Vītolu fonds

Vēstules vairs nepienāks – ne šodien, ne rīt, ne parīt. Nekad… Vēstules vairs nepienāks, jo to rakstītājs, Vītolu fonda labdaris Vilis Miķelsons, 16. septembrī devies tālajā Mūžības ceļā, skumjas un sāpes atstājot tiem, kas mīlēja viņu, un tiem, kuŗus mīlēja viņš – šis reizēm skaudrais, bet allaž par savu taisnību pārliecinātais sirmais latviešu vīrs, savas zemes īstens patriots.

Turpat četrus gadus ik rīts Vītolu fondā sākās ar Miķel­sona kunga sūtītu vēstuli – ar sveicieniem no tālās Amerikas, ar laba vēlējumiem, šīs vēstules bija pilnar ar patiesu interesi  par Latvijā notiekošo. Tas bija tāds skaists dienas sākums – ar apziņu, ka tur, tālumā, ir cilvēks, kuŗam rūp mūsu kopīgās ze­­mes nākotne. Šis vēstules deva spēku, tās iepriecināja un uz­­mundrināja.

Tikai pavisam nedaudz Vilim Miķelsonam pietrūka līdz 95. dzimšanas dienai. Bet pēdējie gadi – tā bija cīņa, godam iz­­turēta. Ar tikai viņam raksturīgu lepnumu, spītu, skarbumu, raksturu.

Vilis Miķelsons dzimis 1918. gada 1. februārī Madonas no­­vadā, Mārcienā. 1944. gadā, padomju kaŗaspēkam ienākot Latvijā, viņš ir spiests atstāt Latviju un tēva mājas Lauberē. Pārcietis Ventspils cietumu, Tornas smago grāvrača darbu, gūstu Vesterbūrā, bēgļu no­­metni Holcenē (Vācijā), Vilis ar ģimeni dodas uz ASV un apmetas uz dzīvi Kalamazū. Tur viņš laimīgi satiekas ar latviešu mei­teni Mirdzu un nodibina ģi­­meni, kuŗā izaudzināti trīs bēr­­ni – Sandra, Māris un Guntis, bet mūža nogalē īpaša mīlestība tika dāvāta mazbērniem.

Vairāk nekā 50 gadus Vilis Miķelsons veltījis sabiedriskam darbam Amerikā un Latvijā, arī Vācijā. Viņš bija Latviešu preses biedrības ilggadīgs priekšsēdis, aktīvi darbojās Daugavas Va­­nagos, Kalamazū latviešu bied­rībā un vairākās citās latviešu organizācijās.

Uz Latviju, pateicoties viņa iniciātīvai, tika nosūtīts vairāk nekā 45 000 trimdā izdotu lat­viešu grāmatu, no kuŗām izveidotas Trimdas grāmatu klētis Lau­berē, Kraukļos, Lielvārdē un citur. Par savu sabiedrisko darbu Vilis Miķelsons ir saņēmis vairākus apbalvojumus, pateicības un goda rakstus, arī Triju Zvaigžņu ordeņa Sudraba Goda zīmi. „Nedomāju, ka esmu kalnu gāzis, tikai darījis savu latvieša pienākumu. Ja nu Latvijā tas atzīts, tad pateicībā apbalvojumu pazemīgi pieņemu,” toreiz teica Vilis Miķelsons.

Viņš bija un palika Latvietis. Ar plašām, dziļām, zināšanām un interesi par latviešu tautas un zemes vēsturi, kultūru, mākslu un jo īpaši literātūru.

Arī Vītolu fonds savulaik saņēmis dāvanu – ievērojamu daudzumu grāmatu, kuŗas dā­­vāt fonda stipendiātiem, darbiniekiem, atbalstītājiem. Vilis Miķelsons palīdzējis dibināt Globālās preses stipendiju, vien­­­laikus veicot nenovērtējumu darbu Latvijas sabiedrības iein­teresēšanā par latviešu trimdas literātūru.

Tagad Šaisaulē paliek tuvie cilvēki, tik mīļās un dārgās grāmatas, bet mājas pagalmā joprojām kuplo savulaik no Latvijas vestā ieva, ik pavasari smaržodama un par savu un stādītāja dzimteni atgādinā­da­ma. Tikai šobrīd ziedu vairs nav – tikai  melnās, sūri rūgtās ievogas liec zarus un neslēpdamās par savām skumjām stāsta.  Taču tādi koki, ar mīlestību stādītie, dzīvo ilgāk par cil­vē­kiem. Arī labie vārdi vēstulēs, tagad jau ar Mūžības roku rak­stītās: „Es allaž būšu ar jums kopā te, savā zemē, te, savā Latvijā.

***

Gaŗš dzīves ceļš beidzies, bagāts mūžs piepildīts: 16. septembrī Aiz­­saules pulkiem pievienojās sa­­biedriskais darbinieks un žurnā­lists VILIS MIĶELSONS. Viņš dzi­­mis 1918. gada 1. februārī Mār­cienā. Sabiedriskā darbā sasniegts daudz: ASV 5 gadus viņš bijis ALAs viceprieksšsēdis valsts vi­­dienē, priekšnieks Kalamazū LB 16 gadus. Vairākus gadus Gaŗezera pārvaldē – 18 gadus padomes pre­zidenta palīgs, Kalamazū skautu un gaidu vienību dibinātājs un apbalvots ar Saulītes goda zīmi, 9 gadus Kalamazū latviešu skolas padomes priekšsēdis, 5 gadus Daugavas Vanagu apvienības val­des vicepriekšsēdis, 9 gadus Ka­­la­mazū Latviešu sabiedriskā centra valdes priekšsēdis, Grāmatu klēts izveidotājs, 7 gadus latviešu draudzes priekšnieka palīgs, 4 ga­­dus LPB priekšnieks. Bijis žurnālists pie laikrakstiem Laiks 52 gadus un Latvija Amerikā 43 gadus, 14 gadus jaunatnes žur­nāla Mazputniņš saimniecības vadī­tājs, bijis viens no žurnāla Treji Vārti dibinātājiem, sakār­tojis grā­­matā „Atmiņu Tekas” Kalamazū latviešu sabiedriskās rosmes 50 gados. Saskaitot visas organizā­cijas, kuŗās aizgājējs dar­bojies, kop­skaits ir vienpadsmit! Tomēr vis­svētīgākais Viļa Miķel­sona darbs ir bijis izveidot Grā­matu klētis bibliotēkās – ne tikai Kalamazū un Gaŗezerā, bet arī Latvijā – Lauberē, Kraukļos, Liel­vārdē un 18 skolās, uz kurieni nosūtījis 50 000 tirmdā izdotu grāmatu un 22 gleznas. Par šo cildeno veikumu viņš apbalvots ar Triju Zvaig­žņu ordeņa Sudraba Goda zīmi.

Par sava mūža gaitām atstājis sīku aprakstu. Viņš dzimis Mār­cienas pagasta Malgenu mājās Pāvila Miķelsona ģimenē. Tēvam pievienojoties Latvijas Valsts at­­brīvošanas kaŗapulkiem, māte pārcēlusies uz vīra mājām „Bo­­ķiem” Lauberes pagastā, kur pa­­gājusi Viļa bērnība un jaunība. Pirmā skola bijusi četru klašu pamatskola, kas atradusies 2 km attālumā, otra (5. – 6. kl.) pagasta otrā pusē. Pabeidzis pamatskolu, jauneklis iestājies Skrīveŗu Lauk­saimniecības skolā, kur parallēli mācībām sācies V. Miķelsona sa­­biedriskais darbs mazpulkos. Lai iegūtu papildus līdzekļus skolas gaitām, Vilis izturējis konkursu Skrīveŗu miertiesā un ticis pie­­ņemts par sekretāru. Sasniedzis attiecīgo vecumu, iestājies aizsargu organizācijā un, obligāto die­­nestu Latvijas armijā pildīdams, tiek iedalīts Armijas stāba batal­jonā. Komūnistu okupācijas laikā Miķelsonu ģimenei laimējās iz­­­glābties no 1941. gada 14. jūnija deportācijām.

II Pasaules kaŗa laikā V. Mi­­­ķelsons pievienojās ģen. Kureļa nacionālajai vienībai kurelieši, kuŗas pirmais sēdeklis bija Skrī­veŗu pagasta „Robežniekos”, un kļuva par vienības saimniecības vadītāju. Par neatļautu sausiņu izdalīšanu vācu vadība viņu no­­tiesāja un nosūtīja uz cietumu Ventspilī. Izcietis sodu necil­vē­cīgos apstākļos, atbrīvots un nonācis Tornā pie tranšeju rak­šanas. Kaŗam beidzoties, ievie­tots 2000 personu lielā ārzem­nieku nometnē, kuŗu kādā naktī, Latvijas karogu nesdami, atstājuši 200 latvieši. Pēc tam Vilim laimējies nokļūt Holc­mindes latviešu nometnē, kur Ziemsvētku vakarā saticis savu nākamo dzīvesbiedri Mirdzu Bērziņu. Jauniešus salaulājis prāvests A. Birnbaums. Holc­mindē pasaulē nācis viņu pirmdzimtais dēls Guntis, pēc divi gadiem brālītis Māris. Sākoties izceļošanai, ģimene, izturēdama visus sarežģītos noteikumus, nonākusi ASV Ilinojas pavastī un tikuši nodarbināti lauksaim­niecībā. Dzīve bijusi jāuzsāk trūcīgos apstākļos un smagā darbā. Piedzimusi meitņa San­dra. Sarakstoties ar Kalamazū dzīvojošiem latviešiem, no­­skaid­rojies, ka pilsetā jau ap­­me­tušies tuvu pie 1000 tautiešu. Pa­­ziņu mudināta, Miķelsonu ģimene atstāja lauku dzīvi un tiem pievienojās. Abi iestājušies latviešu draudzē (māc. A. Pie­­balgs) un Latviešu biedrībā. Mi­­ķelsoni atraduši laiku darboties latviešu sabiedrībā, un šis darbs vainagojies ar atzinī­­bu. Dzīves­biedrei Mirdzai 2000. gadā aiz­ejot mūžībā, sirmgalvis pārcē­lies pie dēla Gunša vienā no Čikāgas priekšpilsētām. Noticis negadī­jums: Vilis pakritis, sa­­lauz­dams kājas, ticis ievietots slimnīcā, un pēc vairāku operā­ciju pār­ciešanas, nonācis Bethes­das nespējnieku namā. Šeit tad arī noslēdzies bagātais mūžs.

Ilze Šīmane