18. februārī, gandrīz sasniedzis 84 gadu vecumu, viņš šķīrās no šīs dzīves. Mums atliek tikai apbrīnot viņa dzīves gājumu un būt pateicīgiem par viņa paraugu.
Dzimis Tadaiķos, Kurzemē, 1907. gada 3. martā (*). Cīravas mežsaimniecības skolā specializējies meža ceļu būvē un bijis tik sekmīgs, ka bija iesaistīts šajā darbā jau pirms studiju beigšanas universitātē, mežsaimniecības fakultātē. Pēc paaugstinājuma bijis jaunākais ce|u inspektors mežu departamentā. Kopš 1934. gada dzīvojis saderīgā laulībā ar kundzi Elfrīdu. Ģimenē trīs bērni — dēls Gunārs, meitas Dzintra un Maija, dzimuši Latvijā, uzaug trimdā, visi iegūst augstāko izgtītību.
Blankenburgu ģimenei, kā daudzām citām, karš izjauca normālu dzīvi savā zemē. Bija jāpārdzīvo bēg|u gaitas un dzīve nometnēs. 1947. gadā Valdemārs nonāk Anglijā (ģimene seko gadu vēlāk). Sākumā strādā iebraucējiem norādītos darbus, kā kartupeļu rakšanu. Taču tā paša gada otrā pusē viņš meklē darbu Anglijas mežsaimniecībā. Tai laikā Lielbritānijā sākas intensīva jaunu rajonu apmežošana. Enerģisko latvieti pieņem darbā Kīlderā Mežsaimniecības pārvalde (Forestrv Commission). Vispirms Blankenburgs strādā par mērnieku ar melnstrādnieka algu, bet drīz viņu paaugstina, jo ceļa būves speciālistu tad trūka. Tā viņš pavada savu darba dzīvi Kīlderas mežos, strādādams par ceļu inženieri. Vēlāk, draugiem turienes mežus rādīdams, viņš varēja teikt, ka šai mežu rajonā nav neviena ce|a, kas nebūtu viņa vadībā būvēts, vienalga, vai tie iet pāri purviem, vai kalnu nogāzēm.
Blankenburgu ģimene iemīl Kīlderu, un Kīldera iemīl viņus. Bez savas mājas, viņi kopj arī mazu "kotedžu*' — agrāko aitu ganu mītni — skaistā vietā, mežu vidū, ūdenskrituma malā. Tur jaukas brīvdienas pavadījis arī labs skaits citu Anglijas latviešu, Blankenburgu sirsnības ieviļināti.
Valdemārs Blankenburgs ir arī lielisks fotogrāfs un daudz strādā, izveidodams dabas aizsardzības arhīvu Kīlderā. Vēlāk vecajā pilī iekārto Kīlderas vēstures un Kīlderas mežkopības un ūdens saimniecības muzeju ar viņa foto attēliem. Tajā viena telpa tagad nosaukta par Blankenburga piemiņas zāli. Viņa darbu vērtēja augsti. Kad atnāk pensionāra gadi, Valdemārs Blankenburgs rosīgi piedalās sabiedriskā darbā. Viņu ievēl vietējā pašvaldībā (parish councillor), un viņa ierosmē nodibinās arī pensionāru klubs.
Arī latviešu sabiedrībā Valdis un Frīda Blankenburgi aktīvi piedalās. Uz dievkalpojumiem jābrauc līdz attālai Kārlailei, bet tas darbīgos latviešus nekavē tos apmeklēt. Polītikā vienmēr labi informēts, Valdemārs Blankenburgs arī šai laukā meklē jaunus demokrātiskus ceļus. Kādreiz viņa rakstus lasījām Londonas Avīzē. Šogad Latvijā 3. martā — viņa dzimšanas dienā — notika tautas aptauja par neatkarību. Brīva Latvija — cik gan tā būtu bijusi pareiza vieta šai raženai dzīvei! Tagad dzimtene saņems pelnu urnu un, kā mēs ticam, brīvo garu.

Avots: Brīvā Latvija, 25.03.1991.

(*) Uz kapa pieminekļa minēts 10. marts.

Avots: https://www.cemety.lv/public/deceaseds/947742?type=deceased#

***

LATVIJAS MELIORĀCIJAS UN ZEMKOPĪBAS MUZEJS

VALDEMĀRA BLANKENBURGA (1907-1991) fotonegatīvu kolekcija 1298 glab. vienības, inv. nr. LMZM 15166-15595.
Fotonegatīvi par mežu meliorāciju Latvijā 1936.-1944. gadā, Meža departamenta darbinieku izveidotās organizācijas "Šalkotie" darbība, medniecības izstāde Kara muzejā 1940. gadā (nofotografēti visi stendi), Latvijas kara lidmašīnu parādes lidojums 1938. gadā, 1938. gada Dziesmu svētku parādes gājiens, Meža departamenta darbinieku evakuācija 1944. gadā, bēgļu dzīve "Saules" nometnē Gestholtā un "Soestas" nometnē Vācijā 1944.-1946. gadā, "Urnas" oficiālā komisija par latviešu labprātīgo atgriešanos dzimtenē 1946. gadā, V.Blankenburga fotoalbums ar 123 fotouzņēmumiem par kalnāju apmežošanu Anglijā, pensionētā būvuzņēmēja Augusta Korneta (Adelaida, Austrālija) nivelieris, ar kuru viņš strādājis 30 gadus.
Dāvinājis A. Kabzems (Kanāda) 1994. gadā.

Avots: http://www.itl.rtu.lv/LVA/

***
Valdemāra Blankenburga dzimtā puse ir Liepāja. Viņš dzimis Durbes pagastā Raibā muižā, kur tēvs bijis muižas modernieks, kalējs un dārznieks.

Skolas gaitas viņš sācis Tadaiķu 4 klašu pamatskolā, tad 1919. gadā iestājas 5.klasē Liepājas pilsētas IV pamatskolā, kuru pabeidz 1921. gadā, vēlāk mācījies Liepājas Valsts tehnikuma Mehāniskā nodaļā, ko beidz 1925. gadā. Tūlīt stājas darbā Liepājas krasta radiostacijā kā mašīntehniķis.

Pēc pusotra gada (1926. gadā) iestājas Cīravas mežsaimniecības skolā, ko beidz 1928. gadā. Tajā pašā gadā uzsāk studijas Latvijas Universitātes Mežkopības nodaļā, bet jau 1929. gada pavasarī iestājas darbā Meža dienesta jaundibinātā Meliorācijas sekcijā kā nosusināšanas darbu kultūrtehniķis.

Valsts mežu departamenta meliorācijas nodaļā nostrādājis līdz 1944. gadam. Viņš pievērsies mežu nosusināšanas pētījumiem. Pēc vairāku gadu nopietna darba, izmantojot literatūru krievu un vācu valodā, iepazīstoties ar Somijas un Zviedrijas mežu nosusināšanas paņēmieniem dabā, V. Blankenburgs Latvijas mežu departamenta uzdevumā 1942. gadā saraksta grāmatu «Mežu nosusināšanas darbu tehniskā instrukcija». Šis darbs jaunajam meliorācijas speciālistam sagādās atzinību, viņa instrukcijas Latvijā izmantotas ilgus gadus. Bijis mežkopju sabiedrības «Šalkone» biedrs.

1944. gada novembrī V. Blankenburgs ar ģimeni – sievu Elfrīdu dzim. Ormanis (pēc amata skolotāju, no Rīgas) un trijiem mazgadīgiem bērniem dodas bēgļu gaitās un nokļūst Vācijā. Tur viņš daudz domā ne tikai par savu, bet arī par citu latviešu bēgļu ģimenēm, organizē latviešu dievkalpojumus, kori un skolu, reģistrē meža darbiniekus. Sākumā ģimene apmetas uz dzīvi Meklenburgas mazpilsētiņā Neustadt-Glewe, kur atrod strādnieka darbu kādā kokzāģētavā. Pēc tam uz dienvidiem no Hamburgas dzīve 5 angļu zonas bēgļu nometnēs. 

1947. gadā no Grēvenes Baltiešu nometnes, kur viņš bija pildījis latviešu grupas vadītāja uzdevumus, V. Blankenburgs izceļo uz Angliju. Pēc gada nostrādāšanas valdības norādītajos darbos (lauksaimniecībā, rokot kartupeļus, tīrot piesērējušus grāvjus utt.) Valdemāram atļauj izsaukt ģimeni no Vācijas un pašam Anglijā izvēlēties dzīves un darba vietu. Jau 1947. gada decembrī viņš pāriet darbā Valsts mežu pārvaldē. Blankenburga ģimene apmetās Ziemeļanglijā. Valdemārs strādāja pie kalnāju apmežošanas un apkārtnes izveidošanas Anglijas-Skotijas pierobežas apgabalā. Tur bija iesaistīti apmēram 40 latviešu bēgļi. Vēlāk viņš ir ceļu mērnieks un ceļu inspektors.

Dzīvodams Anglijā, V. Blankenburgs piedalījies latviešu un vietējo angļu sabiedriskajā dzīvē, interesējies par Anglijas vēsturi, bijis kaislīgs dabas fotogrāfs. Ziemeļanglijas rajonā Northumberlandes arhīvā ir ap 10000 foto negatīvu, vairāk nekā 100 viņš savulaik nodevis A. Švābes «Latvijas enciklopēdijai», «Meža Vēstīm» un citiem latviešu žurnāliem un grāmatām.
Par latviešu mežkopi, mērnieku un fotogrāfu daudz materiālu glabājas Anglijas arhīvā, par viņu uzņemta arī filma.

1971. vai 1972. gadā darbīgais latvietis V. Blankenburgs aizgāja pensijā, apmetās uz dzīvi Bellinghamā, ievēlēts arī pilsētiņas pašpārvaldes padomē, un gandrīz 20 gadus varēja baudīt sava darba augļus, priecāties par savā īpašumā sēto priežu mežu. Sēklas kāds draugs atsūtījis no Latvijas. Viņš iekārtojis mazu stādaudzētavu pilsētiņas izdaiļošanai ar koku un krūmu stādījumiem, palīdzēja nodibināt vietējo dabas zinātņu pulciņu, vietējās vēstures pētīšanas biedrību, kā arī fotogrāfijas biedrību, kā arī darbojās to vadībā. Fotografēšanai Valdemārs Blankenburgs pievērsies no 12 gadu vecuma. 

Nodzīvojis garu mūžu, 1991. gada 18. februārī V. Blankenburgs aizgājis mūžībā Bellinghamā. Viņa pelnu urna apglabāta dzimtajā zemē Liepājas Centrālajā kapsētā 1992. gada maijā. Sektors / Rinda / Vieta : V9 / 000 / 0

Blakus viņam 2006. gada jūnijā apglabāta arī sievas Elfrīdas Amalijas pelnu urna. Atvadu brīdī piedalījusies meita Maija ar dēlu no Anglijas un Latvijā dzīvojošie radi.

Avoti:

1. Lībiete, Mirdza. Ievērojamam meža kopējam - 100. Meža Avīze (www.mezaavize.lv), 2007. gada jūnijs.
2. Blankenburgs, Valdemārs. Manas dzīves un darba gaitas 1907-1982. Meža Šalkas (01.04.1983.)
3. Blankenburgs, Valdemārs. Seni stāsti un nostāsti par Lejaskurzemi. Treji Vārti, Nr. 123 (01.01.1988.)
4. https://www.cemety.lv/public/deceaseds/947742?type=deceased

***

LETONIKAS DOTUMI LATVIEŠU TRIMDAS 20. GADSIMTA OTRĀS PUSES PRESĒ

Vita Aišpure, Velga Kince

Vērību pelna Valdemāra Blankenburga “Seni stāsti par Lejaskurzemi” žurnālā “Treji Vārti”. Pateicoties skolotājas rosinājumam, autors jau skolas gados pierakstījis savas vecmāmiņas atmiņas pat par viņas vecmāmiņas jaunību, tātad ap 1790. gadu. Notikumi risinās Vārves muižā, dokumentētas dažādas kungu zvērības, ir ziņas par Spranču kapsētu — kādos apstākļos masveidā apmiruši Napoleona karotāji. Pierakstīti amizanti stāsti par to, kā autora tēvs ir izpircies no kara dienesta 19. gadsimta vidū, kā darbojušās zirgu pasta karietes līdz ar pasažieriem, par čigānu veiklajām atbildēm, kad pieķerti zādzībās (vezumā atrasts ganībās paņemtais jērs, bet vainīgais mierīgi tukšo krogā alus krūzi un saka: ”Ak tavu ļaunu pasaulīti, ja viņi tev no ratiem ko neizņem, tad viņi tur ko ieliek.”). (Blankenburgs, V. Seni stāsti un nostāsti par Lejaskurzemi. Treji Vārti. 1988.)

Avots: Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, 2006. gada 3.-4. numurs

***

"Brīvība ir loti dārgs vārds Valdemāram Blankenburgam," raksta Skotijas laikrakstā Evening News š. g. 26. septembrī korespondente Šīla Jang Sheila Young. Tāpat kā citi latvieši, arī Blankenburgs esot par šo brīvību cīnījies. Tagad viņš to varot izbaudīt mežu klusumā un skaistumā, kur viņš kopā ar savu ģimeni tagad dzīvojot. Raksts, kas aptver gandrīz visu lappusi un kurā ievietoti arī četri foto attēli, raksturo mūsu tautieti kā lielu dabas mīļotāju un izcilu fotogrāfu. Pirmo fotokameru Blankenburgs esot pagatavojis pats kopā ar brāli 1919. gadā no vācu cigāru kastēm. Vēlāk viņš ieguvis skaistu sarkankoka fotoaparātu, un 1929. gadā jau ticis pats pie savas kinokameras. Kad, komunistiem ienākot Latvijā, bijis jābēg, tad savas mazās meitas ratiņos, zem autiņiem bijusi paslēpta vērtīgā Leikas kamera.

Tālāk korespondente stāsta par Blankenburgu ģimenes gaitām britu salās, kas pirms 25 gadiem sākusies kāda farmera laukos Skotijā. Ar atzinību minēts, ka ģimene augsti vērtē labu izglītību, ka pats Valdemārs Blankenburgs Latvijā bijis Valsts mežu pārzinis un tagad, kaut arī trimdā, tomēr spējis sagādāt saviem trim bērniem iespēju gūt augstāko izglītību. Dēls Gunārs ieguvis filozofijas doktora grādu, meita Dzintra studē kā valsts stipendiāte Holovejas kolledžā franču un spāņu valodu un pastarīte Maija beigusi mākslas studijas Redingas universitātē.

Valdemāra Blankenburga dzīves biedre Elfrīda stāstījusi par grūtībām, kādas bijušas jāpārvar svešajā vidē un par savu puķu dārzu, ko tā kopjot ar lielu prasmi un mīlestību. Bet paša ģimenes galvas "lielā mīlestība" vēl joprojām esot fotografēšana. Viņš pavadot stundas un pat veselas dienas mežā, lai varētu uzņemt kādu interesantu meža dzīvnieku vai putnu skatu. Šo uzņēmumu paraugi pievienoti rakstam — stirnas sniegā meklējot pārtiku un mežonīgo kazu bars uz klints. (Šeit
jāpapildina korespondentes stāsts ar atgādinājumu, ka Valdemārs Blankenburgs filmēja Anglijas latviešu dzīves skatus lielajai latviešu trimdas dzīves dokumentācijas filmai 1972. gadā. Viņa filmējumus režisors Lapenieks atzinis par ļoti labiem).

Ap savu māju Blankenburgs esot izaudzējis skaistu dārzu ar dažādiem kokiem. Starp tiem esot arī Latvijas koki. «Redziet, koku sēkliņas ir tik mazas, ka tās var atsūtīt pat vēstulē," paskaidrojis lielais dabas mīļotājs. Vēl piezīmēts, ka Blankenburgs interesējoties par vēsturi un cenšoties dokumentēt senās paražas, dziesmas un nostāstus. Lai sevi uzturētu garā un miesā spirgtu un možu, esot aizvien jādomā jau šodien ko darīt rītu — tāda esot šī dzīves pieredzes bagātā vīra atziņa.

Avots: Latvijai, Nr. 40 (27.10.1973.)

*** 

Dienesta paaugstinājumi mežu departamentā. Vec. kultūrtehn. V. Blankenburgs paaugstināts par vec. mežu taksatoru.

Avots: Jaunākās Ziņas, Nr. 108 (14.05.1938.)

***

Spriež par Liepājas rūpniecības uzņēmumu apgādāšanu ar kūdru

Vakar Liepājā ieradās Zemkopības ministrijas mežu nosusināšanas un purvu ierīcības nozares kulturtehniķis Blankenburgs un pilsētas valdes telpās sasauca apspriedi, kurā no pilsētas valdes piedalījās saimniecības nod. vadītājs J. Dreimanis, tehniskās nod. vad. A. Sniķeris un Elektrības un gāzes iestādes direkt. A Jagars, Liepājas drāšu fabr. direkt. K. Timuška un Cukurfabrikas direkt. K. Splīts. Apspriedē vispusīgi pārrunāja jautājumu par Liepājas rūpniecības iestāžu apgādāšanu ar zemes malku un par šinī sakarībā nepieciešamām fabriku apkurināšanas ierīču pārbūvēm. Šorīt pl.10 Blankenburgs kopā ar vairākiem inženieriem izbrauks uz Rucavu, kur Ječu un Papes
purvos iepazīsies ar kūdras ražošanas iespējamībām.

Avots: Kurzemes Vārds, Nr. 89 (21.04.1940.)

***

Padomju karagūstekņi nacistu okupētajā Latvijā – nometnes vai darbs laukos

Latviešu zemnieku saimniecībās

Paveicās tiem apmēram 30 000 – 40 000 padomju karagūstekņu, kuri, lielākoties sākot ar 1942. gada pavasari, tika nodoti darbā latviešu zemnieku saimniecībās, kur viņiem bija iespēja pamazām atgūt veselību un atgriezties daudzmaz normālā dzīvē. Kā vēlāk atcerējās sarkanās armijas jaunākais leitnants Boriss Sokolovs, tad, strādājot pie meža tehniķa Valda Blankenburga Rīgas pievārtē, viņš novērojis, ka cilvēki šeit “pat kara laikā, pēc mūsu saprašanas, dzīvoja ne trūcīgi”. V. Blankenburga mājas bēniņos viņš varējis lasīt 30. gados izdotās avīzes un žurnālus krievu valodā, svētku reizēs cienāts ar truša cepeti, bet 1941. gada Ziemassvētkos no sava saimnieka pat saņēmis dāvanu – skaistu papirosu kārbu ar uzrakstu “Rīga”.

Avots: http://www.la.lv/padomju-karagustekni-nacistu-okupetaja-latvija/3/

***

Ziedojumi latviešu frontes laikrakstam
Atbalstot latviešu frontes laikraksta izdošanu, vēl vairāki atsaucīgi tautieši nodevuši ziedojumus naudā: [..] Voldemārs Blankenburgs Vecsecē - 5 RM [..] Karavīru vārdā visiem ziedotājiem - sirsnīgs paldies.

Avots: Daugavas Vanagi : Latviešu karavīru frontes laikraksts, Nr. 22 (21.08.1942.)

*** 

Grēvenes latviešu nometnē 1947. g. 1. oktobrī notika iniciatoru sanāksme latviešu līdzdalībai Eiropas vienības darbā. No tās izauga Latviešu apvienība Eiropas ūnijai, kas 1951. g. pārdēvēta par Latviešu federālistu kustību. Piecos darbības gados tās pārstāvji piedalījušies vairākos starptautiskos kongresos, popularizējot Latvijas vārdu un Eiropas vienības ideju, kam veltīts arī daudz rakstu presē un īpašos izdevumos. Sakarā ar izceļošanu, organizācijas darbība sarežģījās. Tās centrs pārsviedās uz Angliju, taču, kaut arī patlaban LFK ir pārorganizēšanas stāvoklī, tās darbs neapsīkst. Visi vecie līdzstrādnieki, kā arī jauni domu biedri aicināti talkā tai darbā Eiropas vienošanai, kas piekrīt latviešiem.

Latviešu federālistu kustības komitejas vicepriekšsēdis 1952. gadā ir V. Blankenburgs (Lielbritānija).

Avots: Latvija, Nr. 40 (04.10.1952.)

*** ​​

Valdemāra Blankenburga zara ciltskoks redzams šeit:  http://www.randpsystems.co.uk/blankenburgs/c21.htm

***

Valdemāra Blankenburga ģimenes foto no: http://www.randpsystems.co.uk/blankenburgs/index.htm