Karakasā, Venecuēlā, 26. aprīlī miris Vilis Vītols, sen. Aizgājis mūžībā sirsnīgs cilvēks, vienmēr atsaucīgs latviešu sabiedriskajiem pasākumiem. Viņš atbalstījis ne vien Minsteres latviešu ģimnāziju, devis aizdevumu Minsteres Latviešu centram, bet arī ziedojis kopā ar dēlu Vili Vītolu jun, PBLA valdes locekli, vairāk nekā DM 56.000 Latviešu kara invalidu apvienības „Gauja" nama jaunbūvei.

Dzimis 1908. gada 5. jūlijā Jelgavā, Vītols beidza Rīgas pilsētas 2. ģimnāziju, studēja Latvijas universitātē un to beidza kā mag. oec. Jau studiju laikā viņš piedalījās vai pats organizēja dažādus sabiedriskus uzņēmumus, bija arī Rīgas pilsētas valdes nodaļas vadītājs. Pirmās krievu okupācijas laikā Vītolam bija jāslēpjas mežā, lai izvairītos no nenovēršamās apcietināšanas un izsūtīšanas uz Sibīriju. Vēlāk viņš bija Latviešu leģionā. Nelaiķa tēvs Vilis bija Latvijas laikā Latvijas universitātes prorektors. 1948. gadā viņš ar ģimeni izceļoja uz Venecuēlu, un te sākās aizgājēja īstais darba lauks. Kopā ar dēlu Vili Ansi radās daudzas jaunas mājas, debesskrāpji. Nopelnīto naudu Vilis Vītols, sen. nepaturēja tikai savā kabatā, bet deva respektējamus impulsus un.atbalstu sabiedriskajam darbam Karakasā. Nelaiķis bija korporācijas Selonija filistrs.

Pagājušā gada vasarā Vītols ar savu dzīves biedri Valentīnu viesojās Eiropā, arī Vācijā,apmēram nedēļu pavadot LKIA namā „Gauja". Viņš bija sirsnīgs, runīgs, humora pilns cilvēks, kurš savu laiku ļoti labprāt pavadīja kopā ar tautas visvairāk cietušajiem — kara invalīdiem. Atvadoties Vītols solīja ar savu kundzi ierasties „Gaujā" arī nākamā gada vasarā, bet Visvarenais bija lēmis citādi. Par aizgājēju sēro ne tikvien latviešu kara invalīdi, bet visi latvieši brīvajā pasaulē, kuri Vītolu, sen. pazina, cienīja un godāja. (Londonas avīze, 08.06.1984)