Bibliogrāfs Valdis Anaparts savu dzīvi un radošo darbību saistījis ar Saldu kopš 1956.gada un aktīvi strādājis līdz 1994.gadam.Lielāko daļu darba mūža pavadījis Saldus bibliotēkā (vispirms bērnu, pēc tam pieaugušo) un devis lielu ieguldījumu Saldus sabiedriskajā un kultūras dzīvē"-atmiņās raksta Saldus bibliotēkas darbinieces.

"Pats strādāja un rosināja arī pārējos kultūras un izglītības darbiniekus pētīt novada vēsturi,organizēt regulāras tikšanās ar rakstniekiem ,dzejniekiem, ievērojamiem sabiedriskajiem darbiniekiem.Viņa vadībā visās Saldus rajona bibliotēkās izveidotas novadpētniecības kartotēkas, kas kalpo joprojām, un tagad savāktais mantojums tiek ievadīts novadpētniecības datu bāzē. Neatsverams ir V.Anaparta ieguldījums Saldus un rajona bibliotēku tīkla izveidošanā un sakārtošanā.

Viņa lolojums ir rajona literātu apvienība, literāro darbību sākuši tagad pazīstami kultūras darbinieki.Viņš organizēja radošus seminārus, tikšanās ar rakstniekiem un dzejniekiem, jauno autoru darbu analīzi un sekmēja viņu pirmo grāmatu izdošanu.Notika literārās tiesas un dzejas vakari.

Jebkuru iebraucēju mūsu pilsētā priecē skats, kāds paveras uz Saldus panorāmu-skatu laukumu un Cieceres senleju pie tilta-,jo gadu desmitiem rūpes par šo teritoriju sakopšanu pēc pašu iniciatīvas uzņēmušies Valdis un Eleonora Anaparti, tāpat par ievērojamu kultūras darbinieku kapu vietām Saldus pilsētas un Čāpātāju kapos.

Viņš bija arī viens no aktīvākajiem Saldus Tautas frontes dibinātājiem, ar Tautas frontes aktivitātēm saistīto pasākumu organizētājiem un piedalījās Saldus novada Tautas frontes laikraksta "Cieceres Atmodas" izdošanā un izplatīšanā.

Kaut pensijā, joprojām viņš aktīvi piedalās bibliotēkas dzīvē, tās organizētajos pasākumos un sestdienās ierodas darbā, lai tiktos ar saviem lasītājiem, apmainītos domām par jaunākajām grāmatām, par kultūras un politiskajām norisēm.Valda Anaparta vārdu ar cieņu un atzinību novērtē kultūras darbinieki ne tikai Saldū, bet arī citur Latvijā.Viņa devums kultūras jomā ir novērtēts ar mūža stipendiju."

Silvija Hermansone: "Valdis bija mums vislabākais padomdevējs, labākais priekšnieks-bibliogrāfs ar zināšanām un palīdzību.Mēs bijām droši.Viņš zināja darbinieku kļūdas, palīdzēja ar tām tikt galā.Kā literatūras kritiķis iepazīstināja ar literatūru.Manuprāt, ļoti zinošs cilvēks.Valda vārdu nevar rakstīt tikai ar lielo sākumburtu.Viņa vārdā visiem burtiem jābūt lielajiem.

Viņam somā līdzi bija visi nepieciešamie darbarīki.Ja man kataloga skapim trūka skrūve, vajadzēja līmēt vai zāģēt, tas notika.Viņš nežēloja savus soļus.Ja bija Nīgrandē, tad arī līdz manīm atnāca ar kājām.Bet pēc tam aizgāja līdz Pāmpāļiem. Visur parunājās, deva padomus, palīdzēja un "gara laika pēc" aizcilpoja uz nākamo vietu.No Zaņas ejot, apskatīja Pirtsgaru kapsētu, kā apkopta.No Pampālļem -kā nu iznāca, tad varbūt Saldū  nokļuva braukšus.Nesavtīgs cilvēks un ļoti mīlēja kārtību.

Es ar asarām pārdzīvoju 84.gada jūniju, kad no bibliotēkas telpām Celmeniekos bija jāpārceļas uz šejieni, uz mājiņu centrā.Tur bija maz rūmes un maz cilvēku riņķī.Valdis mierināja : "Tev nebūs jānēsā somas".Es gāju ar somām, lai man būtu lasītāji.Man centrā bija pārvietojamais grāmatu galds. un vēl visas fermas...Pārvietojamais?Es atnesu grāmatas, viens cilvēks tās sadalīja pārējiem lasītājiem.Katram ierakstīja lapiņā, ko viņš lasīs, un ,kad mēnesis beidzās, atkal grāmatas samainīja.Tāda bija sistēma, kad bibliotēka vēl nebija centrā.

Vissāpīgākais ,ka Valdis redzēja ,kā te izskatījās. Māja bija ieaugusi nātrēs, bundžās, pudelēs.Šeit pat Zaņas kolhoza kantoris, garām staigāja speciālisti, un viņš teica: "Es nesaprotu, kā tas var būt" Nākamreiz, kad viņš brauca ar bibliobusu, kas no Saldus veda apstrādātās grāmatas, bija paņēmis līdzi izkapti.Appļāva mājiņas apkārtni, ka stikli un bundžas lidoja.Vēl man teica: "Nesmuki, Silvij,izskatās,ka ābeles un ķirši ir ar veciem zariem.Varbūt tu ar laiku ar kādu palīdzību vari izzāģēt."Neviens vecos zarus nebija pamanījis, bet Valdis tos redzēja.Es teicu: "Mēģināšu" un vienā brīvdienā ar savu dēlu , Pampāļu skolas skolnieku, lodājām pa kokiem, izzāģējām zarus.Kad Valdis atbrauca nākamreiz, viņš teica: "Redz, vai tad nav skaistāk?"Ir skaistāk.

L-r Saldus Zeme, Nr 5.(2006,12.janv.) 6.lpp+ fotogr.

Bija dzimis Jaunpilī, Vidzemē.