Valdis Bisenieks

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
02.10.1928
Miršanas datums:
13.11.2017
Kategorijas:
Tulkotājs, Valodnieks, Zinātnieks(-ce)
Tautība:
 latvietis
Kapsēta:
Norādīt kapsētu

Valdis Bisenieks ir leģendāra personība, viens no mūsu nācijas spožajiem prātiem. 

2. oktobrī, viņam palika 86 gadi ( 2014.gadā - Timenote piezīme) – tas gan tāds sīkums vien ir cilvēkam, kurš tic reinkarnācijai. Pie veselības un moža gara viņu notur darbs, skriešana un benediktīņu liķieris, kas glābjot pat no mēra.

Valdis Bisenieks ir valodnieks, filoloģijas zinātņu doktors, daudzu vārdnīcu sastādītājs, tulkotājs un atdzejotājs no vācu, itāļu, angļu un sanskrita valodas. Viņš ir arī dzejnieks, divu dzejas krājumu autors, un sarakstījis literātu aprindās visai skandalozu dokumentālu romānu la diVina comMedia. Viņš ir arī tas smaidošais sirmbārdis, kura gandrīz vai ikoniskā ikdienas skrējiena baltā, mīļi vecmodīgā krekliņā un šortos pa Rīgas centru daudziem joprojām pietrūkst. Nu viņam ir sava trase Dreiliņos, kur abi kopā ar sievu pārcēlušies un mitinās jau gadus desmit.

 

 

Uz Dreiliņiem pēc gara gaismas

Uz Dreiliņiem esam atbraukuši pēc gara gaismas. Par šo paziņojumu Valdis Bisenieks garšīgi un ironiski nosmejas bārdā. Ir jau mazliet smieklīgi – saprast, kas ir Valdis Bisenieks, tas ir – kā diviem sienāžiem saprast jūru! Viņš gan, jāteic, pret dažāda zaļuma sienāžiem vienmēr bijis vēlīgs un, kaut arī pats jūtas tuvāks senajiem dižgariem, ar savu jauneklīgumu un neordināro temperamentu vienmēr pievilcis jaunākus cilvēkus. Daudzi agrākie jaunie autori šķietami nenozīmīgas sarunas ar Valdi Bisenieku par dzīvi tagad atceras kā kaut ko īpašu.

Pa Valda Bisenieka darbistabas logu paveras Dreiliņu bezgalīgie plašumi – pelēcīgas pļavas, sīki krūmeļi un debesis. Te skatam un domai ir kur brīvi klīst. Pie sienām ir citi gara plašumi: grāmatas dažādās valodās, mūzikas ierakstu rindas, gleznas...

Tomēr – vai cilvēkam, kurš visu mūžu dzīvojis Rīgas centrā un pieradis kājām mērot ceļu līdz Zinātņu akadēmijai, Universitātei, izdevniecībām, pārcelšanās uz dzīvi Rīgas nomalē nav tāda kā trimda? “Toties esmu ieguvis Dreiliņus!” atbild namatēvs. “Te ir tāda dabas bagātība! Un šis te plašums – plašās debesis, visas tās mākoņu spēles!”

Skriešanas paradumus valodnieks nav mainījis. “Pavasarī vairāk pa pļavu skrienu basām kājām, bet rudens pusē man ceļš iet cauri mežiņam, tam gan ātri var izskriet cauri, tad maršrutiņš ir divreiz īsāks, toties var skriet divreiz dienā. Tad tu, cilvēks, labi jūties. Viss, ko dod daba, tik mainīga, taču ir vienreizīgi, Un skrienot visu redzi un izjūti. Un putnu balsis! Kad vēl nebija krūmus izcirtuši grāvmalā, tur bija vesels lakstīgalu koris. Tagad diemžēl pazudušas.”

Esam atbraukuši ciemos, stipri vien izjaucot namatēva dienas režīmu. Kad saprotam, ir par vēlu, bet – tas nieks vien esot! Visu varot pagūt, ja pārlieku nesteidzoties. Dienas režīms Valdim Biseniekam esot izstrādājies jau gadu gadiem: ap trijiem četriem no rīta kā tāds zemnieks sāk mosties, ap pieciem mazliet pavingro, uzvāra tēju, izpīpē rīta pīpi un ieņem pāris malku Allažu ķimeļa, jo tad asinis straujāk sāk riņķot un galva labāk strādā. Rīta puse ir labākā darbam, kad var strādāt pāris stundu no vietas, tad laiks kafijas tasei, brokastīm un kādam dūmam. Priekšpusdienā – skrējiens un pēc tam obligātais dienasvidus snaudiens. Pēc tam pāris stundu atkal var pastrādāt. Gulēt viņš dodas ap deviņiem ar radio blakus. “Savā dienas ritumā vados pēc radio Klasika programmas.”

Dzīves prozu, kā nav grūti nojaust, pilnībā uzņēmusies viņa sieva. “Man ir kolosāla simbioze ar sieviņu, viņa visu praktisko pusi ņem savās rokās. Tagad mājās nopirkām to internetu, lai būtu. Es tur klāt neķeros, viņa šo to jau zina, bet e-pastu vēl nav iemanījusies nosūtīt.” Tad pasaules tīmeklī Valda Bisenieka nemaz nav? “Man ir tas blogspots, bet es jau pats tur neko nepublicēju, to dara citi. Es datoru izmantoju tikai par rakstāmmašīnu. Galvenais, lai es pats savos darbos orientētos!”

Klīst baumas, ka Valdis Bisenieks esot atklājis jaunības eliksīru. Uz to viņš atkal gardi nosmej savu ironisko smieklu: “Jaunības eliksīrs ir sevis paša ņemšana rokās. Un neko nepārspīlēt, lai tā dzīvīte būtu pēc iespējas vairāk dažādota. Un nesēdēt pārāk ilgi pie datora – divas stundas no vietas, augstākais!”

Par citas leģendas patiesumu pārliecināmies paši – Valdis Bisenieks mūs tiešām cienā ar savu iemīļoto Allažu ķimeli. Šo dzērienu esot izgudrojuši benediktīņu mūki mēra laikā, un, štrengrajam un gardajam liķierim pateicoties, mēris klosterus tikpat kā neesot skāris. To stāstot, namatēvs nesteidzīgi aizkūpina pīpi, un, smaržīgam dūmam virpinoties gaisā, telpu piepilda stāsti par dzīvi un dzeja. Liekas, tieši dzeja viņam šķiet labākā atbilde uz daudziem jautājumiem. Pēc brīža saprotam, ka mūsu mazskolotie prāti vairs nespēj izsekot, kur Dantes, Gētes, Rilkes atdzejojumi, kur paša Bisenieka dzejas... Kad Valdis Bisenieks runā dzeju, viņam nudien nav 86 gadi. Par gadiem vispār nav runa!

Dienas režīms Valdim Biseniekam esot izstrādājies jau gadu gadiem: ap trijiem četriem no rīta kā tāds zemnieks sāk mosties, ap pieciem mazliet pavingro, uzvāra tēju, izpīpē rīta pīpi un ieņem pāris malku Allažu ķimeļa, jo tad asinis straujāk sāk riņķot un galva labāk strādā.

Valodas bruņinieks

Mākslas zinātniece un izdevniecības Neputns radošā direktore Laima Slava nodēvējusi Valdi Bisenieku par valodas jeb vārdu bruņinieku. Ne velti tāds pagodinošs apzīmējums. Bisenieks gandrīz trīsdesmit gadu pasniedzis dažādus valodniecības priekšmetus, ir latviešu-vācu vārdnīcu izdevumu līdzautors un titulredaktors un pēc jauniem principiem sastādītas vārdnīcas autors. Visus viņa tulkojumus te nepieminēsim – viņš pats par svarīgākajiem uzskata Dantes Dievišķo komēdiju (ir viedoklis, ka tulkojums esot vēl dantiskāks par oriģinālu!), Gētes Faustu (šim darbam Bisenieks ķēries klāt pēc iznākšanas no piespiedu ievietošanas psihiatriskajā slimnīcā – lai pārbaudītu, vai vēl kaut ko spēj!) un indiešu svēto dziesmu Bhavagadgīta.

Uz lauriem valodnieks neguļ vis. “Es, protams, atkal daru vienu tādu darbu, kam nezinu gala un vai tur kaut kas iznāks vai neiznāks. Un tas ir – glābt latviešu valodu! Lai neiet zudumā latviešu valodai raksturīgās intonācijas. Tagad ir tā ieviesusies stieptā intonācija. Mazmeitiņa... Kur viņa to ņem? Ģimenē mēs neviens tā nerunājam. Bet nāk mājās – un tikai tās stieptās intonācijas vien! Tagad saka: valodNIEKS, nevis VALODnieks – ha ha! Un savas skAAAistās, dAAAiļās kļūdas saviesuši pareizrunas vārdnīcā! Skatos un brīnos. Savu mūžu tā neesmu runājis un dzirdējis runājam, bet tagad daudzi saka: skĀĀĀists un dĀĀĀiļš... Kā jūs sakāt?”

Nu... Skaists! Daiļš!

“Nu pareizi! Skaidrs, tā ir svešvalodas ietekme ar’! Jo visos svešvārdos lietojam tikai stiepto intonāciju. Nu, un tagad esmu nolēmis to trako lietu kaut kā mazināt! Man teica, ka izdevniecības Jumava Dievišķā komēdija ir pārdota, un tad nu esmu uzņēmies salikt intonācijas pēc savas sistēmas.”

Valodnieks metas pie datora un rāda mums paša Dievišķo komēdiju ar pareiziem intonāciju izcēlumiem, izmantojot lielos burtus. Uz brīdi šķiet, ka viņš aizmirsis mūsu klātbūtni un patiešām pievērsies nākamajām rindām, kas jāapstrādā.

Bilstam, ka valodai ir jāattīstās. Vai tad tas tik slikti, ka valoda mainās? “Bet jāskatās, lai tas, kas latviešu valodai raksturīgs, neietu zudumā. Lai valodas bagātības neiet zudumā. Nelaime ir tā, ka pakļaujamies svešai ietekmei. Tas, ka valodnieki karo pret aizguvumiem leksikā, ir nieks – tie nāk un iet. Ja tagad saka Mārtiņa beķereja, par to neviens neuztraucas, tāpēc jau vārds maiznīca netiks izskausts. Tas ir tikai stila jaukums. Bet, kad valodas struktūra mainās pašos pamatos, kad tiek mainītas intonācijas, tad jāsaka – tā vairs nav tā valoda!”

“Vai jūtat, ka mūsu valoda ir apdraudēta?”

“Nu, jautājums ir tāds – vai ļausim, ka visur ir tikai stieptā intonācija? Es vismaz daru, ko es varu!”

Valodnieks stāsta par nesenu braucienu uz Itāliju, kur Svētā Franciska baznīcā pie Dantes kapa notiek gadskārtējie Dantes dzejas lasījumi dažādās valodās. Katru gadu bez itāļu valodas tur skan vēl trīs tautu valodas. Valdis Bisenieks runājis savus atdzejojumus blakus Islandes un Brazīlijas tulkotājiem. “Es domāju – kas nu tur iedziļināsies tādā eksotiskā valodā kā mūsējā, kas tad viņu zina! Bet visi cītīgi sekoja līdzi. Un beigās itāļi saka tā: “Latviešu valoda ir visskaistākā valoda!” Es brīnījos, jo parasti jau par pasaules skaistāko tiek uzskatīta itāļu valoda, tāda ir versija jau kopš pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, un otrajā vietā esot igauņu valoda. Nē, viņi teica, latviešu valoda ir visskaistākā!”

Kad jautāju, kas Valdis Bisenieks pats vairāk jūtas – valodnieks, tulkotājs, dzejnieks, filozofs, viņš atbild: “Tam visam jābūt kopā, citādi neiet!”

“Vai dzejoļus rakstāt joprojām?”

“Jā, un nevar vien beigt! Divi krājumi iznākuši, divi stāv izdevniecībā Neputns, vēl viens iecerēts. Sauksies Dialogi un domu zīmes. To laidīšu uzreiz vācu valodā.”

Trakāks par Donkihotu

Daudzi Valda Bisenieka dzejoļi veltīti mīlai, un galu galā nākas atzīties, ka internetā esam izlasījuši viņa dokumentālo romānu la diVina comMedia. Traks, ai, cik traks! Versmains! Mīlestība! Iekāre! Sekss! Un dzeja, dzeja, dzeja... Veltīta viņai, iekārotajai, dievinātajai, mīlētajai un nīstajai...

“Mīlestība jau ir tā augstā dziesma – tad tu jūti bez kaut kādām personiskām ambīcijām. Mīlestību nevar šķirot, tas ir kaut kas tik vienots un tik netverams, Dieva mīlestība vai cilvēku mīlestība, vai kas – viss ir viens!” Pīpes dūmā ietinies, valodnieks šķelmīgi piebilst: “Esmu šausmīgs fantasts. Trakāks par Donkihotu! Visur redzu kādas vēja dzirnavas vai kaut ko tamlīdzīgu. Bet arī tie dzejolīši, kas radušies aiz pārpratuma, es tā skatos, ir vietā. Kaut īstenībā tas nepavisam nebija tā...”

Viņš pēkšņi pārvēršas izaicinošā jauneklī un, acīm dzirkstot, runā dzeju. Un šis nav ne Dante, ne Gēte, ne Rilke, šis ir tīrs Bisenieks: “Mums tikšanās katra ir aizraujošs stāsts,/Kur iztēles kāršu nams čupā tiek gāzts!/Mums tikšanās katra ir brīnums tāds,/Ka aptvert nemūžam to nevar prāts!/Es virmoju goddevīgs mirdzumā tavā,/Līdz iesāku kūleņot saulē pats savā./Nu augšpēdus guļu es pasaulē citā/Un brīnos, kā pēkšņi man gadījies šitā!/Kur man tāds dullums, tāds avantūrisms!/Vistīrākais mīlas avangardisms!/Ja iemīlējies tu sarksti un bālē,/Tavs ilgu tēls paliks tev mūžīgā tālē./Un mīlestība, šī cēlā un šķīstā,/Lai cik tā ir skaista – tā nebūs tev īstā./Tā tikai iztēlē iemājo./Ja mīla ir īsta–tā atbrīvo.”

Esam noburti. Dzejnieks, var redzēt, ir gandarīts. Viņš saka: “Kad to otro cilvēku iztēlojaties pavisam citādu, tad nāk savas atziņas. Bet viss dzimst no fantāzijām... Galvenais, ka tas ir radies. Vai tu runā ar Dievu vai kādu mīļotu cilvēku, tas pat nav svarīgi. “Man liekas, ka cauri katrai manai dienai, katram tālumam un klusēšanai tu mani redzi. Es nododu sevi tavās rokās, un katru vakaru es pateicos tev.” Lūk, šī kolosālā pateicības sajūta ir svarīgākais.

Mēs katrs esam kaut kas tik ļoti savs, ka es nezinu, vai tādu pilnīgu dvēseles saskaņu maz iespējams sasniegt... Varbūt mīlestības ķīmija ir tā, kas palīdz rast to kopīgo. Lai uz tā kopīgā, kas ir, būtu arī tas atšķirīgais, un to prast novērtēt. Un tad jau ir lielāka pilnskanība. Rilke saka: “Es mīlu savas būtnes tumsas stundas, kad jutekļi man dziļāk iestigo, kā vecās vēstulēs tad ataino gars atkal dzīvi reiz jau dzīvoto, man atbalsodams visas agrās jundas. Tad jūtu es, kā liecas laika loks, un sniedzas aizlaikos mans gājums lēns. Un dažreiz esmu es kā koks, kas briezdams šalc virs kapa vakarvējā, un sapni veic, ko pagājušais zēns, pirms koks to silti savām saknēm sēja, sirds skumībā un dziesmās pazaudēja.”

Tā taču mana dienišķā maize

Tas ir apbrīnojami, cik daudz savas dzejas un atdzejas mūsu namatēvs spēj runāt no galvas – tāpat, no zila gaisa! Viņš parausta plecus: “Tā taču ir mana dienišķā maize – dzeja. Tas ir tāpat kā Vestards Šimkus un Aurēlija – viņi dzīvo mūzikā pilnīgi iekšā līdz ausīm. Tā es dzīvoju dzejā. Mūzikai ar dzeju ir tik daudz kā kopīga. Esmu to kopsakaru izpētījis. Dziesma jau nav nekas cits kā runas intonācijas, kas paliktas zem lupas. Palielinātas. Jebkuru dzejoli es varu uzreiz arī nodziedāt. Es pat biju pasācis Faustu ielikt dziesmās, kamēr man apnika.”

“Pats dziedājāt līdzi tulkojot?”

“Jā. Pats Fausts man bija basso profundo. Mefistofelis – tas tāds traks baritons. Grietiņa man bija alts, un Marta – kviecošs soprāniņš!”

“Un kā jūs raksturotu pats savu balsi?”

“Es smejos, ka dziedu no basso profundo līdz kontrtenoram,” viņš atbild.

“Kas tagad ir galvenie impulsi, lai rakstītu?”

“Tie nāk pilnīgi nejauši – liekas, ha, šito es tak varu pierakstīt! Sēžot un pīpējot vai klausoties mūziku... Pat esmu pasācis ar kārtīm niekoties. Mana bijusī studente Gita Grīnberga, kuru izraudzījos par Fausta redaktori, aizbrauca uz Franciju un samīlējās vienā francūzī. Reizēm braucu padzīvot. Kad viņas meita Elza bija maza un sāka apgūt aritmētiku, man ienāca prātā ar viņu spēlēt džokeru, jo tur visu laiku jārēķina. Reizēm pacilāju kārtis mierīgā garā – guļot un atpūšoties. Tā nav milzīga domu piepūle, bet kārtības ruļļu cilāšana. Džokers man ir domu demiurgs, vidutājs un veidotājs. Kārtības ruļļu cilāšana, dzīves filozofija. No galīgākā dzīves haosa, kad tev rokā ir divpadsmit kārtis, tev jādomā, kā vislabāk, visracionālāk tās kārtis sakārtot, un tad tu redzi, kā kārtība veidojas. Bērnišķīga rotaļa, bet rodas tik negaidītas kombinācijas, un nekad nav piedzīvots, ka kombinācijas atkārtotos!”

Neļauj žurkām sevi grauzt!

Kā to dzīvi nodzīvot jēdzīgi – ko Valdis Bisenieks atbildētu uz tādu jautājumu?

“Cilvēkam jāiepazīst pašam sevi: ko tu vari darīt, ko tu vari dot, kas ir tava stiprā puse, kas ir tavs dzīves lauciņš. Savas dzīves vietas apjēgšana, lai darītu, kas tev tiešām iet pie sirds. Kādreiz cilvēks izdomā – gribu to un to – un gaida, un brīnās, ka nenāk. Nevajag gribēt! Vajag to, kas piespēlēts, ar tām kārtīm izspēlēt to labāko kombināciju, ko vari. Un vispirms atrodi pats sevi!”

Hā – viegli pateikt...

“Te laikam gan jāpaļaujas uz Dievu,” viņš atzīst. “Atbrīvojies no visa, no visa naidīguma, no visa grauzošā. Neļauj žurkām sevi grauzt! Katrā jau dzīvo iekšā paša žurkas, kas viņu grauž... Kā tur bija? “Ne tikai katrs savu paradīzi, bet arī savu elli mēs nesam katrs sevī.” Elle ir umurkumurs, mīcīšanās mēslos. Mūžņu lūžņās. Izeju mums rāda varbūt Ērika Lansa Melanholiskais detektīvs. Esat lasījusi? Izlasiet! Pulkstenis, kam ir arī atpakaļgaita. Inkarnācija un reinkarnācija...”

“Jūs ticat reinkarnācijai?”

“Jā, noteikti.”

“Kas ļauj tai ticēt?”

“Es jūtu, kas man ir no pagātnes gariem, cik viņi man ir tuvu. Daudz tuvāk par laikabiedriem. Tas pats Gēte. Tomass Manns. Tieši viņa Tonio Krēgera dēļ es gribēju kļūt par tulkotāju. Man bija sešpadsmit gadu, kad izlasīju Manna novelīti, vācu valodā, protams. Es sapratu: vai dieniņ, es taču esmu uz mata tāds pats! Nekur neiederīgs, tik lempīgs praktiskajā dzīvē... Un pretī viņa draugs Hanss, ko visi slavē, tik liels paipuisītis, un viss viņam izdodas. Vai, cik es, bērns būdams, biju nelaimīgs, ka es neesmu tāds kā citi un nekur neiederos. Puikas ālējas un trako, un es tāds bailīgs, kautrīgs zēniņš. Apbrīnoju, ka cits iedrošinās un pasaka visu tik brīvi. Bet tā atbrīvotība jau nāk ar gadiem.”

“Kā ir tagad? Esat laimīgs?”

“Ar laiku pienāk brīdis – un to es jūtu pienākušu –, kad laime vairs nav mirklis, bet nepārtraukts stāvoklis. Tajā es dzīvoju visu laiku. Vienā svētlaimē!”

“Kā to sasniegt – ar laiku? Ar prātu?”

“Tas pienāk ar visu kopā – ar visu dzīvi, kā tu dzīvo, kā tu savu dzīvi veido. Un tad jau viss, kas tev vajadzīgs, pienāk klāt, tas uzprasās pats no sevis...”

“Daudzi cilvēki vecumā kļūst arvien nelaimīgāki. Tas vecuma rūgtums...”

“Man rūgts stāvoklis nekad nav bijis. Protams, pēkšņi dvēseliski triecieni un apbēdinājumi ir bijuši, sevišķi jaunības dienās. Bet lai glabātu kaut kādu rūgtumu? Viss taču ir no cilvēka paša atkarīgs. Nevajag domāt, ka tas, ko esi izdomājis, tūlīt būs. Gluži otrādi – būtībā tas nekad nenotiek! Bet tā vietā nāk kas pilnīgi negaidīts un pavisam kas cits un daudz labāks. Ja tu neesi ieēdies uz kaut ko, iesīkstējis kādā sīkā mērķītī, kas tev noteikti jāsasniedz. Nedrīkst neko ņemt ļaunā... Jo cilvēks kļūst vecāks, jo viņš kļūst pazemīgāks. Pret citiem cilvēkiem. Iecietīgāks.”

“Kā nu kurš... Cits kļūst nikns uz visu.”

“Man, paldies Dievam, izdevies saglabāt bērnišķību. Es varu priecāties kā bērns. Gētes ritmi un atskaņas manā prātā – pats nezinu, kā radās: “Pārvarot nīcību, atmetot nicību, sirdī sev ticību iedēsti, draugs!/Spēks lai ir maigumā, rītausmas svaigumā, debesu zaigumā laime tad plaukst!”

“Jūs kādreiz pārņem nožēla par kaut ko? Tā jau bieži cilvēku ēd kopā.”

“Tā ir. Tur jau ir tā nelaime. Vislielākais grēks ir grēku nožēla! (Atskan mefistofelisks smiekliņš.) Ja esi kaut kur kļūdījies, apjēdz to un centies vairs neatkārtot, nevis uzsēdies uz tā un plēs sev matus. Tas ir tas dzīves vieglums!”

Tas jau viens no mūsu nācijas trakumiem – tas smagums. Kāpēc?

“Mēs esam ģēniju un varoņu tauta, bet diemžēl arī vergu un vagaru bars. Bet par to jau neviens nav jāvaino, ko vēsturisks liktenis izveido! Bet nācijas kodols ir stabils. Tikai neparādās uz āru. Viss negatīvais, ko visi masu mĒdiji (viņš smiedamies ironiski attēlo nepareizo izrunu) kā vārnas ķērc, uzdzen pesimismu, tāpēc nemīlu klausīties ziņas un tamlīdzīgas lietas. Es tikai zinu, ka Latvijas atdzimšana nāks no nomalēm un provinces. Piemēram, mēs te, Rīgā, varam kliegt vai brēkt, bet vienīgā akustiskā koncertzāle Latvijā ir Rēzeknē. Ir cilvēki, kas cenšas kaut ko izdarīt, ne tikai sev raust, kas nav tik apjukuši dzīves skrejā un domā par nākotni. Latvijā ir daudz talantīgu cilvēku. Tas dod cerību.” 

pārpublicēts no Ieva Raiskuma, žurnāls "Patiesā Dzīve"

Avoti: kasjauns.lv

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Nav saiknes

        Nav norādīti notikumi

        Birkas