Cedriņš Vilis (1914.19.XII Valmieras pag. Skujās - 1946.6.(8.?)I nometnē Vorkutā, PSRS) - dzejnieks

Vilis Cedriņš bija dzimis Valmie ras pagastā, 1914. g. 19.decembrī kā amatnieka dēls. Viņa tēva pirmais uzvārds — Dronis, Cedriņa uzvārdu tas dabūjis adopcijā. Atceramies, ka viņa poēmas Tālumu jājēji galvenā persona ir Tenis Dronis, kurš brauc uz Sibīriju, bet atgriežas dzimtenē. Cedriņu dzimta, ar Vili kā mazu atvasi, pasaules kara laikā aizbraukusi uz Sibīriju, no kurienes atgriezusies 1918. gadā. Sibīrijā daudz izcietusies. Vilis stāstījis: tur viņu sakoduši sirsoņi un tas 3 diennaktis nogulējis bez samaņas. Pārcietuši asinssērgu, kura nolaupījusi māsiņu. Viļa Cedriņa tēvs bijis namdaris un mucenieks — cēlis ēkas Valmieras — Zilā kalna — Burtnieku ezera novadā. Dažreiz nodarbinājis pāris strādnieku. Vilim, kad tas paaudzies, arī bijis jākāpj augšā jumtus sist, kas tam kā kreilim diez kā neveicies; tad tas sūtīts lejā ēdienu vārīt. Bet dzimtenes ainavas Vilis Cedriņš ir dažkārt skatījis no jumta augšas. Viņš tad arī dzejojis par Burtnieka apvāršņiem, Zilo kalnu, pat Burtnieku kapsētu ... Ir zināms, ka Viļa jaunākais brālis Jānis ir trimdā, Bonnā tas ieguvis doktora grādu, dzīvo patlaban Čikāgā, — varbūt viņš pastāstītu ko vairāk par savu dzimtu, par vecākā brāļa jaunām dienām.

Tas bija Rīgā, 1933. gada vasaras pirmā pusē. Daugavas mēnešraksta redakcijā atnāca Vilis Cedriņš, 19 g. v. glīts jauneklis, tikko absolvējis Valmierā  ģimnāziju. Cedriņš bija vidēja, šmaugana auguma, inteliģentu, pat skaistu latvisku  seju, ko nebojāja drusku uzrautais deguns. Runāja palēnām, kā īstos vārdus meklēdams, un dažreiz  mēle tam iesitās zobos, bet šī vieglā pastostīšanās bija pat patīkama. Kad apjautājos, ko tagad iesāks pēc vidusskolas, viņš kautri un reizē noteikti atbildēja — gribot kļūt par dzejnieku, bet tad vēl piedevām piebilda, ka laikam iestāšoties arī augstskolā. Viņam līdzi bija viens vai divi dzejoļi uz mazām lapiņām. Es, steigā tos pārlasījis, norādīju uz dažām stilistiskām kļūdām, bet arī sadrošināju un lūdzu atnest nākošos, kas radīsies. Jauneklis to uzmanīgi uzklausīja un jau pēc pāris dienām ieradās ar pāris jauniem. Šajos kļūdu vairs neatradu, un šie ir iespiesti tai pašā gadā Daugavā — Nopūta un Arājs kāpa kalnā. Pirmajā veiksmīgi lietotas asonances, otrā — Cedriņam raksturīgās seno dainu stila drīksnas. Tas bija neapšaubāms talants. Cedriņam bija  savi īpati temati, arī savs rokraksts. To apliecināja 1934. g. Daugavā iespiestais dzeju cikls Arņu vēra brieži.  Tai pašā gadā iespiesta prāvā skaistā poēma Tāluma jājēji, bet nākamā gadā poēma Kauguru bajārs – par Kauguru Eniņu saimnieku Krišjāni, kurš brauc uz Stokholmu pāri jūrai sūdzēties karalim par amtmaņa Gerngrosa netaisnībām un varmācībām. Uz 1935. g. Ziemassvētkiem Valtera un Rapas apgādā iznāca Viļa Cedriņa pirmā dzeju grāmata Sudraba jātnieks. Šī dzejoļu  grāmata bija notikums literārajā pasaulē, un vecākais kolēga Aleksandr Čaks rakstīja: “Ar Vili Cedriņu latviešu dzejā ienāk jauna dzejnieku paaudze. Viņš ir šīs paaudzes pirmais un aiz viņa dzirdama šīs paaudzes pārējo dzejnieku neskaidrā, dīvainā  soļu dunoņa. Vilī Cedriņā virmo kaut kāda neizsakāma kautrība, zemes kautrība, zināma stūrainība, naivums, kas spēj pacelties arī līdz dunošam svinīgumam, bet galvenais - Cedriņā mīt svaigums, bezgalīgi pirmatnīgs svaigums. Tas ir saulainu pļavu, tērču, birztalu un ceļmalu svaigums. Paverot Cedriņa grāmatu, liekas, katrs dzejolis garo, vāri vienmērīgi garo latviešu zemes dvingu un smaržu, sauli un miglu, latviešu zemes, kas guļ ap Valmieru, mūsu ziemeļos.”

Cedriņa Sudraba jātnieku godalgoja Preses biedrība; godalgu pasniegšanu rīkoja diezgan pompozu, ar prezidenta Ulmaņa un daudzu citu augstu personu piedalīšanos. Šai laikā Cedriņš bija kļuvis 21 gadu vecs, iesaukts kara dienestā un iedalīts krasta artilērijas pulkā, kas bija novietots Daugavgrīvā. Cedriņš dienēja pirmo mēnesi, kurā jaunkareivjus nemaz neizlaiž ārā, iekāms nav iemācījušies sveicināšanu utt. Nebija viegli dabūt jaunkareivi Cedriņu uz Rīgu godalgas saņemšanai. Bet Preses biedrības priekšniekam bija prāva vara: kara ministrs prasīja pulka komandierim Fogelmanim. tas uz leju — padotības kārtībā. Laureāts ieradās tai vakarā, visai slaids neierastajā artilerista tērpā ar zilajām apšuvēm; piesarcis viņš saņēma 300 latu lielo godalgu. Viņam sapulce sirsnīgi applaudēja: bija visiem prieks par talantīgo dzejnieku,  reizē skaisto kareivi. Vilis Cedriņš studēja augstskolā 2 gadus jurisprudenci. Viņš strādāja arī literāru darbu: sastādīja antoloģiju  Darba dziesmas, strādāja Brīvās Zemes redakcijā, bet no 1938. g. vadīja literāro nodaļu Tēvijas Sargā, ko arī parakstīja kā atbildīgais redaktors. Arī šādā darbā viņam netrūka ne noteiktības un akurātības, nedz spēju. Vispār Cedriņš joprojām mācījās un tīstījās, kaut pirmie lauri to vārēja iežūžot slinkumā. Viņš pārtulkoja Gētes Hermani un Doroteju (tās iespiestas vācu okupācijas gados), pasāka tulkot arī Gētes Jaunā Vertera ciešanas un Longfello Evangelinu, bet nepabeidza.  Viņa oriģināldzeja kļuva personīgāka, arī skumjāka, tā sakopota otrā un pēdējā Cedriņa dzeju krājumā Ziemeļu dārzi I (1942.).

Viļa Cedriņa dēli tagad — viens Vidzemē, otrs Zviedrijā. Pats viņš apgulies nezināmā vietā, naidīgo barbaru zemē.

Piemiņas akmens Rencēnos (1989) un Rīgā I Meža kapos (abu autors- tēlnieks V. Titāns).

Jānis Medenis

DZEJNIEKA KAPS

Aiz loka polārā kāds kaps ir tundrā,

Kur mūžīgajā gālē dzejnieks rakts.

Tā dusu netrauc dabas maiņa mundrā,

Bez gala diena tur, bez gala − nakts.

Kā pili apburtā viņš stindzis klusē.

Vien sūna dzird, ka spurdz kā putniņš naiks

vēl viņa dvēsle, sapņot nebeigusē.

Un gadā reiz, kad nācis veļu laiks,

No Gaujas redz: aug augtin ozols slaiks

Un kāvos iemirdzas pie debess ziemeļpusē.

17.VII.1947