Visvaldis Morics Oglevics dzimis Naudītes pagasttiesas skrīvera Nikolja Oglevica (dz. 1855.g. Bukaišu [Kakta]Oglēs- 1941.g. 27.novembrī Krasnojarskas apg. Dzēržinskas c.(84 g. vecumā)) un viņa sievas Vilhelmīnes (dz. Minna  Karolīna Anlīze Rozentāle, 1863 Jaunauces muižā-1941./42.g. ziemā Krasnojarskas apg. Džeržinskas c.) ģimenē kā 5 bērns.

Beidzis Naudītes pagastskolu, Jelgavas reālskolu (1905-1912), studējis Rīgas Politehniskajā institūta (Politehnikuma) Ķīmijas nodaļā (1912-1913) un komerczinības Komerczinību (Tirdzniecības) nodaļā (1913-1915). Lai skolotos, pasniedzis privātstundas, studiju laikā strādājis pie Rīgas notāra Guseva.

Latvijas atbrīvošanas cīņās piedalījies kā Goldfelda kavalērijas eskadrona karavīrs (brīvprātīgi iestājies 23.V 1919.g.), 1919.g. VI un VII piedalījies cīņās pie Līvāniem un Rudzātiem.

Atvaļināts 1921.g., deinesta pakāpe: kara laika ierēdnis Kara saimniecības pārvaldē.

1924.g. ieskaitīts Zemessargos.

1925.g. reģistrēts Daugavpils kara apriņķa pārvaldē kā Latvijas bankas Daugavpils nodaļas pārvaldnieks, kas uz amata pildīšanas laiku atbrīvots no mobilizācijas. Aizsargu organizācijas biedrs - saimniecības aizsargs.

Piešķirtie apbalvojumi: Aizsargu medaļa "Par centību"; Latvijas atbrīvošanas cīņu dalībnieku piemiņas zīme no Daugavpils kara apriņķa.

Strādājis Valsts krājkredīta bankā par darbvedi, vēlāk Latvijas Bankā par pilnvaroto un Latvijas Bankas Daugavpils nodaļas vadītāju (1925-1940) un grāmatvedi (1940.-1941).

Studentu korporācijas "Talavia" biedrs (1913-1940); Latgales Latviešu apvienības revīzijas komisijas loceklis (1934); Latviešu-lietuviešu tuvināšanās b-bas biedrs.

1941.gada 4.jūnijā arestēts ar mantas konfiskāciju un izsūtīts uz Vjatlaga Juhnovas nometni (5.nometne). Vecāki Nikolajs un Vilhelmīne (dz. Rozentāle) kā viņa apgādībā esošie ar zīmuli pierakstīti izsūtāmo sarakstā un izsūtīti uz Krasnojarskas apg. Abi 86 un 78 gadu vecumā miruši 1941./42.g. novembrī-ziemā.

15.XI 1941.g. no Vjatlaga pārvests uz Kirovas pils. cietumu Nr.1. Notiesājusi ar augstāko soda mēru Kirova apgabala tiesas kriminālo lietu kolēģija 21.X, pamatojoties uz KPFSR Kriminālkodeksa 58-2, 58-4 pantu, personīgā lieta Nr.42588. Kirovas cietumā Nr.1 nošauts 49 gadu vecumā.

Miris - nošauts bez tiesas sprieduma 10.XI 1941.g. (Avots: Latvijas okupācijas muzeja gadagrāmata 2001, 160.lpp.: PSRS NKVD Vjatkas ladošanas darbu nometnē 109 ieslodzīto Latvijas pilsoņu saraksts, kuri 1941.gada 10.XI nosūtīti uz Vjatkas cietumu nošaušanai un tur nošauti bez tiesas sprieduma. Avots: Krievijas Kirova (Vjatkas) apgabala Verhņekamskas rajona Ļesnoje ciemata K-231 iestādes arhīva specuzskaites kartotēka. Sarakstu sastādījis Vladimirs Veremjevs 2000.g. aprīlī.  Tāpēc formālais izsūtīšanas lietā u.c. avotos minētais datums 16.01.1942.g. ir apšaubāms, lai slēptu faktu, ka sods piespriests bez tiesas sprieduma.

1992.g. Visvaldis Oglevics reabilitēts nozieguma sastāva neesamības dēļ.

Avoti:

1) Kontroles-uzraudzības lieta Nr.14659  Visvaldis Oglevics Nikolaja d. (dz. 1891.g.). Latvijas Valsts arhīvs. Daugavpils-1, 14659 : Autobiogrāfija; Karaklausības apliecība Nr.44 (1302) no 1936.g.; Lēmums par apcietināšanu; Lēmums par izvešanu u.c.

2) Latvijas okupācijas muzeja gadagrāmata 2001, 160.lpp.: V.Veremjeva 2000.gada aprīlī sastādītyais uz Vjatkas cietumu nošaušainai bez tiesas sprieduma nosūtīto 109 Latvijas pilsoņu saraksts.

3) I.Matisone. Dzimtas grāmata "Mūsējie - Matisoni, Oglevici, Rozentāli" un ģimenes arhīvs.

***

miris: 16.01.1942.g.

Kirovas apgabals, Vjatlags

***

1999.gada 4.septembra "Laiks" publicējis rakstu par šo tēmu:

Tiesas prāva pret genocīdā apsūdzēto turpinās

30. augustā Rīgas apgabaltiesā genocīdā apsūdzētais Mihails Farbtuhs atzina savu vainu vienā episode - viņš esot sastādījis izsūtīšanas dokumentus Visvalža Oglēvica izsūtīšanai. Oglēvica radiniece Irēna Matisone liecināja, ka Oglēvics pirms izsūtīšanas bijis augsts bankas ierēdnis Daugavpilī un viņam piederējusi paraugsaimniecība. Matisone teica, ka šo iemeslu dēj Oglēvicam piespriests un izpildīts augstākais soda mērs - nošaušana. Izsūtījumā Sibirijā miruši arī Oglēvica vecāki, kuri tobrīd bija apmēram 75 gadus veci. Oglēvica māte nav spējusi izturēt fiziskās mokas un apzināti izgājusi taigā, kur vēlāk atrasta nosalusi. Tiesā liecināja arī divas cietušās, kuru ģimenes tika izsūtītas uz Krievijas austrumiem. Līdz ar to bija pabeigta cietušo noklausīšanās, un tiesa pārgāja pie apsūdzētā pratināšanas. Farbtuhs izteica nožēlu par 1941.gada jūnija deportācijām. "Man gan tobrīd bija žēl, gan arī patlaban es to pārdzīvoju," sacīja Farbtuhs. Prokurore teica, ka Farbtuham šobrīd vajadzētu atvainoties tiem, kas palikuši dzīvi. Tiesnese tiesas sēdē Farbtuham rētoriski jautāja: "Vai 83 gadu vecums nebūtu piemērots laiks, lai nožēlotu nodarīto?". Arī lielākā daļa liecinieku pauda līdzīgu viedokli. "Vai jums sirdsapziņa to nekad nav atgādinājusi?" jautāja viena no lieciniecēm. Tiesā Farbtuhs paziņoja, ka 1941.gadā, uzzinājis par gaidāmajām deportācijām, viņš esot bijis pret tām. Farbtuhs norādīja, ka deportācijas notikušas tikai un vienīgi pēc viņa priekšniecības pavēlēm. Apsūdzētais teica, ka par deportācijām bijis šokēts, tāpēc apsvēris iespēju priekšniecībai iesniegt atlūgumu. Farbtuhs izteica arī šaubas par apsūdzībā uzrādīto dokumentu autentiskumu. Viņš teica, ka deportācijās bijis tehniskais izpildītājs, nevis organizātors un ka tieši ir piedalījies tikai vienā deportācijas epizodē, bet pratināšanu veicis deviņos gadījumos. Vienā no deportācijas gadījumiem viņš piedalījies tāpēc, ka bija saslimis drošības iestāžu darbinieks, kam tas bija tiešais pienākums. Savukārt pratināšanu nācies veikt tāpēc, ka viņš bijis fiziski vistuvāk aizdomās turētajiem. Pavēli veikt šo darbību viņam izteikusi tiešā priekšniecība. Lietas prokurore, komentējot šādus Farbtuha izteicienus, sacīja: "Tiesājamais Farbtuh, es jums lūdzu beidzot izstāstīt visu, kā tas patiesībā bija,jo jūsu apgalvojumi neiztur kritiku". Lietas tiesnese Olga Putāne izteica viedokli, ka genocīdā apsūdzētais Farbtuhs no Padomju Latvijas varas iestādēm "izkrāpis" nepamatoti lielu pensiju. Tiesnese šādus secinājumus izdarīja, salīdzinot Farbtuha tiesā sniegtās liecības ar viņa autobiogrāfiju, kas rakstīta personālās pensijas iegūšanai. Autobiogrāfijā Farbtuhs rakstījis, ka viņš piedalījies nacionālo partizānu grupu likvidācijā. Tiesa šādu apgalvojumu tulkoja kā Farbtuha piedalīšanos partizānu iznīcināšanā, savukārt Farbtuhs apgalvoja, ka likvidācija un iznīcināšana nav viens un tas pats – Farbtuhs esot piedalījies šo grupu legalizācijā. Farbtuhs apgalvoja, ka šādi apgalvojumi viņam bija jāraksta nedaudz sakāpinātā formā, jo pretējā gadījuma viņš lielāku pensiju nebūtu saņēmis.
31. augustā Mihails Farbtuhs tiesā atkārtoti uzsvēra, ka viņš vairākos gadījumos izglābis latviešu ģimenes no deportācijām un nosauca 3 ģimenes, bet apgalvoja, ka tādu ir vairāk, taču viņš esot aizmirsis uzvārdus. Farbtuhs par gaidāmajām deportācijām vairumā gadījumu uzzinājis tikai īsi pirms tām un paspējis brīdināt sev labi pazīstamas personas. Tiesājamais teica ka personas, par kuru uzticamību nav bijis pārliecināts, nav varējis informēt paša drošības apsvērumu dēļ. Sadarbojoties ar toreizējo zivsaimniecības ministru, viņam izdevies panākt, ka 1949. gada deportācijas neskars zivsaimniecības nozari, kurā viņš tolaik strādāja. "Uzskatu, ka daļēji arī manu nopelnu dēļ 1949. gadā neviens zvejnieks netika deportēts," sacīja Farbtuhs.
Farbtuha advokāts Aleksandrs Ogurcovs tiesā iesniedza kādas personas vēstuli, kura apgalvo, ka Farbtuhs viņu pasargājis no 1941.gada deportācijām.  Farbtuhs šo personu esot informējis par gaidamajiem pasākumiem, un šis cilvēks noslēpies pie radiem. Paredzams, ka šī persona tiks izsaukta liecināt.
Farbtuhs tiek apsūdzēts par 31 Latvijas aizsargu ģimenes deportāciju organizēšanu. Farbtuhs norādīja, ka izsūtāmo saraksti tika sastādīti, izmantojot apvidus aizsargu sarakstus.

Avots:

Aizvestie

Latvijas Valsts arhīvs 2007.gads.

Otrais papildinātais izdevums.

***