Vasīlijs Kononovs

Vasīlijs KononovsVasīlijs Kononovs
Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
01.01.1923
Miršanas datums:
31.03.2011
Mūža garums:
88
Dienas kopš dzimšanas:
36997
Gadi kopš dzimšanas:
101
Dienas kopš miršanas:
4766
Gadi kopš miršanas:
13
Papildu vārdi:
Василий Макарович Кононов,
Kategorijas:
2. Pasaules kara dalībnieks, Bende, Kara noziedzinieks, Partizāns, Policists, Pulkvedis
Kapa vieta:
Kononovu ģimenes kapu vieta
Kapsēta:
Matīsa kapi, Rīga

Vasilijs Kononovs  bija Otrā pasaules kara padomju partizāns, pensionēts LPSR milicijas virsnieks. Par noziegumiem, ko viņa vadītā partizānu vienība 1944. gada maijā pastrādāja Mazo Batu sādžā, ilgstošā tiesvedībā Latvijas tiesās atzīts par vainīgu kara noziegumu izdarīšanā Otrā pasaules kara laikā un notiesāts ar cietumsodu. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ar balsu vairākumu nesaskatīja Kononova notiesāšanā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pārkāpumus un spriedums stājies spēkā Eiropas līmenī

Dzimis 1923. gada 1. janvārī Straujas sādžā, tagadējā Kārsavas novada Goliševas pagastā

1940. gadā pēc padomju okupācijas iestājies komjaunatnē, bijis vietējās pirmorganizācijas vadītājs.

ПБК: Награждение ветеранов войны

Otrā pasaules kara laikā, 1941. gada jūnijā, kad Vācijas armija uzbruka Padomju Savienībai, ieņemot arī tās agrāk okupēto Latviju, Sarkanā armija atkāpās no Latvijas teritorijas uz Krieviju. Līdz ar to arī Kononovs pārvācās uz Krieviju, kur sākotnēji strādāja kolhozā, vēlāk - par strādnieku militārā rūpnīcā Iževskā.

1942. gadā Kononovs tika mobilizēts Sarkanās armijas rindās un nozīmēts rezerves dienestā Latvijas divīzijā.

No 1942. līdz 1943. gadam Kononovs izgāja īpašu apmācību diversijas veikšanā (krievu: подрывники), kur viņš iemācījās, kā organizēt un vadīt desanta vienību aiz ienaidnieka līnijas.

Pēc apmācības iziešanas viņš tika pie seržanta pakāpes un pēc tam, 1943. gada 23. jūnija naktī, kopā ar apm. 20 citiem kareivjiem tika nogādāts Vācijas okupētajā Baltkrievijas teritorijā, tuvu Latvijas robežai. Tur Kononovs pievienojās padomju partizānu vienībai (Viļa Laiviņa specgrupa) un 1944. gada martā viņu nozīmēja par diversantu grupas vadītāju.

Notikumi, par kuriem Kononovs tiesāts, t.s. Mazo Batu traģēdija, risinājās 1944. gadā Mazajos Batos (Goliševas pagasts), sādžā, kas atradās tikai puskilometru no Vasilija Kononova dzimtās Straujas sādžas.

1944.g. 29. februārī sādžā ieradās 12 padomju partizāni, kurus savās mājās uzņēma Krupniku ģimene. Naktī ieradās vācieši un cīņā nogalināja visus partizānus, tai skaitā partizānu brigādes komandiera majora Čugunova sievu Antoņinu un viņas 7 mēnešus veco dēlu.

Atriebjoties "par nodevību", Vasarsvētku dienā, 1944. gada 27. maijā, pārģērbušies vācu armijas uniformās, sādžā ieradās Vasilija Kononova vadītā partizānu brigāde, un, nošaujot vai sadedzinot dzīvus, nogalināja deviņus sādžas iedzīvotājus, tostarp Teklu Krupniku, kura bija pēdējā grūtniecības mēnesī.

"...

 Kā liecina lietas materiāli, tā bijusi 1944.gada 27.maija sestdienas pievakare pirms Vasarsvētkiem, sādžas iedzīvotāji gājuši pirtī un pušķojuši mājas, kad, dziedot kroplā vācu valodā, ģērbušies nogalināto leģionāru un vācu kareivju formās ieradās V.Kononova vadītie 18 partizāni.

Sādžinieki viņus pat uzcienājuši ar pašbrūvēto. Partizāni sāka ar ieroču atņemšanu, tad nogalināja sešu māju saimniekus, trīs sievietes, no kurām viena bija pēdējā grūtniecības mēnesī. Cilvēki tika arī spīdzināti un daži sadega dzīvi. Pēc slepkavošanas «atriebēji» aizdedzināja divas dzīvojamās mājas ar visām saimniecības ēkām. Partizānu vidū, protams, kritušo nebija. Par to, kā notika cīņa ar fašistiem, liecina lietas materiāli: «Tolaik cilvēki esot stāstījuši, ka degošajā mājā Bernarda Šķirmanta sieva Gelēna esot šausmīgi kliegusi. Nākošajā dienā viņa līķis atrasts zem gultas.» Pēc V.Kononova pavēles tika nošauts viņas vīrs. Līdzīgi partizāni rīkojās citās mājās -- Modests Krupniks lūdzis, lai viņu nešauj bērnu acu priekšā, tad aizveduši uz mežmalu un sašāvuši, kur viņš, vēl dzīvs būdams, visu nakti saucis pēc palīdzības, bet vietējie baidījušies viņam tuvoties. Meikuli Krupniku nošāvuši turpat istabā, arī viņa māti, taču sievai Teklai izdevies izbēgt, tomēr partizāni viņu noķēruši un «dzīvu iesvieduši degošajā mājā, tik brutālā veidā, ka, grūžot pa logu istabā, norāvuši viņai daļu bizes, kas bija aizķērusies aiz loga rāmja», atceras kāda lieciniece. Nākamajā dienā Tekla atrasta zem gultas un blakus viņai bijuši jaundzimušā bērna sadegušie kauli. Gandrīz visās mājās pavēli nošaut devis V.Kononovs. Taču kalēju Ambrošu Bulu, sava tēva paziņu, noslepkavojis pats V.Kononovs. Pēc atriebības partizāni tik skaļi bļāvuši: «Tovarišč Staļin, urrā!!» («Biedri Staļin, urrā!» -- krievu val. ), ka tas bijis dzirdams blakus sādžā, atceras vietējie..."

 

Pēc Otrā Pasaules kara Mazo Batu sādža ir pamesta un mūsdienās vairs neeksistē. [8]

Pēc kara Vasilijs Kononovs palika Latvijas PSR.

1946. gada novembrī viņš kļuva par PSRS Komunistiskās partijas biedru,

1957. gadā absolvēja PSRS Iekšlietu ministrijas akadēmiju un vēlākos gados strādāja dažādos amatos milicijā.

V.Kononovs pēc kara savā profesionālajā karjerā strauji kāpis uz augšu. Strādājis Kārsavā milicijas nodaļā par priekšnieku, tad bijis Daugavpils un Jēkabpils milicijas vadītājs, pēc tam ilgus gadus strādājis Rīgā par Transporta milicijas priekšnieku.

Kononovs bija milicijas pulkvedis, vadījis kriminālizmeklēšanas nodaļu, LPSR transporta milicijas nodaļu, līdz aiziešanai pensijā 1988. gadā.[4]

Kononovs saņēmis 27 PSRS apbalvojumus, tai skaitā

  • Ļeņina ordeni,
  • Tēvijas kara pirmās pakāpes ordeni,
  • Darba Sarkanā karoga ordeni,
  • Goda zīmi, u.c.

Savukārt Krievijas prezidents Vladimirs Putins savulaik apsveicis Kononovu, uzdāvinot viņam rokaspulksteni.[3]

Arī Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs 2008. gadā sveica Kononovu dzimšanas dienā, uzsverot Kononova lomu Eiropas atbrīvošanā no fašisma.[9][1]

Tiesvedība

1998. gada janvārī Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs (TSDC) ierosināja krimināllietu pret Kononovu aizdomās par iespējamu kara noziegumu. TSDC bija uzgājis dokumentus, "kas pierādīja, ka viņš kā partizānu grupas vadītājs bijis Maskavas NKVD 4. pārvaldes algu sarakstos. Šīs pārvaldes, ko vadījis Pāvels Sudoplatovs, uzdevums bijis diversiju organizācija un darbs ienaidnieka aizmugurē, un partizānu darbības uzdevums bijusi arī mierīgo iedzīvotāju terorizēšana, lai viņos radītu nepatiku pret vietējo varu. Ar to varētu izskaidrot, kādēļ V. Kononova vienība Mazajos Batos ieradās, pārģērbusies vācu armijas formās."[10]

Izmeklēšanas laikā tika noskaidrotas arī pārējo 1944. gada 27. maija notikumos piedalījušos partizānu personības – izņemot Kononovu, visi bija miruši.[6]

2000. gada 21. janvārī Rīgas apgabaltiesa atzina Vasiliju Kononovu par vainīgu viņam izvirzītajā apsūdzībā kara noziegumos un piesprieda viņam sešu gadu cietumsodu.[4] Plašu rezonansi ārpus Latvijas izsaukušo spriedumu gan Kononovs, gan LR Ģenerālprokuratūra pārsūdzēja šo spriedumu apelācijas kārtībā AT Krimināllietu Tiesu palātai. Lietā iesaistījās Krievija augstākajā līmenī.[13] Krievijas prezidents Vladimirs Putins ar īpašu rīkojumu piešķīra Krievijas pilsonību Vasilijam Kononovam, kurš pirms tam bija Latvijas pilsonis.

2000. gada 25. aprīlī AT Krimināllietu Tiesu palāta nosūtīja Kononova krimināllietu Ģenerālprokuratūrai papildu izmeklēšanai, uzskatot, ka lietas materiālos nav atbildes uz vairākiem jautājumiem, kuriem ir būtiska nozīme lietā. Lietas papildizmeklēšanas laikā, AT Senāts grozīja krimināllietas teritoriālo piekritību, nozīmējot Latgales apgabaltiesu kā atbildīgo tiesu.

2002. gada 27. jūnijā Latgales apgabaltiesa nozīmēja Kononovam medicīnisko, psihiatrisko un psiholoģisko ekspertīzi, kuras laikā tika noskaidrots, ka iesniedzēja vispārējais veselības stāvoklis pasliktinās, un ka viņam nekādā ziņā nav ieteicams piemērot ar brīvības atņemšanu saistītu sodu.

2003. gada 3. oktobrī Latgales apgabaltiesa notiesāja Vasiliju Kononovu par bandītismu, ne kara noziegumiem, atbrīvojot Kononovu no kriminālatbildības noilguma dēļ. Gan Kononovs, gan Ģenerālprokuratūra iesniedza apelāciju.

2004. gada 30. aprīlī Latvijas Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta atcēla pirmās instances spriedumu un, taisot jaunu spriedumu, atzina Kononovu par vainīgu kara noziegumu izdarīšanā Otrā pasaules kara laikā[16] un piesprieda cietumsodu, ko Kononovs bija izcietis, esot apcietinājumā laikā no 1998. gada 14. augusta līdz 2000. gada 25. aprīlim.

2004. gada 28. septembrī Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments izskatīja kasācijas sūdzību un atstāja negrozītu 2004. gada 30. aprīļa spriedumu.[6]

Eiropas Cilvēktiesību tiesa

2004. gada 27. augustā Kononovs iesniedza prasību Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT), kura 2008. gada 24. jūlija spriedumā atzina, ka attiecībā pret Kononovu pārkāpts Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 7.pants,[17], kā arī Kononovam pienākas kompensācija 30 tūkstošu eiro apmērā par morālo kaitējumu.[18] Kononovs piepriestās summas apmēru nosauca par ņirgāšanos – prasījis viņš bija 5 187 000 EUR,[19][20] apsveikumus par šo uzvaru viņš saņēma gan no Krievijas Ārlietu ministrijas,[21][22] gan no Maskavas mēra Jurija Lužkova, kurš norādīja uz Maskavas nozīmīgo lomu Kononova interešu aizsardzībā.[23] Šī Krievijas iesaistīšanās procesā tiek vērtēta pretrunīgi.[24]

2008. gada 14. oktobrī Latvijas Republikas Ministru kabinets pieņēma lēmumu iesniegt apelācijas sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielajā palātā[25] saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 43.pantu.[26]

2010. gada 17. maijā Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielā palāta ar 14 balsīm pret 3 nosprieda, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 7. pants Kononova lietā tomēr nav ticis pārkāpts. [27]

Pēc preses ziņām, Krievijas puse, kura centās aizstāvēt kara noziedznieku, prāvai iztērējuši vairāk kā 5 miljonus rubļu.

 

Avoti: wikipedia.org

Piesaistīt vietai

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Norādīt saikni

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        Birkas
        X