinot ielūkoties viņa raksturā. Bet tieši par to uz sarunu aicinātajiem teātra cilvēkiem bija sarežģīti izteikties, jo atmiņas par Uldi Pūcīti smaržoja pēc degvīna. Tā bija viņa likteņdzira. Un tomēr nav runas par trulu žūpošanu, jo alkohols Ulda Pūcīša dzīvē bija kā fons, kas netraucēja viņam radoši strādāt un būt profesionāli izcilam.

Leģendārā aktiera kaimiņš un Jaunatnes teātra kolēģis Igors Siliņš situāciju raksturo īsi, bet izsmeļoši: "Vienalga, kādā agregātstāvoklī Uldis bija, viņš uz skatuves izdarīja visu, cik labi vien spēja. Piemēram, Pēra Ginta iestudēšana bija īsts maratons, un Uldis ar to mocījās, jo viņam šķita, ka ir par vecu šai lomai. Tā tas arī bija. Bet, kulisēs stāvot, esmu brīnījies, kā šis cilvēks spēlē! Un kad man vēlāk mēģina kaut ko viduvēju pasniegt kā īpašu, tas neiet cauri, jo es pazīstu drēbi. Varbūt pats ne vella nevaru nospēlēt, bet to, ka piecu metru attālumā no manis spēlē ģeniāls aktieris, esmu piedzīvojis."

Nepacietīgais

Ulda Pūcīša kolēģis Dailes teātrī bija aktieris un režisors Juris Strenga. Viņi pietiekami ilgi strādāja kopā, tiekoties ne tikai uz skatuves, bet arī kino, lai Jura atmiņām būtu spilgts reljefs. Arī viņa stāstījumā bez alkohola neiztikt, jo tas Pūcīša dzīvē ienācis jau studiju gados. Viņš bija leģendārās Veras Baļunas skolnieks, taču acīmredzot nejutās pietiekami nodarbināts un nezināja, kur likt pāri palikušo enerģiju un laiku. Jurim Strengam šķiet, ka tam savā ziņā bijusi pozitīva loma: "Uldis totāli ignorēja Baļunu un studiju laikā dzēra, bet tāpēc neko nezaudēja, jo saglabāja savu laucinieka kodolu, spēcīgo raksturu. Šī patiesības izjūta uz skatuves viņu nekad nepameta. Vienlaikus tā bija lielākā nelaime - Pulis paredzēja situāciju attīstību un juta to ar visu sirdi, bet nekad negāja uz kompromisiem. Viņš nekad nevarēja sagaidīt, kad pārējie aktieri vai režisors pievilksies tam, kas viņam jau sen skaidrs, tāpēc aiz nepacietības trīcošām rokām metās bohēmā. Uldim bija grūti iekļauties jebkādā kolektīvā. Viņš sevi režisēja pats, un tas vēl vairāk pastiprināja gan viņa nepacietību, gan neiecietību. Pārāk apdāvināts... Un būtībā vienmēr palika viens.

Kolēģu vidū Pulim draugu nebija. Šajā ziņā viņš līdzinājās Harijam Liepiņam, kurš arī zināmā vecumā sāka bēgt prom, izvairīties no kompromisiem, labi nodrošinātiem cilvēkiem, jo viņi būtībā bija nodevēji. Sākumā Pulis bija jauks, bet, kad stipri iedzēra, gluži kā Luijs Šmits, Valentīns Skulme un Harijs Liepiņš, kļuva ļauns. Tad tu dabūji dzirdēt visu... Šajā ziņā visi vecie Dailes teātra alkoholiķi bija līdzīgi - viņi nepieņēma to, kas apkārt notiek. Nesamierinājās ar pārmaiņām. Pulis mani dzērumā lamāja par konformismu, un viņam bija taisnība, bet, lai piecdesmit sezonas nodzīvotu teātrī, kaut kāda pacietība un distancēšanās ir vajadzīga. Nevar sevi postīt tā, kā viņš to darīja. Un vienlaikus man jāatzīst, ka viņam bija simtprocentīga taisnība!"

Vai būt Ulda Pūcīša kaimiņam bija privilēģija, spriediet paši. Iejusties situācijā palīdz Igora Siliņa stāsts: "Esmu novērojis sakritību: liela auguma cilvēki dzer daudz, jo nevar aizmigt. Tā ir drausmīga nelaime! Vienmēr esmu atturējies no provokācijas iedzert ar kādu kolēģi, lai gan gribas jau ar ģēnijiem... Jaunatnes teātrī bija pieņemts uzskatīt, ka Uldis ir Sniegbaltīte, bet visi pārējie viņu nodzirda, tāpēc nekad pirmais ar viņu neiedzēru simts gramus, jo pretējā gadījumā mani sauktu par vainīgu. Taču Uldim nekādas provokācijas nevajadzēja - viņš bieži iedzēra tāpēc, ka nevarēja aizmigt. Dzēra daudz - cerībā uz miegu. Un, protams, nākamajā rītā viņam bija slikti.

Tolaik bijām kaimiņi: es dzīvoju Brīvības, viņš - Miera ielā, bet abu māju sētā varējām satikties. No rīta atskan zvans: "Sveiks, kaī-ī-īmiņ!" Uldis grib aizņemties divus rubļus, un es zinu, ka viņam tiešām ir slikti. Šādā situācijā man vienalga, ko par to domā Jaunatnes teātra galvenais režisors Šapiro, direktors Gudzuks, viņa vietnieks Elerts vai aktrise Dina Kuple, bet man šim cilvēkam ir jāpalīdz - tas ir kā ar vienu klikšķi ieslēgt tumšā dzīvoklī elektrību. Un mēs satikāmies, kā paši smējāmies, neitrālā teritorijā - pagalmā, pāris vārdu parunājām, iedevu divus rubļus, un tad šķīrāmies. Šaubos, vai Uldis, aiziedams viņsaulē, kādam palicis parādā, jo viņš atcerējās katru rubli un latu, ko bija aizņēmies.

Dažreiz, lai nebūtu garlaicīgi lāpīties, viņš mani aicināja līdzi. Pie manis Uldis bijis tikai dažas reizes, es pie viņa laikam biežāk.

Vajag lielu gudrinieku un rakstekli, lai mācētu aprakstīt, kas notika šādās pasēdēšanās. Tā nebija dzeršana ar sarunām par sievietēm - nē! Uldis stāstīja par to, ko vēlas izdarīt uz skatuves. Viņš kā traks gribēja iestudēt Staburaga bērnus. Iedomājies šo disonansi: pie sūdīga krievu šņabja sēž milzīgs bifelis, kurš grib iestudēt Staburaga bērnus... Un fantazē par to. Un runājas ar mani, lai gan nebija pat domas, ka es tur kaut ko varētu spēlēt. Vienkārši Uldim vajadzēja kādu, ar kuru par šīmštellēm aprunāties. Viņš manā klātbūtnē piezvanīja vairākiem komponistiem, kuri it kā varētuStaburaga bērniem rakstīt mūziku, un stundām stāstīja savas idejas. Tolaik jau par telefonu nebija dārgi jāmaksā. Ar to es gribēju sacīt, ka Uldis nekad nedzēra tāpat vien, viņš bija radošā stāvoklī."

Domātājs un urķis

Ulda Pūcīša ekrāna un skatuves partnere Jaunatnes teātrī Līga Liepiņa atmiņās par viņu piemin gan šņabi, gan radošo nemieru: "Neteiksim, ka piedzēries, bet ierāvis viņš bija ļoti bieži. Žēl, ka tādu ceļu Uldis aizgāja, bet tur neko nevarēja darīt. Tas bija viņa liktenis.

Šņabja un piena pudeles viņam bija nepieciešamas jau tad, kad filmējām Četrus baltus kreklus, bet vienam pašam tās tukšot nepatika, tāpēc vajadzēja kompāniju. Bieži tajā gadījās arī jaunas apjūsmotājas, taču nedomāju, ka tās bija attiecības ar intīmu saskarsmi. Manas pirmās atmiņas saistībā ar Uldi ir Tautas kinoaktieru studijas meiteņu sajūsma par viņu.

Pirmo reizi ar Uldi satikāmies Četros baltos kreklos, un mums momentā izveidojās kontakts. Neteiksim, ka es viņu dievinātu kā vīrieti, man viņš nešķita vizuāli tik pievilcīgs. Kad Uldi iepazinu tuvāk, mana attieksme pret viņu, protams, mainījās. Filmēšanas gaitā radās simpātijas, jo arī loma to prasīja. Taču tā nebija iemīlēšanās, drīzāk - draudzība.

Cilvēciski viņš atklājās ļoti lēnām. Kad beidzām filmēt, uzreiz nešķīrāmies, bet klīdām un pārspriedām nākamo kadru. Uldis mūžīgi bija neapmierināts, ka atkal nav labi šis vai tas. Viņš bija urķis.

Bella bija mana pirmā kinoloma, bet Uldis prata radīt tik dabisku gaisotni, ka jutos brīvi. Esmu augusi kopā ar puikām, tāpēc man vīriešu un sieviešu attiecību problēmas bija svešas, nekautrējos. Un tieši šādā kontekstā es Uldi pieņēmu kā savējo.

Viņš visu laiku runāja par lietām, kas tā vai citādi saistījās ar darbu. Sarunās bieži piesauca piemērus no literatūras. Tolaik tik daudz nebiju lasījusi, bet Uldis piespēlēja grāmatas, kas noteikti jāizlasa, lai labāk saprastu to vai citu situāciju. Reizēm viņš izturējās pret mani gandrīz kā skolotājs, un tas viņam ļoti labi padevās."

Par Ulda Pūcīša literārajām interesēm liecina daudzi viņa līdzgaitnieki, arī Igors Siliņš. "Uldis lasīja nenormāli daudz, tostarp tolaik aktuālo Ļiteraturnaja gazeta. Bet spriedelēšana par to viņam nebija raksturīga. Varbūt dažos vārdos pieminēja, pajautāja, vai arī es esmu lasījis, bet bez gudrām runām. Pavisam cita lieta, ja izlasītais saistījās ar radošajām iecerēm, jo tad viņš varēja klāstīt stundām ilgi.

Uz Ulda galda mājās nestāvēja tikai mūžīgais komplekts - polšs, piena pudele un sodas maisiņš, tur bija papīru jūra, kā rakstniekam. Kad piezvanīja kādam pa telefonu, burtiski gāja cauri pa Staburaga bērnu ainām."

Aizkulišu noslēpumi

Pret savu darbu Pūcītis izturējās ļoti nopietni un jutās bezgala slikti, ja kaut ko nebija izdarījis grādīgā dēļ. Aktrise Dina Kuple Reiņa Ādmīdiņa un Viktora Jansona sastādītajā grāmatā ...tad tas ir Uldis Pūcītis apgalvo, ka skaidrā un dzērumā viņš bijis kā divi dažādi cilvēki. Un labākā puse viņā bija tieši tāda, kādu to apraksta Igors Siliņš. "Uldis Pūcītis bija izcils aktieris pat salīdzinājumā ar Holivudas un angļu kinozvaigznēm, vienlaikus būdams vienkāršs čalis. Viņš nebija intelektuālis, kas mētājas ar pārgudrībām. Taču uz skatuves un kino viņš visu darīja izcili, neraugoties uz bieži vien debilajiem latviešu filmu scenārijiem. Vienā ģērbtuvē sēžot, pats esmu dzirdējis Uldi un Viktoru Zvaigzni lasām kaut kādu scenāriju - tas bija pilnīgs sviests! Viņi to scenāriju savām vajadzībām pārrakstīja, lai vispār varētu kaut ko kadrā pateikt. Tur nebija pozīcijas - kā lai es, ģēnijs, šito nospēlēju? Nē, tur bija - kā lai es no šitiem sūdiem izkuļos?"

Par kolēģa reizēm nervozo skrupulozitāti attieksmē pret lomu un tās tekstu stāsta arī Līga Liepiņa. "Kad strādājām kopā Jaunatnes teātrī, biju jau nospēlējusi Bellu Četros baltos kreklos un Emmu Pie bagātās kundzes, ieguvusi pieredzi un uz skatuves jutos kā patstāvīga kolēģe. Filmā nepamanīju, bet teātrī atklāju, ka Uldis bija ļoti egoistisks partneris - viņš visu uzveduma analīzi vērsa uz savu tēlu. Tas jau nav nekas slikts, ja aktieris ir šādā nozīmē egoistisks un situācijas cenšas risināt tā, kā izdevīgi viņa tēlam.

Pie Pētera Pētersona kopā strādājām Mistērijā par cilvēku, un tad gan bija interesanti vērot, kā viņi pārsprieda filozofiskas idejas! Viņi strīdējās. Parasti neviens neatļāvās Pētersonam iebilst, taču Uldis prata runāt viņa līmenī, un tas tika novērtēts.

Mani gan brīdināja, ka Uldis neļauj sevi pakļaut kā partneri, bet nekā slikta tajā nesaskatīju, jo man arī nevajadzēja dominēt. Zināju, ka viņš tik un tā ir labāks, nejutu vajadzību sist pušu.

Uldim nebija viegli, jo viņš ļoti daudz ko paturēja sevī un tas izlauzās reti. Kad kaut kas darbā nesanāca, viņš ārdījās. Seja tad savilkās gluži kā švamme. Uldis tādā stāvoklī varēja kauties. Šī nervozitāte varbūt bija arī tāpēc, ka viņš sevi visu laiku uzturēja kondīcijā. Un tad Uldim uznāca kuņģa lēkmes, viņš sāpēs kļuva zaļš... Tāpēc jau šņabim uzdzēra pienu - tad kļuva vieglāk."

Žurnāliste Guna Kārkliņa, kura savulaik Jaunatnes teātrī strādāja par ģērbēju, atceras Ulda Pūcīša izturēšanos aizkulisēs. "Tuvāka saskarsme ar Puli man iznāca, strādājot pie Gunāra PriedesSaniknotās sliekas. Mēģinājumu process bija garš - rītos, vakaros un pusdienlaikā... Tad galvenā pulcēšanās vieta teātrī bija rekvizitoru istaba, no kurienes tuvu līdz skatuvei un kur vienlaikus varēja noslēpties no sargiem vai direktora Gudzuka, lai uzpīpētu. Oficiāli tas bija aizliegts. Arī Pulis brīvajos brīžos nāca un man teica: "Mazais, uzspēlēsim cūkas!" Baļunas skolniekiem šī uzruna laikam bija pielipusi, arī Dina Kuple mani uzrunāja: "Maziņais!" Bet ar Puli mēs tiešām spēlējām cūkas.

Savukārt Dina ļoti pārdzīvoja brīžus, kad Pulim bija slikti - tad viņa staigāja aizkulisēs, rokas lauzīdama...

Joku plēsējs Pulis nebija, drīzāk varētu teikt - atturīgs. Pret teātra personālu viņš izturējās laipni, taču kaitināt gan mākslinieku nevajadzēja. Reiz līdz kostīmu noliktavai dimdēja viņa pērkondārdošie kliedzieni. Pie mums ieskanējās zvans - Jaunatnes teātrī aktieri īpašos gadījumos varēja pie ģērbtuvēm nospiest izsaukuma pogu ģērbējiem. Mana kolēģe, kura atbildēja par vīriešu kostīmiem, kā torpēda uznesās augšā! Izrādās, kāda ģērbēja iedevusi Pulim netīru vai saburzītu balto kreklu. Situācija sarežģīta, jo lielākā daļa aktieru valkāja 41. vai 42. izmēra kreklus, un tādi rezervē atradās, bet Puļa augumam tie bija par mazu, viņam vajadzēja 45. vai 46. izmēra apģērbu. Tik lielu trupā laikam vēl vajadzēja tikai Tālivaldim Āboliņam. Pat neatceros, kā šis milzīgais trādirīdis atrisinājās, bet pērkondimdošie kliedzieni gan palikuši atmiņā."

Garais uz korķa

Un tagad stāstā par Uldi Pūcīti esam nonākuši līdz traģikomiskām situācijām, jo viņš pašcieņu saglabāja pat tad, kad citiem tā sen būtu polšā noslīkusi. Stāsta Igors Siliņš: "Jaunatnes teātrim bija jābrauc viesizrādēs uz Maskavu. Teātra direktors un galvenais režisors jau luncināja astes ekstāzē, ka iestudējums Lido dzērves tiks parādīts maskaviešiem. Vilciens atiet ap pusdienas laiku, bet jau no rīta kuluāros paklīdušas baumas, ka Garais, kā mēs teātrī viņu saucām, ir uz korķa. Neatceros, kurš no teātra pirmais man zvanīja, varbūt trupas vadītāja Miezīte, un kā kaimiņam lūdz iet pie Ulda paskatīties, kā ir. Labi. Vispirms piezvanu. Atskan: "Nāc šurp, kaī-ī-īmiņ!" Aizeju. Uldim ir slikti. Tik ļoti, ka viņš man paziņo: "Lai viņi visi iet d...! Es ne uz kādu Maskavu nebraukšu, man tas simt gadu nav vajadzīgs." Katram zaķim pļavā skaidrs, kas vajadzīgs, lai šajā lielajā organismā vispār sāktos darbība. Kādam varbūt pietiek ar divdesmit pieciem gramiem skābā vīna, bet Uldim kādus simt piecdesmit gramus šņabja laikam vajadzēja. Es saku: "Garais, tev ir jābrauc! Paņem mantas, sataisies, ieskriesim kādā kafejušņikā, un gan pa ceļam vilcienā arī kaut kas būs..." Izrādījās, viņam mājā jau bija pusizdzerts polšs, un vairāk nest es baidījos. Kad ieskrēju atpakaļ savā dzīvoklī, atkal atskanēja zvans no teātra: "Un kā tagad?" Sākumā teicu, ka viss kārtībā. Atrados kā starp diviem dzirnakmeņiem, līdz ar to pats nedzēru nevienu pili. Un nav nemaz tik viegli skaidrā prātā sēdēt blakus, ja kāds lāpās...

Vienā brīdī Uldis bija sasniedzis pamatīgu kondīciju. Stundu pirms vilciena atiešanas viss teātra kolektīvs viņu gaidīja, zvanīja man uz mājām un lūdza parūpēties par Garo, aizvest viņu līdz peronam. Man izdevās viņu dabūt uz ielas, kur pretējā pusē pie kādreizējā Operetes teātra atradās taksometra pietura. Teicu šoferim, ka šo ģēniju vajag aizvest līdz dzelzceļa stacijai, bet viņš - nē! Neņems. Un tajā mirklī ieraudzīju pazīstamu oficiantu ar žigulīti. Viņam esot kaut kur jāved sieva ar bērniem, bet es teicu: "Paskaties uz šo cilvēku! Viņš jāaizved līdz stacijai." Oficiants atstāja sievu ar bērniem gaidām, jo saprata, cik liels aktieris ir Uldis Pūcītis. Kad bijām tikuši līdz peronam, notika tas, kādēļ visu rītu nedzēru nemaz, - Dina Kuple uz mani paskatījās un teica: "Vai tad jūs tiešām nevarējāt ar viņu mazāk dzert?!""

Jautrais iestudējums

To, ka Uldim Pūcītim piemita režisora intuīcija un konstruktīva pieeja skatuves darbībai, apliecina vairāki viņa iestudējumi, piemēram, Jaunatnes teātra pagalmā veidotie Sūnu ciema zēni un televīzijas filma Izpostītā ligzda. Bet gadījušās arī jautras neveiksmes, kas atdzīvojas Igora Siliņa atmiņā. "Tā kā Uldis Jaunatnes teātra galvenajam režisoram Šapiro bija vajadzīgs kā aktieris, viņš nevarēja neļaut Uldim nodarboties ar režiju. Rezultāts jau nebija izcili augstā līmenī, un man šķiet, ka vājo tekstu dēļ. Reiz mēs iestudējām vienu Dripes gabalu, kas bija tik tizls, ka līdz galam netika novests. Iestudējot vienam no aktieriem Uldis teica: "Ja tu šito sūdu nevari nospēlēt, ko tad tu darīsi, ja tev iedos Šekspīru?" Patiesībā jau ir citādi - to nevar nospēlēt tāpēc, ka tas patiešām ir sūds. Bet Ulda teiciens teātrī kļuva populārs.

Iestudējot viņam bija vajadzīgs pianists - muzikālās daļas vadītājs Andrejs Laukmanis. Mēģinājumi vilkās, Uldis pats koda - sēdēja vecajā Dailes teātrī Smiļģa vietā pie brūnās režisora pults, uz kuras no paša rīta stāvēja šņabja pudele, piena pudele un sodas paciņa. Vienā brīdī teātrī kāds sāka brēkt, ka tā neesot labi. Bet mums pašiem jautri. Bohēma.

Kad Šapiro pārmeta Uldim, ka tā darīt nedrīkst, viņš izdomāja jaunu gājienu. Ja vecajā Dailes teātrī atver zāles pirmās durvis un vienlaikus arī sieviešu tualetes durvis, no skatuves var redzēt, kas tur notiek. Un kur likt polšu, ja to nevar uz svētā režijas galda? Sieviešu tualetē! Ik pa laikam Uldis saka: "Tagad mēģinām no šitās vietas un ar mūziku!" Tad viņš dodas uz sieviešu tualeti, bet mēs jau redzam, kas tur notiek. Pilnīga ekstāze, mēs smejamies, gar zemi krizdami. Uldis kož, taču mēs nedrīkstam viņu iegāzt, tāpēc mēģinājums turpinās. Strādājam no sirds.

Lai Uldim nebūtu par daudz un lai pašiem arī būtu kāds labums, tas, kurš konkrētajā brīdī nebija uz skatuves, klusiņām aizlavījās uz dāmu tualeti un no viņa pudeles pa bišķiņam nodzēra. Kādā brīdī ienāca pats Uldis un konstatēja, ka šķidruma līmenis krities. Viņš pamatīgi nolamājās un izdomāja, ko darīt - vienā no grimētavām pakāra savu brūno plašķi un kabatā ielika pudeli. Uz tās ar lūpu krāsu iezīmēja līmeni. Nezinu, vai viņš to darīja nopietni, jo teātrī tā varētu arī pajokot. Bet mēs izsekojam, ko viņš dara, un ir taču salvetes! Iedzeram pšeņičku, nodzēšam krāsu un iezīmējam no jauna...

Taču ar Laukmani gāja pavisam ģeniāli - vienā brīdī Uldim vajadzēja mūziku, citā nevajadzēja, tad atkal vajadzēja un vēlāk nevajadzēja. Mēģinājums notika stundām ilgi, bet teātra bufete no rīta slēgta. Savukārt blakus teātrim esošajā ēdnīcā Daile, kas atradās virs tagadējā Osirisa, bija lodziņš, pa kuru izsniedza fufcikus. Teātra darbiniekiem te bija blats - lēja bez rindas. Arī Laukmanis tur gāja pēc saviem piecdesmit gramiem, bet Uldis mēģinājumā kliedza tā, ka translācijā viss teātris, direkciju ieskaitot, varēja dzirdēt: "Vai tas Andrejs nevar paņemt polšu uzreiz, kāpēc viņam jāskrien desmit reizes pa piecdesmit?" Loģisks jautājums."

Gadi dara savu

Karjeras sākumā Ulda Pūcīša dēļ neesot bijis jāatceļ izrādes vai jāpārtrauc filmēšana, jo grādīgais nav traucējis darbam. Mēru šajā ziņā aktieris gan neesot zinājis, bet organisms bijis neparasti spēcīgs un izturīgs. Juris Strenga atceras: "Cik reižu esmu pestījis viņu no nepatikšanām filmēšanās laikā! Parasti jau, kā beidzas uzņemšana, sākas šausmīga dzeršana. Tad jābūt pietiekami daudz saprātam, lai nemestos tajā līdz kaklam, jo vēlāk ir lidmašīna vai vilciens. Jātiek atpakaļ uz mājām. Uldim nebija mēra sajūtas. Nevienā lietā. Viņš visu dzīvē ņēma līdz galam un pilnīgi. Šādus cilvēkus var apskaust, taču viņiem nav garš mūžs. Diemžēl."

Pielūdzēji un paziņas ar slaveno Pūcīti labprāt pasēdēja pie glāzītes, tāpēc kompāniju viņš varēja atrast bez problēmām. Piedzīvotās situācijas atceras Līga Liepiņa: "Esmu ar Uldi bijusi diezgan daudz ārpus teātra un kino vides, redzēju, ka viņam visur durvis vaļā, jo viņš bija populārs. Nauda viņam gāja pa labi un pa kreisi - Uldis vieglu roku visiem izmaksāja. Pateicoties kino, viņam nāca liela nauda, kas ļoti viegli aizgāja. Bet kompānijā ar Uldi varēju mierīgi sēdēt malā un vērot - apkārtējo uzmanība bija piesaistīta tikai viņam. Cilvēki viņu dievināja.

Ballēs pēc pirmizrādēm viņš ilgi neuzkavējās, jo lieli cilvēku bari viņam nepatika. Laidās prom. Dažreiz kāds aizgāja līdzi, tad viņi sēdēja un pļāpāja divatā vai trijatā. Un atkal tika apspriestas ar darbu saistītas problēmas. Uldis nepārtraukti bija problēmu pārņemts."

Arī Igors Siliņš apliecina, ka lielas kompānijas un iedzeršana kafejnīcās nebija Pūcīša gaumē. "Ilgu laiku Uldis dzīvoja Brīvības ielā virs Malvīnes, bet uz šo kafejnīcu negāja. Varbūt kādreiz iemetafufciku, bet bez kādām sēdēšanām. Ja vajadzēja, viņš gāja uz ēdnīcu pretī ieejai Vidzemes tirgū - tur mierīgi varēja pieiet pie lodziņa, paņemt savus simt gramus un doties tālāk uz mēģinājumu."

Gadiem ejot, organisms nogura un Ulda likteņdzira sāka traucēt viņa darbam. Guna Kārkliņa bijusi lieciniece nepatīkamām situācijām. "Kādā laika posmā māksliniekam bieži vien bija grūti, un parasti tas iekrita uz Saniknotās sliekas izrādēm. Tad aktieri un administrācija sēdēja un gaidīja, vai ieradīsies, kādā stāvoklī atnāks... Man bija žēl mūsu administratores Daces Kalniņas, kurai jau kuro reizi nācās iet publikas priekšā un teikt: "Izrāde tehnisku iemeslu dēļ tiek atcelta." Publika tolaik bija savējā un bieži vien nojauta, par ko ir runa.

Reiz Pūcītis pirmo Saniknotās sliekas cēlienu nospēlēja, bet otro vairs nespēja - starpbrīdī atbrauca ātrā palīdzība un mediķi teica, ka šādā stāvoklī aktieris uz skatuves kāpt nedrīkst, jo sirdij ir pārāk grūti."

Sievietes

Par Uldi Pūcīti baumoja kā par sieviešu iekarotāju vai upuri. Mājienu grāmatā ...tad tas ir Uldis Pūcītis šajā virzienā devis gan režisors Oļģerts Kroders, gan aktrise Tamāra Soboļeva, taču iespējams, ka ziņas ir mazliet pārspīlētas. Protams, viņa mūžā bijušas vairākas sievietes, un tikpat iespējams, ka viņš katrai bijis uzticīgs. Jaunībā droši vien gadījies visādi... Igors Siliņš smejas: "Pārstāstos esmu dzirdējis, kā Uldim gājis Dailes teātra leģendārā iestudējuma Motocikls laikā. Viņš vasarā aizbraucis uz filmēšanos, bet tur kāda vietējā lauku meiča bijusi - piens un asinis. Aicinājusi aiziet līdz upei vai ezeram, jo filmēšana jau beigusies. Labi. Tagad tas droši vien šķiet neiespējami, bet tolaik meitenei varēja skaitīt dzejoļus. Uldis sāk kaut ko no Motocikla skaitīt, bet meitene gandrīz vai runā līdzi un beigās saka: "Šito es zinu, man Harijs Liepiņš to jau vakar runāja!""

Traģikomiskas ir arī Gunas Kārkliņas atmiņas: "Manā laikā nerunāja, ka Pūcītis mainītu sievietes, un savu privāto dzīvi viņš uz teātrī nenesa. Par viņu vispār nebaumoja. Bet Jaunatnes teātra izrāžu vadītājai Vijolītei gan Pūcītis ļoti patika. Tā laikam bija viņas lielā mīlestība. Bez pretmīlas. Bet Vijolīte bija nolēmusi rūpēties par Uldi, pirms izrādēm zvanīja viņam un interesējās par pašsajūtu, gāja uz grimētavu apjautāties, vai nav kas īpašs vajadzīgs un tamlīdzīgi. Būtībā sākās iejaukšanās Pūcīša privātajā dzīvē. Tas kļuva tik neciešami, ka Pulis laikam vairs neizturēja un pažēlojās teātra vadībai. Tika sasaukta arodkomitejas sanāksme, kurā piedalījos arī es. Vijolīte bija īpaši uzaicināta, un viņai nācās teātra direktoram Gudzukam apsolīt, ka turpmāk Uldi Pūcīti liks mierā."

Bet Līga Liepiņa kutelīgās aizdomas izgaiņā ar vienu žestu. "Nekāds lielais meiteņu ģēģeris Uldis nebija. Viņam vienkārši vajadzēja klausītājas, nevis intīmas attiecības. Ja kāda meitene bija gluži gatava, pieļauju, ka notika citādi, bet tas nebija Ulda mērķis. Viņam vairāk vajadzēja līdznācējas, kas klausītos, kā viņš risina dažādus uzdevumus. Viņš to darīja visu laiku."

Atmiņās par kolēģi aktrise ar savu maigi sievišķīgo smaidu atklāj vissvarīgāko: "Uldis ļoti mīlēja meitu Milēnu un arī mazdēlu Ernestu. Kā viņš jūsmoja! Kad satikāmies, vairāk runājām tā, kā sievietes stāsta par saviem bērniem. Šādā situācijā viņš bija ļoti maigs. Un to viņš slēpa. Vizuāli Uldis izpaudās ļoti vīrišķīgi, bet iekšēji bija silts."

 

VECĀKI: lauksaimnieki Anna un Jānis Pūcīši

MEITA: aktrise Milena Gulbe

IZCILĀKĀS LOMAS: kino - Edgars filmā Purva bridējs [1966], Cēzars Kalniņš filmā Elpojiet dziļi![1967], Mārkalns filmā Atspulgs ūdenī [1977]; Dailes teātrī - Lāčplēsis Raiņa Ugunī un naktī [1965], Pičs I. Ziedoņa Motociklā [1967]; Jaunatnes teātrī - titulloma A. Čehova Ivanovā [1975], Mefodijs P. Pētersona Bastardā [1978], titulloma Ibsena Pērā Gintā [1979], Ņesčastļivcevs A. Ostrovska Mežā[1984]

APBALVOJUMI: LPSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukums [1983], LPSR Valsts prēmija [1989], balva Lielais Kristaps [1998]

Ivars Kleins,

žurnāls Leģendas

Var lasīt arī interviju Elitas Veidemanes interviju ar Uldi Pūcīti laikrakstā «Padomju Jaunatne», 1988. gada 16. jūnijā, Nr. 116 Par Sirdspilsētu domājot.

Avoti: wikipedia.org, timenote.info, barikadopedija.lv

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1
        Jānis PūcītisTēvs27.05.1899
        2
        Anna PūcīteMāte03.10.190200.00.1974
        3
        Ilgvars PūcītisBrālis
        4Artūrs DimitersArtūrs DimitersDarba biedrs27.04.191501.11.1986
        5Gediminas  KarkaGediminas KarkaDarba biedrs26.11.192207.05.1991
        6Ēvalds ValtersĒvalds ValtersDarba biedrs02.04.189426.09.1994
        7Aloizs BrenčsAloizs BrenčsDarba biedrs06.06.192929.10.1998
        8Dina KupleDina KupleDarba biedrs01.04.193001.05.2010
        9Lembits UlfsaksLembits UlfsaksDarba biedrs04.07.194722.03.2017
        10Gunārs CilinskisGunārs CilinskisDarba biedrs23.05.193125.07.1992
        11Vera SingajevskaVera SingajevskaDarba biedrs28.04.192326.04.2014
        12Kārlis SebrisKārlis SebrisDarba biedrs18.02.191412.01.2009
        13Vija ArtmaneVija ArtmaneDarba biedrs21.08.192911.10.2008
        14Valentīns SkulmeValentīns SkulmeDarba biedrs21.04.192212.09.1989
        15Vyacheslav  ShalevichVyacheslav ShalevichDarba biedrs27.05.193421.12.2016
        16Aleksandrs LeimanisAleksandrs LeimanisDarba biedrs17.09.191317.06.1990
        17Vera BaļunaVera BaļunaDarba biedrs, Skolotājs18.09.190417.04.1978
        18Edgars LiepiņšEdgars LiepiņšDarba biedrs17.12.192913.09.1995
        19Tālivaldis ĀboliņšTālivaldis ĀboliņšDarba biedrs11.02.193218.05.1991
        20Velta LīneVelta LīneDarba biedrs28.08.192331.12.2012
        21Mārtiņš Oskars KleinsMārtiņš Oskars KleinsDarba biedrs17.12.193815.06.2014
        22Uldis VazdiksUldis VazdiksDarba biedrs27.05.194105.05.2006
        23Ērika FerdaĒrika FerdaDarba biedrs00.00.191400.00.1997
        24Lilita BērziņaLilita BērziņaDarba biedrs17.07.190327.05.1983
        25Борис ХимичевБорис ХимичевDarba biedrs12.01.193314.09.2014
        26Viktors LorencsViktors LorencsDarba biedrs30.07.192726.01.1992
        27Jānis GrantiņšJānis GrantiņšDarba biedrs07.06.190925.10.1974
        28Luijs ŠmitsLuijs ŠmitsDarba biedrs03.02.190704.02.1985
        29Leonīds LeimanisLeonīds LeimanisDarba biedrs16.04.191006.07.1974
        30Marģeris ZariņšMarģeris ZariņšDarba biedrs24.05.191027.02.1993
        31Harijs LiepiņšHarijs LiepiņšDarba biedrs15.12.192703.08.1998
        32Harijs KukelsHarijs KukelsDarba biedrs21.08.194106.11.2014
        33Alfons KalpaksAlfons KalpaksDarba biedrs24.08.192720.02.2004
        34Tālivaldis MacijevskisTālivaldis MacijevskisDarba biedrs16.07.192612.06.1981
        35Haralds TopsisHaralds TopsisDarba biedrs24.09.191400.00.1989
        36Jānis VītoliņšJānis VītoliņšDarba biedrs21.10.193720.12.2000
        37Elvīra LeimaneElvīra LeimaneDarba biedrs10.03.191800.00.2007
        38Arnolds MilbretsArnolds MilbretsDarba biedrs27.10.190521.09.1968
        39Zigurds VītolsZigurds VītolsDarba biedrs03.07.193327.06.2003
        40Harijs OzolsHarijs OzolsDarba biedrs10.11.196325.05.2015
        41Antra LiedskalniņaAntra LiedskalniņaDarba biedrs22.10.193020.04.2000
        42Gļebs  KorotejevsGļebs KorotejevsDarba biedrs00.00.192525.07.2018
        43Benita OzoliņaBenita OzoliņaDarba biedrs29.07.190315.09.1984
        44Mārtiņš VērdiņšMārtiņš VērdiņšDarba biedrs31.08.189827.01.1979
        45Andris MekšsAndris MekšsDarba biedrs07.01.194102.03.2018
        46Nikolajs MūrnieksNikolajs MūrnieksDarba biedrs14.09.190426.04.1977
        47
        Eigino OškalnsPaziņa14.07.193019.09.2009
        Birkas