«Četrdesmitajā gadā jautājums apgrozījās tā, kurš pirmais aizskries,» ir teicis Latvijas okupāciju brīža aculiecinieks Valerjans Viļčuks .

V. Viļčuka vārdu jēga ir tāda, ka 1940. gadā nebija iespējams izdarīt to, uz ko daudzi cer tagad. Bez šaubām - cer briesmu gadījumā aizmukt no Latvijas. Nē, robežas var izrādīties slēgtas, un tad nākas skriet tepat uz vietas: «Kurš pirmais aizskries un parādīs ar pirkstu - tas tāds un tāds. Tas tūlīt pie komunistiem tika par savu cilvēku.» V. Viļčuka neilgi pirms nāves teikto šādi sadzirdējusi un viņa piemiņai žurnāla Karogs 1992. gada 4. numurā publicējusi Janīna Kursīte-Pakule. Pēc 1940. gada pienāca 1941. gada vasara ar nepieciešamību tikpat ātri skriet jeb rādīt ar pirkstu uz citiem tā, lai redzētu nacisti; un kopš 1944.-1945. gada atkal bija jāskrien par prieku komunistiem. Nepareizi būtu teikt, ka nekā tāda nav bijis un nav Latvijā ne pirms 1940., ne pēc 1990. gada, bet netaisnīgi būtu noliegt, ka tik tiešām atšķiras ātrumi skriešanai, ar kādu cilvēkiem nākas glābt savas dzīvības vai mantu un godu...

... nepieciešams palūkoties uz kādu no gadījumiem, kad komunisti ir žmieguši nost citus komunistus - zaudētājus sacīkstēs par to, kurš kuru pirmais uzrādīs jeb nodos. Arī V. Viļčuks ir viens no šādiem zaudētājiem - vienīgais no 1941. gada 3. jūnijā notiesātu septiņu cilvēku grupas, kurš bija spējis izdzīvot līdz savai attaisnošanai un iespējai atstāt publiski pieejamas liecības par sevi un saviem nelaimes biedriem. Četri no šiem cilvēkiem tika notiesāti uz nāvi un nošauti 1941. gada 22. jūnijā pie Baltezera, divi citi uz ieslodzījumu notiesātie pēc tam vairs nav nekur manīti.