Viktors Emanuels III (itāļu: Vittorio Emanuele III); dzimis 1869. gada 11. novembrī, miris 1947. gada 28. decembrī) bija Itālijas karalis no 1900. gada, kad viņa tēvs Umberto I tika nogalināts anarhista organizētā atentātā Moncā, līdz 1946. gadam, kad atteicās no troņa dēla Umberto II labā. Tā kā šīs valstis kādu laiku atradās Itālijas okupācijā, Viktors Emanuels III pretendēja arī uz Etiopijas negusa un Albānijas karaļa titulu.

Valdīja 46 gadus. Piedzīvoja Itālijas piedalīšanos abos pasaules karos, kā arī Itālijas fašisma dzimšanu, uzplaukumu un beigas.

Netieši atbalstīja Benito Musolīni nākšanu pie varas marša uz Romu laikā 1922. gadā, atteikdamies ieviest karastāvokli.

1943. gada 24. jūlijā, kad Sabiedroto rokās jau atradās Sicīlija, Lielā fašisma padome Musolīni faktiski izteica neuzticību. Viktors Emanuels III aktīvi darbojās, lai atceltu Musolīni no amata, un ar karaļa rīkojumu viņš tika arestēts.

1943. gada 8. septembrī karalis paziņoja par pamiera noslēgšanu ar Sabiedrotajiem, pirms tam neziņodams par to armijai. 12. septembrī Vācijas diversanti Oto Skorceni vadībā atbrīvoja Musolīni, un Itālijas ziemeļos nodibinājās t.s. Salo republika.

Pēc kara 1946. gadā Viktors Emanuels III atteicās no troņa par labu savam dēlam Umberto II, tomēr 1946. gada 2. jūnijā referendumā Itālija nobalsoja par monarhijas likvidēšanu.

Viktors Emanuels III devās uz Ēģipti, kur Aleksandrijā arī miris un apglabāts.

Ja kādam ir pacietība un vēlēšanās - šeit enciklopēdijā var nedaudz mēģināt izsekot karaļa radniecībai un saiknēm ar citiem Eiropas karaļnamiem, t.sk., Melnkalmes, Krievijas, Ungārijas...