1927. Beidzis Latvijas Universitāti, , ķirurģijā un sieviešu slimībās.

                1938. Marijas 41.

No Austrālijas saņemta sēru vēsts, ka 1. novembrī miris Verners Nolle. Viņš dzimis 1900. gada 29. jūnijā Valmieras apriņķa Dikļos, kur viņa tēvs Bernhards Nolle bija ārsts. 1905. gadā ģimene pārcēlās uz Rīgu, un viņa tēvs atvēra privātklīniku. šeit Verners arī uzsāk skolas gaitas, kuras nobeidz 1918.gadā. Atbrīvošanas kara laikā redzam arī viņu Latvijas atbrīvotāju rindās, un viņš nenovelk kara mēteli, kamēr Latvija ir atbrīvota no ienaidniekiem. Tikai tad viņš atstāj armijas rindas, lai īstenotu senu sapni un staigātu tēva pēdās, kļūstot par ārstu.
Verners Nolle iestājas Latvijas universitātes Medicīnas fakultātē 1921. gadā. Viņš ir klusas dabas, bet studijās ļoti centīgs, iegūst daudz draugu studentu starpā savas gaišās personības dēļ. Tomēr ar kādu studentu organizāciju viņš studiju laikā nesaistās. Tikai vēlāk, pēc studiju beigām, jaundibinātā studentu korporācija "Fratemitas Livonica" viņu uzņem par filistru. Studijas Nolle beidz 1927. gadā un 12. decembrī saņem ārsta diplomu no dekāna prof. Krimberga rokām. Līdzīgi tēvam arī Verners interesējas par ķirurģiju un sieviešu slimībām. Tāpēc īstā laikā nāk prof. Alkšņa piedāvājums pie ņemt asistenta vietu viņa vadītajā ķirurģiskajā klīnikā. Šajā laikā, 1928. gadā, dažas universitātes klīnikas tika pārceltas uz Rīgas II pilsētas slimnīcu Pārdaugavā, bet, asistentam Muceniekam paliekot I pilsētas slimnīcā un asistentam Mežciemam pārejot uz Vispārējo Apdrošināšanas Sabiedrību nelaimes gadījumos, atbrīvojās asistenta vieta, kuru jaunais ārsts ar sajūsmu pieņem. Tomēr viņa darbs universitātes klīnikā ir īss, tikai pāris gadus, jo viņa tēvs piepeši šķīrās no šīs pasaules - ap 1932. gadu un jaunajam universitātes asistentam jāpārņem tēva privātklīnika. Abi darbi nav savienojami, un tāpēc, kaut ar grūtu sirdi, Nolle aiziet no universitātes klīnikas.
Tēva privātklīniku jaunais ārsts vada lietišķi un šim mantojumam no tēva pieķeras ar visu sirdi. Klīnika atradās Marijas un Stabu ielas krustojumā, tātad dzīvā satiksmes ielā un tuvu Rīgas centram. Kā visas Rīgas privātklīnikas, tā nebija liela. Gultu skaits šinīs privātklīnikās svārstījās no 20 līdz 30, reti kāda bija lielāka. Tomēr arī šo mazo privātklīniku jaunais vadītājs turēja zinātniski augstā līmenī. Tās reputācija nebūt nemazinājās, kad tā pārgāja no tēva dēla rokās. Slimnieku viņam netrūka, un tie nebija tikai tēva atstātie slimnieki vien, kas tagad meklēja palīdzību pie dēla. Bez privātslimniekiem viņam bija daudzi slimnieki no Rīgas slimo kasēm. Dažus no viņiem viņš varēja ievietot savā privātklīnikā, tas bija iespējams, un slimo kases to pieļāva. Slimniekam bija tikai jāpiemaksā attiecīgā starpība, kas nebija liela. Tomēr galvenais, kas pievilka slimniekus, bija ne tikai Nolles zināšanas medicīnas laukā un pareizā pieeja slimniekam, bet viņa gaišā personība un miers, kas no viņa izstaroja. Šo priekšzīmīgo klīniku likvidēja 1940.gadā, "sarkanajiem" kungiem pārņemot Latviju un tās ziedošo saimniecību. Tā arī visa dzīve nogrima austrumu kaimiņa līmenī, kur privātai iniciātīvai un privātai praksei nebija vietas, jo visa dzīve tika reglamentēta pēc Maskavas parauga.
1941. gada jūlijā, vāciešiem ienākot un pārņemot varu, daudz kas mainījās, un arī ārstniecības laukā bija savas pārmaiņas. Privātprakse un arī Latvijas brīvvalsts laika slimo kase tika atjaunotas. Tomēr ar privātu īpašumu atdošanu un privātklīniku atjaunošanu arī šie kungi vilcinājās. Tā lēnām pagāja 3 smagi kara gadi un, sarkanarmijai atkal iebrūkot Latvijā, daudzi latvieši atstāja dzimteni. Arī Verners Nolle un viņa ģimene atstāja Rīgu 1944. gada rudenī. Viņš nonāk Ghemnicā, kur kādu laiku atrada darbu vietējā slimnīcā, bet pēc kara beigām 1945. gadā arī Nolles ģimene nonāk bēgļu nometnē Hanavā. Viņš turpināja tur ārsta darbu līdz izceļošanai uz Austrāliju 1949. gadā. Austrālijā Nolle apmetās Melburnā, kas lēnām izvērtās par lielāku latviešu centru. Darbu viņš vispirms atrada kādā birojā, bet vēlāk kādā valdības slimnīcā par rentgena tehniķi. Šeit viņš turpināja strādāt daudzus gadus. 1959. gadā Austrālijas parlaments pieņēma jaunu likumu par ārzemju ārstiem. Likums atļauj jaunieceļotājus ārstus pielaist pie eksāmeniem. Tos izturēt nemaz nebija tik viegli mūsu paaudzes ārstiem, kas universitāti bija beiguši priekš 20 vai vairāk gadiem.
Verners ar savu cītību un neatlaidību piesēdās atkal pie grāmatām un jau 1959. gadā noliek pieprasītos eksāmenus un iegūst licenci praktizēt Austrālijā. Viņš atver ārsta kabinetu Melburnā, dzīve pamazām iet uz augšu, un viņa ģimene redz atkal labākas dienas.
Lai gan dzīve šķita ejam uz augšu, bet pēckara gadi bija atstājuši savas pēdas arī Vernera veselībā, kas nebija vairs laba. 1964. gadā viņš pārcieš pirmo sirds lēkmi un 2 gadus vēlāk otru sirds infarktu. Tāpēc no darba bija jāatsakās, un 1968. gadā viņš ar ģimeni pārceļas uz jūrmalu, kur viņš, būdams dabas mīļotājs, cerēja atpūsties. Tomēr te viņš saslimst ar plaušu karsoni, tāpēc ģimene viņu pārved uz Lilidēles (Lilydale) pilsētiņu, kas atrodas 25 jūdzes no Melburnas. Skats no mājas pāri ielejai un kalniem bija jauks. Tāpēc arī viņš, kundzes un dēlu aprūpēts, atkal jūtas laimīgs. Neskatoties uz mieru un tīro gaisu, ko viņš var baudīt, viņa veselība strauji pasliktinās, un viņš jūt, ka viņa šīs zemes dienas skaitītas. 28. oktobra vakarā, skatoties televīziju, viņš pēkšņi saļimst. Viņu tūliņ aizved uz slimnīcu, bet visas pūles viņu glābt izrādījās veltas, un viņš šķīrās no šīs zemes dzīves bez ciešanām, neatguvis samaņu, 1970. gada 1. novembrī, 70 gadu vecumā. Viņa mirstīgās atliekas izvadīja no Melburnas latviešu dievnama 4. novembrī uz Foknera (Faukner) kapiem, piedaloties neskaitāmiem draugiem, paziņām, cienītājiem un bijušajiem slimniekiem, ieskaitot daudzus austrāliešus.
Verners Nolle apprecēja studiju biedreni Mariju Baidiņu, pazīstamā Rīgas ārsta Aleksandra Baidiņa māsu. Kopā viņi ir izaudzinājuši divus dēlus. Vecākais, Valters, Melburnā beidza Medicīnas fakultāti, tā kļūdams Nolles ģimenes trešās paaudzes ārsts. Viņš praktizē Lilidēlē. Jaunākais dēls, Haralds, studēja mehāniku un pēc studiju beigšanas palika Monaša universitātē par mācības spēku (pašlaik Dienvidāfrikā). Verners pēdējos gados piedzīvoja daudz prieka, redzot savus dēlus izaugam par krietniem vīriem, vienam no viņiem ejot tēva un vectēva  pēdās un redzot arī savus mazdēlus, ar kuriem viņš mīlēja rotaļāties.

                Avots:       „Latvijas medicīniska personāla saraksts“, R., 1938.

                                "Latviešu ārstu un zobārstu apvienība", 01.04.1971