Vilhelms Munters

Vilhelms Munters dzimis Rīgā igauņu tirgotāja Nikolaja Muntera un Igaunijas vācietes Augustes Kleinas ģimenē. Viņam bija arī brālis (1900) un māsa Gothardīne Haide (1905).

1915.gadā ar zelta medaļu beidzis Rīgas biržas komercskolu un uzsācis studijas Rīgas Politehniskajā institūta Ķīmijas fakultātē. Tajā pašā gadā kopā ar Politehnisko institūtu evakuējies uz Maskavu, kur studijas turpinājis līdz 1917.gadam.

1917.gada 22.maijā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 1.sagatavošanas mācību bataljonā Ņižņijnovgorodā, no 8.augusta līdz 26.oktobrim mācījies Vladimira kara skolā Petrogradā, kopā ar citiem junkuriem piedalījies cīņās lielinieku Oktobra apvērsuma laikā. Bijis īslaicīgi ieslodzīts Pētera un Pāvila cietoksnī, bet izmantojot pazīšanos panācis atbrīvošanu. Pēc tam strādājis par eļļotāju rūpnīcā Треугольник.

1918.gada jūlijā atgriezies Rīgā.

1919.gada 24.jūnijā Munters brīvprātīgi iestājies Igaunijas armijas 6.kājnieku pulkā. Tā sastāvā piedalījies Brīvības cīņās Ziemeļvidzemē. Vēlāk bijis Igaunijas armijas komandantūras komandas priekšnieks un 6.kājnieku pulka Vīlandes garnizona priekšnieka adjutants.

No aktīvā dienesta Igaunijas armijā atbrīvots 1920.gada 17.oktobrī. Par dienesta laikā Igaunijas armijā paaugstināts leitnanta pakāpē.

1920.gada 22.novembrī iesaukts Latvijas armijā un iedalīts 6.Rīgas kājnieku pulkā. Atvaļināts 20.decembrī.

Pēc atgriešanās Latvijā Munters atsāka studijas Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē, ko beidza 1925.gadā, iegūstot inženiera ķīmiķa (ing. chem.) grādu.

Kopš 1920.gada 20.decembra Munters strādājis Latvijas Ārlietu ministrijā. Līdz 1921.gada 30.septembrim bijis Ārlietu ministrijas Politiski ekonomiskā departamenta Informācijas nodaļas 3.sekretārs.

No 1921.gada 1.oktobra līdz 1922.gada 31.jūlijam - 2. sekretārs, no 1922.gada 1.augusta līdz 1923.gada 31.martam - 1. sekretārs.

No 1923.gada 1.aprīļa līdz 1924.gada 31.martam - Rietumu nodaļas 1. sekretārs, no 1924.gada 1.aprīļa līdz 1925.gada 15.februārim - Preses nodaļas 1.sekretārs, 1925.gada 16.februārī kļuvis par Politiski ekonomiskā departamenta Baltijas valstu nodaļas vadītāju.

1927.gada beigās iecelts par Ārlietu ministrijas pārstāvi Finansu ministrijas ārējās tirdzniecības komisijā, bet 1931.gada 1.janvārī - par Administratīvi juridiskā departamenta direktoru, vienlaikus pildot ministrijas ģenerālsekretāra palīga pienākumus.

1933.gada 14.jūlijā Munteru iecēla par Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāru ar viceministra funkcijām.

Kad kopš 1934.gada 17.marta Kārlis Ulmanis sāka pildīt ārlietu ministra pienākumus, ministrijas faktiskā vadība nonāca Muntera rokās.

1936.gada 14.jūlijā viņš kļuva par ārlietu ministru un šajā amatā palika līdz 1940.gada 21.jūnijam.

Kinožurnāls „Latvijas skaņu hronika" Nr. 382, 1936.gads (fragments)

Papildus tiešajiem amata pienākumiem Munters bijis vairāku komisiju loceklis. Piedalījies svarīgāko saimniecisko un politisko līgumu sagatavošanā ar ārvalstīm.

Kopš 1931.gada ņēmis dalību visās Tautu Savienības pilnsapulcēs. Laikā no 1935. līdz 1939.gadam bijis Latvijas delegācijas vadītājs.

No 1936. līdz 1938.gadam bijis Latvijas pārstāvis Tautu Savienībā, 1937.gada 13.jūnijā Tautu Savienības 13.pilnsapulcē ievēlēts par Tālo Austrumu komisijas vadītāju, bet 1938.gadā - par Tautu savienības padomes 101.sesijas prezidentu.

Munters apbalvots ar

  • Lāčplēša Kara Ordeni (1924.gadā, Nr.1814),
  • Trīs Zvaigžņu ordeņa II, III un IV šķiru, 
  • Atzinības krusta I šķiras,
  • Zviedrijas Ziemeļzvaigznes I, II, un III šķiras,
  • Somijas Baltās Rozes I un II šķiras,
  • Lietuvas Ģedimina I un II šķiras,
  • Beļģijas Leopolda I un II šķiras ordeņiem,
  • I šķiras 2. un 3.pakāpes Igaunijas Brīvības krustu,
  • Igaunijas Ērgļa I un II šķiras,
  • Itālijas Kroņa I un II šķiras,
  • Dienvidslāvijas Sv.Savas II šķiras,
  • Portugāles Militārā Kristus II šķiras,
  • Luksemburgas Lielhercogistes Ozola vainaga III šķiras,
  • Polijas Polonia Restituta I un III šķiras,
  • Francijas Goda leģiona II, III un V šķiras,
  • Austrijas nopelnu I šķiras,
  • Pāvesta Gregora Lielā I šķiras,
  • Ķīnas Jade I šķiras,
  • Lietuvas Vītauta Dižā I šķiras,
  • Rumānijas Kroņa II šķiras,
  • Beļģijas Kroņa III šķiras,
  • Itālijas Sv.Maurīcija un
  • Lazara I šķiras, Vācu Ērgļa I šķiras ordeņiem.

1940.gada 16.jūlijā Munters tika deportēts. Atrodoties izsūtījumā Voroņežā, strādājis Svešvalodu skolotāju institūtā. Šajā laikā viņš uzrakstīja vairākus PSRS iekšlietu tautas komisāram Lavrentijam Berijas adresētus iesniegumus, kuros sniedzis nevajadzīgi detalizētas ziņas par daudziem saviem laikabiedriem.

1941.gada 26.jūnijā Munters apcietināts. Atradies ieslodzījumā Voroņežā, septembrī pārvests uz Saratovu, 1942.gada septembrī - uz Kirovas Ivanovas cietumu.

1952.gada 14.aprīlī čekas īpašā apspriede Munteru notiesāja uz 25 gadiem ieslodzījumā “par aktīvu cīņu pret revolucionāro strādnieku kustību un naidīgu darbību pret PSRS”. Sodu izcietis Maskavā, Butirku cietumā.

1954.gada 16.augustā pirms termiņa atbrīvots bez tiesībām atgriezties Baltijā. Pēc atbrīvošanas dzīvojis Vladimirā pie Kļazmas, kur strādāja par tulkotāju Vladimiras traktoru rūpnīcā.

1958.gadā saņēmis atļauju atgriezties Latvijā. Pēc atgriešanās 1959.gadā strādājisLatvijas PSRS Zinātņu Akadēmijas Vēstu redakcijā par tulku, bijis arī vairāku citu zinātnisku izdevumu līdzstrādnieks.

Kopš 1962.gada publicējis Latvijas presē, kā arī laikrakstā Известия PSRS iestāžu inspirētus propagandas rakstus par latviešu trimdas organizācijām.

1963.gadā izdots Muntera “atmiņu apcerējums” Pārdomas, bet 1964.gadā iznāca viņa “pētījums” par Apspiesto Eiropas tautu asambleju (Assembly of Captive European NationsSavu tautu ienaidnieki. Abi darbi izceļas kā servilas pasūtījuma literatūras paraugi.

1964.gadā Munters iecelts par PSRS drošības iestāžu izveidotās Latvijas komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs locekli.

Miris Rīgā.

Avots: www.historia.lv, Wikipedia

***

Vilhelms Munters (dzimis 1898. gada 25. jūlijā Rīgā, miris 1967. gada 11. janvārī, Rīgā) bija Latvijas ārlietu ministrs (1936—1940), Lāčplēša Kara Ordeņa kavalieris.

 

Agrīnie gadi 

Vācbaltietis V. Munters dzimis 1898. gada 25. jūlijā Rīgā igauņu tirgotāja Nikolaja Muntera un Igaunijasvācietes Augustes Kleinas ģimenē. 1915. gadā ar zelta medaļu beidzis Rīgas biržas komercskolu un uzsācis studijas Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas fakultātē. Tajā pašā gadā kopā ar Politehnisko institūtu evakuējies uz Maskavu, kur studijas turpinājis līdz 1917. gadam. 1917. gada 22. maijā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 1. sagatavošanas mācību bataljonā Ņižņijnovgorodā, no 8. augusta līdz 26. oktobrim mācījies Vladimira kara skolā Petrogradā, kopā ar citiem junkuriem piedalījies cīņās lielinieku Oktobra apvērsuma laikā. Bijis īslaicīgi ieslodzīts Pētera un Pāvila cietoksnī, bet, izmantojot pazīšanos, panācis atbrīvošanu. Pēc tam strādājis par eļļotāju rūpnīcā Треугольник. 1918. gada jūlijā atgriezies Rīgā.

1919. gada martā iesaukts Sarkanajā armijā, bet no tās drīzumā dezertējis un 1919. gada 24. jūnijā brīvprātīgi iestājies Igaunijas armijas 6. kājnieku pulkā. Tā sastāvā piedalījies Brīvības cīņās Ziemeļvidzemē. Vēlāk Munters bijis Igaunijas armijas komandantūras komandas priekšnieks un 6. kājnieku pulka Vīlandes garnizona priekšnieka adjutants. No aktīvā dienesta Igaunijas armijā atbrīvots 1920. gada 17. oktobrī. Dienesta laikā Igaunijas armijā paaugstināts leitnanta pakāpē. 1920. gada 22. novembrī iesaukts Latvijas armijā un iedalīts 6. Rīgas kājnieku pulkā. Atvaļināts 20. decembrī virsseržanta pakāpē.

Pēc atgriešanās Latvijā Munters atsāka studijas Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē, ko beidza 1925. gadā, iegūstot inženiera ķīmiķa (ing. chem.) grādu.

 

Diplomātiskajā dienestā

 

Vilhelms Munters (pa kreisi) 1939. gada 7. jūnijā Berlīnē paraksta neuzbrukšanas paktu. Vidū J. fon Ribentrops, pa labi Igaunijas ārlietu ministrs K. Selters

Kopš 1920. gada 20. decembra Munters strādājis Latvijas Ārlietu ministrijā. Līdz 1921. gada 30. septembrim bijis Ārlietu ministrijas Politiski ekonomiskā departamenta Informācijas nodaļas 3. sekretārs. No 1921. gada 1. oktobra līdz 1922. gada 31. jūlijam - 2. sekretārs, no 1922. gada 1. augusta līdz 1923. gada 31. martam - 1. sekretārs. No 1923. gada 1. aprīļa līdz 1924. gada 31. martam - Rietumu nodaļas 1. sekretārs, no 1924. gada 1. aprīļa līdz 1925. gada 15. februārim - Preses nodaļas 1. sekretārs, 1925. gada 16. februārī kļuvis par Politiski ekonomiskā departamenta Baltijas valstu nodaļas vadītāju. 1927. gada beigās iecelts par Ārlietu ministrijas pārstāvi Finansu ministrijas ārējās tirdzniecības komisijā, bet 1931. gada 1. janvārī - par Administratīvi juridiskā departamenta direktoru (alga 1927. gadā 3600 Ls[2]), vienlaikus pildot ministrijas ģenerālsekretāra palīga pienākumus. Dzīvoja Rīgā, 3 istabu dzīvoklī Stabu ielā 62.

1933. gada 14. jūlijā Munteru iecēla par Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāru ar viceministra funkcijām. Kad kopš 1934. gada 17. marta Kārlis Ulmanis sāka pildīt ārlietu ministra pienākumus, ministrijas faktiskā vadība nonāca Muntera rokās. 1936. gada 14. jūlijā viņš kļuva par ārlietu ministru un šajā amatā palika līdz 1940. gada 21. jūnijam.

Papildus tiešajiem amata pienākumiem Munters bijis vairāku komisiju loceklis. Piedalījies svarīgāko saimniecisko un politisko līgumu sagatavošanā ar ārvalstīm. Kopš 1931. gada ņēmis dalību visās Tautu Savienības pilnsapulcēs. Laikā no 1935. līdz 1939. gadam bijis Latvijas delegācijas vadītājs. No 1936. līdz 1938. gadam bijis Latvijas pārstāvis Tautu Savienībā, 1937. gada 13. jūnijā Tautu Savienības 13. pilnsapulcē ievēlēts par Tālo Austrumu komisijas vadītāju, bet 1938. gadā - par Tautu savienības padomes 101. sesijas prezidentu.

 

Deportācija un ieslodzījums 

1940. gada 16. jūlijā, vēl pirms Latvijas aneksijas, Munteru ģimene tika deportēta, klātesot tā brīža iekšlietu ministram Vilim Lācim. Atrodoties izsūtījumāVoroņežā, strādājis Svešvalodu skolotāju institūtā. Šajā laikā viņš uzrakstīja vairākus PSRS iekšlietu tautas komisāram Lavrentijam Berijas adresētus iesniegumus, kuros sniedzis detalizētas ziņas par daudziem saviem laikabiedriem.

1941. gada 26. jūnijā Munters apcietināts. Atradies ieslodzījumā Voroņežā, septembrī pārvests uz Saratovu, 1942. gada septembrī - uz Kirovas cietumu. 1952. gada 14. aprīlī čekas īpašā apspriede Munteru notiesāja uz 25 gadiem ieslodzījumā “par aktīvu cīņu pret revolucionāro strādnieku kustību un naidīgu darbību pret PSRS”. Sodu izcietis Maskavā, Butirku cietumā un Vladimiras centrālcietumā. 1954. gada 16. augustā pirms termiņa atbrīvots bez tiesībām atgriezties Baltijā.

 

Pēdējie dzīves gadi

Pēc atbrīvošanas dzīvojis Vladimirā pie Kļazmas, kur strādāja par tulkotāju Vladimiras traktoru rūpnīcā. 1958. gadā saņēmis atļauju atgriezties Latvijā. Pēc atgriešanās 1959. gadā strādājis Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstu redakcijā par tulku, bijis arī vairāku citu zinātnisku izdevumu līdzstrādnieks.

Kopš 1962. gada publicējis Latvijas presē, kā arī laikrakstā Известия kritiskus rakstus par latviešu trimdas organizācijām. 1963. gadā izdots Muntera atmiņu apcerējums Pārdomas, bet 1964. gadā iznāca viņa pētījums par Apspiesto Eiropas tautu asambleju (Assembly of Captive European Nations) — Savu tautu ienaidnieki.

1964. gadā Munters iecelts par VDK kontrolētās Latvijas komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs locekli.

Miris 1967. gada 11. janvārī Rīgā. 15. janvārī apbedīts Meža kapos

 

Apbalvojumi 

Munters apbalvots ar Lāčplēša Kara Ordeni (1924. gadā, Nr. 1814), Triju Zvaigžņu ordeni II, III un IV šķiru, Atzinības krusta I šķiras, Zviedrijas ZiemeļzvaigznesI, II, un III šķiras, Somijas Baltās Rozes I un II šķiras, Lietuvas Ģedimina I un II šķiras, Beļģijas Leopolda I un II šķiras ordeņiem, I šķiras 2. un 3.pakāpes Igaunijas Brīvības krustu, Igaunijas Ērgļa I un II šķiras, Itālijas Kroņa I un II šķiras, Dienvidslāvijas Sv.Savas II šķiras, Portugāles Militārā Kristus II šķiras, Luksemburgas Lielhercogistes Ozola vainaga III šķiras, Polijas Polonia Restituta I un III šķiras, Francijas Goda leģiona II, III un V šķiras, Austrijas nopelnu I šķiras, Pāvesta Gregora Lielā I šķiras, Ķīnas Jade I šķiras, Lietuvas Vītauta Dižā I šķiras, Rumānijas Kroņa II šķiras, Beļģijas Kroņa III šķiras, Itālijas Sv.Maurīcija un Lazara I šķiras, Vācu Ērgļa I šķiras ordeņiem.

 

Atsauces 

↑ Vilhelms Munters. LR Ārlietu ministrija. ↑ Vija Grunte. Ko vēstī ienākumu paziņojumi: par Gustavu Zemgalu, Raini, Kārli Ulmani u.c. // Latvijas Arhīvi. 2006. Nr.1.

 

Informācijas avoti 

  • Munters, Vilhelms, Historia.lv (latviski)
  • Rihards, Treijs (2010), Vilhelms Munters, Jumava, 242. lpp., ISBN 978-9984-38-803-8 (latviski)

 

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas

Priekštecis: Ludvigs Ēķis Latvijas ārlietu ministrs 1936. gada 14. jūlijs — 1940. gada 20. jūnijs

Pēctecis: Augusts Kirhenšteins

 

***

Avoti: Rīgas dome, diena.lv, wikipedia.org

Vietas

Bildes Nosaukums Saites No Līdz Apraksts Valodas
1WladimirowkaWladimirowkanav precizētade, en, fr, ru, ua

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1
        Nikolajs MuntersTēvs
        2
        Karolīne Auguste Ulrika MuntersMāte
        3Natalija MuntersNatalija MuntersSieva00.00.189705.09.1973
        4Kārlis UlmanisKārlis UlmanisDarba biedrs23.08.187720.09.1942
        5Pāvels SudoplatovsPāvels SudoplatovsPaziņa, Komandieris07.07.190724.09.1996
        6Imants LešinskisImants LešinskisPaziņa17.12.193123.12.1985
        7Zigfrīds Anna MeierovicsZigfrīds Anna MeierovicsPaziņa05.02.188722.08.1925
        8Ainārs RitenbergsAinārs RitenbergsDomu biedrs13.12.194315.06.2007

        17.11.1924 | Dibināta brīvmūrnieku Rīgas loža "Jāņuguns"

        Rīgas loža "Jāņuguns" (vācu: Johannisfeuer) bija vienīgā brīvmūrnieku loža, kas Rīgā darbojās pēc Pirmā Pasaules kara. Ložu pēc latviešu kuģu kapteiņa Mārtiņa Sniķera ierosmes 1924. gada 17. novembrī nodibināja Rīgā dzīvojošie brīvmūrnieki, kas pēc pasaules kara bija palikuši Latvijā. Dibinātāji pārsvarā bija vācu militārās ložas "Hanziešu uzticība" (Hanseatentreue) brāļi. Loža sākumā strādājusi Anglikāņu ielā 5, Rīgas Tirgotāju apvienības nama lielajā zālē, vēlāk Lielās ģildes namā. Ložas brāļu vairākumu veidoja bijušie Lielās ģildes un Sv. Jāņa (Mazās) ģildes locekļi, kā arī Melngalvju brālības locekļi, kuģu kapteiņi un fabriku īpašnieki.

        Pievieno atmiņas

        16.05.1934 | Latvijas 17. Ministru kabinets. K. Ulmaņa 5. Ministru kabinets

        Kārļa Ulmaņa vadībā Latvijas Republikas Ministru kabinets darbojās laika posmā no 1934. gada 16. maija līdz 1940. gada 19. jūnijam.

        Pievieno atmiņas

        12.09.1934 | Latvija, Lietuva un Igaunija paraksta Ženēvā savstarpējas sadarbības līgumu, ko vēsturē pazīst kā Baltijas Antanti.

        Pievieno atmiņas

        07.06.1939 | Neuzbrukšanas līgums starp Latviju un Vāciju

        Pievieno atmiņas

        05.10.1939 | Savstarpējās palīdzības pakts starp Latviju un PSRS

        Pievieno atmiņas

        05.08.1940 | Ar PSRS APP dekrētu tiek izveidota Latvijas PSR

        Pievieno atmiņas

        Birkas