Valda Dreimane

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
21.05.1932
Miršanas datums:
18.11.1994
Mūža garums:
62
Dienas kopš dzimšanas:
33572
Gadi kopš dzimšanas:
91
Dienas kopš miršanas:
10747
Gadi kopš miršanas:
29
Pirmslaulību (cits) uzvārds:
Melngaile
Papildu vārdi:
Валда Дреймане Мелнгайле
Kategorijas:
Dzejnieks, Literāts, Pedagogs, skolotājs, Publicists, Rakstnieks, Sabiedrisks darbinieks, Valodnieks
Kapsēta:
Norādīt kapsētu

Valda Dreimane bija vācu filoloģijas profesore Bostonas koledžā, viņa bija īsta Latvijas patriote, dzejniece un jaungaitniece.

No 1951.gada dzīvo ASV, galvenokārt Bostonā. Beigusi Hārvardas universitāti un Minhenes universitāti. Kopš 1969.gada bijusi Bostonas koledžas (labojums veikts pēc  Arturs Rubenis [email protected] piezīmes ) profesore.

No 1989.- 1991.gadam bijusi Minsteres latviešu ģimnāzijas direktore un skolotāja Vācijā.

No 1972.- 89.gadam bijusi lektore latviešu vasaras skolās un nometnēs ASV, Kanādā, Anglijā un Vācijā, kā arī skolotāja Beverīnas un Gaŗezera vasaras vidusskolās, recenzente mācību grāmatu izdevniecībās.

No 1962.gada – 1978.gadam bijusi arī dzejas nodaļas redaktore žurnālā “Jaunā Gaita”.

LaRA biedre.

Viņas dzejā dominē apgarota labestība, elēģisks, detaļu zīmējumā impresioniski smalks pasaules vērojums, dažkārt intuitīvi tverts mūsdienu civilizācijas draudīgums. Poētikā folkloras ietekme.

Publicējusi literatūrkritiskus un literatūrteorētiskus rakstus un esejas latviešu un angļu valodā par Aspaziju, K.Baronu, A.Čaku, latv.folkloru, kā arī par V.Belševicas, I.Ziedoņa, A.Kalves u.c. rakstnieku daiļradi. Latviešu valodā publicējusi rakstus galvenokārt žurnālos “Labietis un “Jaunā Gaita”.

Trimdas izdevumā „ Jaunā gaita” Guna Ikona raksta :

Valda Dreimane ir vārīga smalko, atšķirīgo jūtu notonējumu parādītāja vārdos un skaņās. Tikai vienu trāpīgi izvēlētu izsaucienu variējot, dažkārt viņa spēj savu dziesmu no priecīgās toņkārtas pārslēgt skumjajā, piem., minot izsaucienu "ai!", kas sevī var ietvert gan laimes, gan sāpju sajūtas. Ar šo atkārtoto vienotāju izsaucienu saistīti dzejoļi "Kurzemes pūpolkoki" un "Vidzemes sēta", kas, manuprāt, pieskaitāmi pie mūsu skaistākajiem patriotiskajiem dzejojumiem, un prasīt prasās pārnesuma dziesmā.

Dzejniece ierosina minēt mūžīgos jautājumus, bet atbildes ļauj rast lasītājam pašam - ir ceļrāde, bet ne pamācītāja. Palaikam viņas dzejoļi tad arī nobeidzas it kā ar jautājuma zīmi:

"varbūt  grauds baltas sāls es esmu  uz zemes šķēles melnās  un lietiem un vējiem un rītiem  zeme savādāk garšo,  kamēr es dzīva". (16. lp.).

Viņa prot tēlot arī ar īsām, aprautām skicēm. Dzejolī "Marts" 20 vārdos uzskatāmi ar humoru parādīta pavasaŗa atnākšana, bet dzejolis "Akmens" ar tikpat skopiem izteiksmes līdzekļiem ieved mūs vasarā. Lakonisma pilnbriedums sasniegts dzejolī "Ik nakti", kur viss būtiskais pateikts dainiski īsi, 13 vārdos:

"Uz maniem lielceļiem  nav ne putekļa:  pa tiem  es ik nakti mājās eju".

Visi laicības un pārlaicības simboli šai dzejā peld it kā līksmības zemstrāvās. Dzejnieces ticības dziesmas credo skan "Pumpura un koka" nobeiguma rindās:

"un to, ka augšāmcelšanās  ir jau vainaga dzelksnī, krusta šķērsī -  pumpurs un jauns koks".

Pie nezūdamības temas viņa vēlreiz atgriežas dzejolī "Šī ir tā diena", šoreiz mazliet citādā balsī apliecinot ticību mūžīgai pārtapšanai:

"Neraudi:  mēs tikpat paliekam visur -  mūžība klēpī iznes  dažādas nāves, bet dzīvības  visas ir brīnums".

Dreimane nekaldina prātulas kā stūrakmeņus noturīgai celtnei ikdienas chaotiskajās pretstraumēs. Gudrības graudi tomēr viņas dzejā atrodami un salasāmi - stipruma zālītes nebaltai dienai, piem., "Visās lietās" un "Kā atminot". Dzejolī "Vasarā" jūtams laikmetīgi pārkausēts senlatviešu panteisms, bet "Svētdiena" atklāj, ka konvencionālās reliģijas dogmas, nihilistu un eksistencialistu šaubīgais būt vai nebūtdzejnieci netirda. Viņas skatījumā cilvēks pats ir atbilde un apliecinājums visam:-

"Bet citreiz es dārzā apstājos  un esmu pati kā zemei logs  un korālis un saule arī".

Dzejniece ir šīs dzīves pieņēmēja: bišu dzēliens, lietus viņu ielīksmo tāpat kā puķes ziedēšana saulainā dienā. Viņa nemēģina dzejā mākslīgi konstruēt ūtopisku nākotnes valsti, nedz aicināt līdz mūžam nesasniedzamā sapņu ulubelē. Tepat -šodien un rīt - ir labi. Un aizparīts gaidīts, vienalga aiz kādām ēnām vēl aizslēpies.

Viņas draugi atceras, ka Valda bija sirsnīga, talantīga un daudzpusīga personība. Viņa darbojās kā mazskautu vadītāja, bija izcila slēpotāja un liela sadzīves tikšanos cienītāja.

Valda Dreimane mūžība aizgāja 18. novembrī, padodoties cīņā ar vēzi.

Avoti : Jaunā gaita, Latvijas kultūras saglabāšana ASV

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Nav saiknes

        Nav norādīti notikumi

        Birkas