Vēsturnieks, zinātnieks, pedagogs.

Strādājis par skolotāju Jelgavā.

Lektors Vācijā, BU (1946-1949), dzīvojis Lucernā, Šveicē, vēlāk Bīlefeldē, Vācijā. Darbi: Viestarts kā zemgaliešu valstsvīrs (1955, 1957), Indriķa chronikas autors – mīts un patiesība (1958), Zemgaliešu brīvības cīņas (1960), Kursa un kuršu cīņas (1967) un publikācijas Ceļa Zīmēs, Daugavas Vanagu Mēnešrakstā, Sasauksmē u. c. Izveidojis Latvijas senvēstures historiogrāfiju, to attīrot no agrāk pieļautajām romantiski nacionālām hipotezēm un pakļaujot zinātniski pamatotai kritikai.

Aiziešana trimdā vēsturniekam sākas 1944. gada 5. oktobrī. Rīgas ielas ir bēgļu pilnas. Morē tobrīd starp mūsu 19. divīzijas pulkiem un sarkanarmijas divīzijām plosās visnežēlīgākā kauja Vidzemē. V.Biļkins kopā ar darbiniekiem un arhīva vērtīgāko daļu dodas uz Vāciju. Kaut nekur vairs nav drošības un īstas mājvietas, viņš tomēr mēģina strādāt. Krieviem tuvojoties Tropovai, vācieši rīdziniekus pārceļ tālāk uz Rietumsudetiju. Bet te 1945. gada 5. jūlijā grūti izglābtos arhīva materiālus amerikāņi pēkšņi izdod Latvijas okupantiem, bet pašus darbiniekus pārved uz UNRRA's nometni Minhenē. Biļķins drīz atsāk skolotāja gaitas latviešu ģimnāzijās Minhenē, vēlāk Bernsenē pie Hamburgas. Trīs gadus viņš ir mācību spēks Baltijas universitātē, Pinebergā. Universitātes darbībai izbeidzoties, viņš pārceļas dzīvot Lucernā, Šveicē, bet 1965.gada 26. jūlijā atgriežas atpakaļ Rietumvācijā pie ģimenes, tuviniekiem Bīlefeldā, kur dzīvoja līdz mūža galam.
Kopš Latvijas atstāšanas līdz 1948.gadam Vilis Biļkins saraksta tikai vienu mazāku darbu: Kuršu cīņas ar vikingu Hakonu. Bet ar 50. gadiem darba iespējas atkal kļūst labākas, un šis darbs ir veikts, ar paša darītāja vārdiem runājot, «domājot par latviešiem kam bija Latvija, par tiem, kam tā vēl ir, un kuriem mūžīgi būs». Tādā kārtā žurnālos Ceļa Zīmes, Treji Vārti, Daugavas Vanagu Mēnešraksts, Akadēmiskā Dzīve un citos nacionālos izdevumos Biļkins publicē 40 zinātniskus apcerējumus un pētījumus. Daži darbi tulkoti arī vācu un zviedru valodā.
Sēļzemnieka apgādā Mineapolē atrodas pārstrādāts, ar vēl nekur citur nepublicētiem materiāliem papildināts 180 Ipp. biezs manuskripts grāmatai Zemgaliešu brīvības cīņas. Pats jaunākais pētījums divās daļās, kurās ieguldīts ilgs, pamatīgs darbs ir Sēlija bīskapu un ordeņa laikā un Sēlija Kursas un Zemgales hercogistes laikā.
Bīlefeldā radies vēl kād cits mūsu vēstures pētījums- Senlatvju piļu valstis, kuram klāt nāk divi papildinājumi: Kuršu 1230. gada rudens līguma topogrāfija un Kuršu 1230. gada 28. decembra un 1231. gada 17. janvāra līguma topogrāfija. Pieminētie temati rāda, ka 1918. gada 18.novembris patiesībā ir mūsu valsts restaurācija.

Un ko seniors domā par vēsturnieku darbu okupētajā Latvijā? «Vārda ideālā nozīme vēsturnieku tur vairs nav, ir tikai politiski vēstures komisāri un režīma nobiedētie, kas kailās dzīvības dēļ pārvērtušies iztapējos un cenšas mūs sabrāļot ar krieviem. Viss, ko šajos nelaimes gados Rīgā vēstures laukā dara, ir noderīgs vienīgi Maskavas impērijas varas interesēm, nevis godīgai, skaidrai patiesībai."

Apbedīts Zennes kapos.

Avots: Londonas avīze, 21.07.1972 un 16.08.1974