Vizma Belševica

Pievieno šai personai bildi!

"Vizma ir sirdsapziņa. Ne tikai literatūrā, bet vispār. Ja man kāds saka – bija tāda situācija, tad Vizmas balss skan – netici tam. Tādas situācijas nebija. Nevienam nebija jākļūst par cūku."

Margita Gūtmane

***

Vizma Belševica, dzimusi Rīgā, bija latviešu dzejniece,rakstniece un tulkotāja. Vairākkārt nominēta Nobela prēmijai literatūrā, Vizma Belševica ir saņēmusi dažādus citus apbalvojumus, piemēram, Spīdolas balvu par grāmatām "Bille" un "Bille dzīvo tālāk".

1990. gada 6. decembrī ievēlēta par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli.

Dūdieviņš - 

Imants Kalniņš - Dūdieviņš

Imanta Kalniņa mūzika, dzied - Ilona Bāliņa.

Vizma Belševica ir viena no nedaudzajiem latviešu literātiem, kas ir kļuvuši atpazīstami arī ārvalstīs. Arī viņas dēli, Klāvs un Jānis Elsbergi, kļuvuši par pazīstamiem literātiem. Maestro Raimonds Pauls ir rakstījis dziesmas ar Vizmas Belševicas vārdiem.

Vizma Belševica piedzima strādnieku ģimenē. Viņas vecāki, Jānis Belševics un Ieva Belševica, dzimusi Cīrule, dzīvoja Rīgā, Grīziņkalnā, bet Vizma lielu daļu bērnības pavadīja pie radiniekiem Ugālē.

Pirmā publikācija bija dzejolis "Zemes atmoda" laikrakstā "Padomju Jaunatne" 1947. gadā.

1948. gadā Vizma pabeidza 2. Rīgas poligrāfisko arodskolu. Neklātienē viņa beidza arī Rīgas kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu kā arī 1961. gadā M. Gorkija Literatūras institūtu Maskavā.

1955. gadā iznāca pirmais V. Belševicas dzejoļu krājums "Visu ziemu šogad pavasaris".

Belševica saņēma pārmetumus no partijas vadītājiem jau 1963. gadā par dzejoļu ciklu "Siržu seifi", kas publicēts žurnālā "Karogs". Sešdesmitajos gados emocionālais vēstures motīvu izmantojums krājumā "Gadu gredzeni" kļuva par notikumu literārajā vidē un sacēla skandālu Padomju Latvijas politiskajā vidē.

Es aiziet nevaru - M. Zīvere - Mikrofons 1979

Tam sekoja nacionālismā apsūdzētā ukraiņu rakstnieka Ivana Dzjubas prāva, kurā liecināja Belševica, un pēc tās viņai piecus gadus tika liegtas publicēšanās iespējas. Tomēr septiņdesmito gadu otrajā pusē viņas darbi atkal tiek atļauti, iznāca dzejas, prozas un tulkojumu grāmatas, Raimonda Paula dziesmas "Es aiziet nevaru" un "Kamola tinēja" kļuva par gada populārākajām dziesmām, skatītāju simpātijas iekaroja īsfilma "Tās dullās Paulīnes dēļ" pēc Belševicas stāsta motīviem.

1987. gadā mīklainā nāvē aizgāja bojā Belševicas vecākais dēls Klāvs Elsbergs.

Sākoties atmodai, 1989. gadā Belševica iestājās Latvijas Nacionālās neatkarības kustībā.

1994. gadā V. Belševica tika apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.

***

09:05, 21. augustā, 2005

Pirms nedēļas Latvija atvadījās no Vizmas Belševicas, un, kā jau ierasts sēru reizei, gaisā virmoja pretrunīgu emociju virpulis: skumjas, šoks, asaras, atmiņu uzplaiksnījumi. Tajā ierauti tika ne tikai dzejnieces tuvinieki, draugi un paziņas – nodeldētā frāze – sēro tauta – laiku pa laikam iegūst pilnestīgu un patiesu skanējumu. Arī šoreiz.

Dūdieviņš - 

Aigars Grāvers - Dūdieviņš

dzied Aigars Grāvers.

Vizmas Belševicas nāve bija tests sabiedrībai – intelektuāļu aprindās cirkulēja mēms lūgums nepārvērst sēras nacionālpolitiskā farsā, kā tas notika pēc Ojāra Vācieša aiziešanas, kad baļķa nesēju izrādījās vairāk nekā populārajā padomju laika anekdotē par Ļeņina neticamajiem piedzīvojumiem sestdienas talkā. Kauna izjūtas šoreiz bija vairāk, tomēr lepoties arī nav par ko. Gundegas Repšes ironiskais novērojums, ka spējam klusuma brīdī vienoties vien tad, kad jāsēro par Londonā vai Ņujorkā bojā gājušiem, izrādījās patiess.

Līdzīgi kā dzejniece Liāna Langa varu teikt – es viņu personiski nepazinu, un visvairāk šai pasaulē negribētu piesmērēties baļķa nesēju kolonnai. Šā raksta pamatu veido 2003. gadā LTV demonstrēta raidījuma Melns uz balta scenārija tapšanas piezīmes. Tas tika veltīts balvas Par mūža ieguldījumu literatūrā ieguvējai Vizmai Belševicai, un rakstā citētie viedokļi nav pagājušās nedēļas spontānu emociju izpausme. Jāpaskaidro arī kāda īpatnība. Jau no 90. gadiem Vizma Belševica veselības stāvokļa dēļ konsekventi nekontaktējās ar masu medijiem, un arī šis raidījums nebija izņēmums, fiksējot tik vien kā laikabiedru versijas par klāt neesošo dzejnieci.

Leģendas sākums

Katram, kurš interesējies par Belševicas personību un darbiem, pārsteigumu var radīt tas, ka izcilās dzejnieces daiļradei un tekstu analīzei veltīto pētījumu nemaz nav tik daudz: Andas Kubuliņas monogrāfija, viena otra recenzija, intervija... Varētu pat teikt – nepieklājīgi maz. Daļa nopelnu šai ziņā acīmredzot bija tam, ka Vizma Belševica padomju gados atradās melnajā sarakstā. Sava vaina jāuzņemas arī latvju nacionālo simbolu sistēmas īpatnībām – ja reiz tiki iecelts svēto kārtā, tad pret tevi attiecīgi arī izturējās.

Tāpēc nav brīnums, ka šodien ir diezgan grūti noteikt brīdi, kad dzima Belševicas leģenda. Radošās inteliģences apbrīnojamā spēja vajadzības gadījumā iemiesot Skalbes kaķīša labākas īpašības un, atceroties padomju laiku, paust vai nu puspatiesību, vai tikai labu vien komplektā ar pazudušiem arhīvu dokumentiem ir radījusi situāciju, ka reālā pagājušā gadsimta sešdesmito gadu padomju Latvijas situācija ir aiz septiņiem zieģeļiem noglabāta. Dzejnieces gadījumā papildu slodzi rada tas, ka salīdzinājumā ar viņu vairākums kultūras darbinieku iedomāto konfliktu ar varu tādi pastāsti vien ir.

Vizma Belševica nepiedzima kā svētā. Viņas personības spēks slēpjas apstāklī, ka dzejniece spēja nosargāt talantu, neparakstot jau sagatavoto līgumu ar padomiski kārdinošo Luciferu. Belševica par svētu kļuva, dzīves pieredzes un veselā saprāta vadīta.

Var tikai minēt, kas tieši notika ar lielacaino (to gadu jaunieši vēl tagad ar sajūsmu stāsta par viņas skaistajām acīm), apdāvināto meiteni arodskolas šinelī, kurai jau 1955. gadā iznāca daudzsološs debitantes krājums Visu ziemu šogad pavasaris un kurā, Ērika Hānberga vārdiem runājot, "bija iemīlējušies visi kursabiedri". Padomju karjeras kāpnes jaunajai autorei bija plaši atvērtas. Viņa nenocirta kā ar cirvi – uzreiz. "Nerakstīt nemaz? Rīga tad vēl nebija tik ļaužu bagāta un liela. Allaž gadījās sastapt uz ielas kādu redakcijas darbinieku, parasti vecāku, godājamu rakstnieku, kurš atgādināja, ka redakcijai vajag tieši no manis, talantīgas meitenes arodskolas šinelī.

Atkal es nokaunējos, gāju mājās un rakstīju to, kas man likās ievērojamāks par savu asiņojošo pirkstu," – tā Vizma Belševica.

Ak, nodevēju tauta!

Manā priekšā maza nolasīta grāmatiņa neizteiksmīgi pelēkos vākos. Sudraba burtiem uzdrukātais virsraksts sen nodilis. Balo vien dažu burtu paliekas Vizma B... Ga... gr.... Mūsdienu grāmatu skaistumkonkursā tāda droši vien iegūtu Pelnrušķītes titulu: lakonisks mākslinieka Vidiņa ietērps, redaktors – Jānis Sirmbārdis. Nieka simt lappuses, bet astoņas no tām 1969. gadā apgāza pasauli.

Vizmas Belševicas dzejoļu krājuma Gadu gredzeni noslēdzošā poēma Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām iecirta sulīgu pļauku padomju režīmam, iedzenot varbūt pirmo publisko naglu tajā, kas vēlāk kļuva par zārka vāku globālajam komunistiskajam saprāta aptumsumam. Ar šo brīdi Vizma Belševica oficiāli kļuva par leģendu. Kritiķe Anda Kubuliņa atminas: "Cilvēki uz ielas gāja un citēja dzejoli Latvijas vēstures motīvs: Vecrīga un, protams, Indriķa hroniku. Inteliģence tur saskatīja, kā mēs toreiz teicām, partijnieku pakalpību okupācijas varai. Tas ir darbs, kurā tas pirmo reizi tika pateikts ļoti tieši. Tieši ar šo brīdi Vizma Belševica ieguva tautas mīlestību."

Gadu gredzenu iznākšana bija ārkārtējs republikas mēroga skandāls. Lai saprastu tā anatomiju, jāpatur prātā padomju cenzūras darbības pamatprincips – darīt visu, lai novērstu padomju īstenībai kaitējošu publikāciju parādīšanos. Kā uzsver dzejnieks un redaktors Sirmbārdis, Belševicas gadījumā liktenīgais bija ne jau tas, ka viņa sarakstījusi Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām, bet gan tas, "ka šis darbs ieraudzījis dienasgaismu. Tā bija tāda spēlīte. Mēs likām dzejoļus krājumā iekšā, cenzūra ņēma ārā. Tā turpinājās no krājuma uz krājumu." Vizmas Belševicas gadījumā aizliedzošais posms nenostrādāja. Vai cenzūra bija zaudējusi modrību? Diezin vai. Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām teksts ir tik pārlaicīgs, ass un apsūdzošs, ka, iespējams, ar Belševicas kārti tika mēģināts izspēlēt kādu tālejošāku pasjansu.

Laikmeta ainiņa

Uz mirkli atgriezīsimies sešdesmito gadu nogales un septiņdesmito gadu sākuma Latvijā. Tas bija savāds laiks, kad, no vienas puses, pastiprinās rusifikācija, pieņemas spēkā stagnācijas tendences, bet, no otras puses, notiek mēģinājums spodrināt sašķobīto padomju demokrātijas imidžu, bet puķu bērni bauda jaunības skurbumu. Nedaudz vēlāk Imants Kalniņš, izmantojot Belševicas dzejoli Dūdieviņš, radīs šā laikmeta neformālo himnu. "Mans ansamblis bija beidzis eksistēt, un šādā noskaņā dzīvoju. Dūdieviņš iekrita sirdī, dziesma uzrakstījās vienā elpas vilcienā un tūlīt pat tika ierakstīta. Gan teksts, gan arī mūzika, es ceru, pietiekami precīzi liecina par to emocionālo pārdzīvojumu, kādā tolaik dzīvoja latviešu mākslinieki – ar vieglu rezignāciju un cerību kaut kur tālu nākotnē."

Kāda tad īsti ir laikmetu raksturojošā hronika? Mūžībā aiziet padomju literatūras grandi Kornejs Čukovskis, Fricis Rokpelnis, Andrejs Upīts. Nobela prēmiju saņem Semjuels Bekets, drāmas teātrī izrāda Tenesija Viljama Ilgu tramvaju, bet oficiozs Pravda biedējoši raksta: "Padomju radošās inteliģences pārstāvji nevar pieņemt savā bruņojumā tēzi, ka inteliģenta galvenā vērtība ir tā, ka viņš nekam nepiekrīt." Tauta gatavojas dziesmu un deju svētkiem, bet arhitektu nākotnes pilsētu skicēs modē nāk lētie ar ruberoīdu klātie plakanie jumti. Kritiķi un partijas sekretāri aizgūtnēm raportē par padomju kultūras sasniegumiem – labais stils ir citēt Lunačarski.

Literatūrā un Mākslā Brežņevs sadzīvo ar Džoisu(!) bet Pēteris Jurciņš pat iedabū pretvalstisku rakstu par ziņošanas sērgu, citējot virkni līdz absurdam kuriozu laikabiedru denunciāciju. 1969. gada novembrī Rjazaņas Rakstnieku savienības organizācija izmet no savām rindām Aleksandru Solžeņicinu. Lai vācas uz ārzemēm! "Kāpēc gan turēt un nelaist? Neviens to nedomā darīt pat tādā gadījumā, ja Solžeņicins gribētu doties uz turieni, kur katru reizi ar tādu sajūsmu uzņem viņa pretpadomju darbus un vēstules," raksta Ļiteraturnaja gazeta.

Rīgas centrā noslepkavo jauno dzejas talantu Uldi Leinertu, Pēterbaznīcas tornī atgriežas gailis, bet, kļuvusi par intelektuālās nepadevības simbolu, Vizma Belševica nonāk pseidobrīvības radītajā izolācijā. Viņas dzejoļus nepublicē, mēģina iznīcināt kā mākslinieci. Dzīvoklī notiek kratīšana, čeka cenšas dzejnieci izmantot disidentu paraugprāvā. Nesekmīgi.

1973. gads padomju disidentisma vēsturē iegājis kā ukraiņu zinātnieka un partijas darbinieka Ivana Dzjubas tiesas gads. Kratīšanā Belševicas dzīvoklī atrasts samizdatā pavairots Dzjubas teksts Internacionālisms vai rusifikācija par to, kā kompartija, slēpjoties aiz internacionālisma maskas, Ukrainā turpina īstenot Nikolaja Otrā piekopto rusifikācijas politiku. Darbs 1968. gadā nelegāli nonācis Rietumeiropā, ticis tur izdots, bet neticamākais, ka tas tapis kā PSKP referenta ziņojums(!) Ukrainas kompartijas un ministru padomes vadītājiem P. Šelestam un V. Ščerbickim.

Anda Kubuliņa: "Kad Kijevā notika tiesa, Vizmu izsauca kā liecinieci. Šai tiesā viņai jautāja – vai tad tā var rakstīt. Tad Vizma izslējās kā sekste un teica – var, tas rakstniekam ir jādara, ja viņa tauta iet bojā!"

Trimdas skatpunkts

Lai gan ne viens vien latviešu trimdinieks padomju tēvzemē palikušos kultūras līderus īpaši augstu nevērtēja, uzskatot tos par čekas savervētiem komunistu pakalpiņiem, Vizma Belševica savas nelokāmās nostājas dēļ kļuva par absolūto autoritāti un personību, kas spēja vienot divas šķirtās tautas daļas.

Margita Gūtmane: "Vizma Belševica rakstīja, vai nebūtu laiks atbraukt uz Latviju. Mana mamma bija mirusi 1981. gadā Jelgavā, un tad es domāju, kas mani var vairāk aicināt uz Latviju kā Vizma. Pirmais brauciens man bija ļoti problemātisks, bija sajūta, it kā man kāds būtu pamatu izvilcis no kājām. Es par to stāstīju Vizmai. Viņa atbildēja, bet kādēļ tu iedomājies, ka tev klāsies vieglāk nekā man? Varu droši teikt, ja esmu atgriezusies Latvijā, tad tikai pateicoties Vizmai.

Pēc Gadu gredzeniem bija sajūta, ka tā ir tā grāmata, pēc kuras mēs trimdā vērtējam pārējos rakstniekus. Literatūras gada balvas pasniegšanas brīdī Astrīde Ivaska man teica, ka Vizma viņai visus šos gadus ir simbolizējusi Latviju."

 

 

***

Izraksti no 1970. gada preses

Satrauc tas, ka V. Belševica dzejniekiem piešķir mocekļa oreolu. Jā gan, vēsture zina simtiem piemēru, kur tas tā patiešām bijis. Kaut vai Ševčenko, par ko tik izjusti raksta dzejniece. Bet šodien, mūsu zemē?

***

Pēdējā dzejolī V. Belševica ieņem nepamatoti apvainotas pozu, izdomā sev neeksistējošu pretinieku, kas par viņas patiesajiem vārdiem dzejnieci vedīs uz miliciju [..] Tikai veltas ir viņas bažas par tiesāšanu. Runa var būt tikai par literāru polemiku, domu apmaiņu.

***

Dzejniece nevar aizmirst kādreiz pret viņu pieļautās pārestības, itin slimīgi pārdzīvo kritiskās piezīmes, kas noved pie jauniem pārpratumiem. Tā rezultātā daļā sabiedrības, īpaši literāro mietpilsoņu aprindās, ap V. Belševicas dzeju palaikam saceļas neveselīga ažiotāža.

***

Šodien melno neliešu pasaule nemaz nav tik varena, kā viņa vietumis to iztēlojas.

***

Nav dzirdēts, ka vēsturē kādai tautai, kaut arī apspiestai tautai, gļēvums, nodevība un neiedrīkstēšanās būtu visas tautas vai vismaz lielas tautas daļas īpašība.

Darbi:

 

  • "Visu ziemu šogad pavasaris" (1955) dzejas krājums
  • "Zemes siltums" (1959) dzejas krājums
  • "Ķikuraga stāsti" (1965) proza
  • "Jūra deg" (1966) dzejas krājums
  • "Gadu gredzeni" (1969) dzejas krājums
  • "Madarās" (1976) dzejas krājums
  • "Nelaime mājās" (1979) proza
  • "Kamolā tinēja" (1981) dzejas izlase
  • "Ceļreiz ceļš uz pasaciņu" (1985) bērnu lugas
  • "dzeltu laiks" (1987) dzejas krājums
  • "Zem zilās debesu bļodas" (1987) bērnu pasakas
  • "Ievziedu aukstums" (1988) dzejas izlase
  • "Baltās paslēpes" (1991) dzejas krājums/mīlas lirika
  • "Bille. Triloģija" (autobiogrāfisks romāns)
    • "Bille" (1992 ASV, 1995 Latvijā)
    • "Bille un karš" (sākotnēji "Bille dzīvo tālāk") (1996)
    • "Billes skaistā jaunība" (1999)
  • "Par saknēm būt" (1996) dzejas izlase
  • "Lauzta sirds uz goda dēļa" (1997) stāsti
  • "Raksti, 1.-4. sējums" (1999—2002)
  • "Atdzeja" (2004) atdzejojumu izlase
  • "Patiess stāsts par Čingo Babu, Lielo Gliemezi un Jūras Karaļa bēdām" (2007) bērnu grāmata
  • Anda Kubuliņa. "Vizma Belševica". Rīga: Preses nams, 1997.
  • "Zem Dvīņu zīmes" [rakstu krājums]. Rīga: Karogs, 2006.

Tulkojumi

  • E. Po stāsti
  • V. Milns. Vinnijs Pūks un viņa draugi
  • E. Hemingvejs. Sirmgalvis un jūra
  • M. Tvens. Konektikutas jeņķis karaļa Artūra galmā
  • Dž. K. Džeroms. Trīs vīri laivā, nerunājot nemaz par suni
  • P. Treversa. Mērija Popinsa

Kā atzīst angļu anarhistu vēstures pētnieks Filips Rufs (Philipp Ruff) grāmatas par latviešu anarhistu Pēteri Mālderi nosaukums "Pa stāvu liesmu debesīs" ņemts no V. Belševicas darba.

***

Avoti: wikipedia.org, Rīgas dome, news.lv

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1Klāvs ElsbergsKlāvs ElsbergsDēls03.01.195905.02.1987
        2
        Zigurds BelševicsVīrs
        3
        Rihards BelševicsSvainis00.00.192900.00.2017
        4Kira VerhovskajaKira VerhovskajaPaziņa00.00.190600.00.1980
        5Oļģerts  GrāvītisOļģerts GrāvītisPaziņa30.08.192624.11.2015
        6Bella AhmaduļinaBella AhmaduļinaStudiju biedrs10.04.193729.11.2010
        7Jevgēņijs JevtušenkoJevgēņijs JevtušenkoStudiju biedrs18.07.193201.04.2017
        8Niks  MatvejevsNiks MatvejevsDomu biedrs13.02.195827.04.2014
        9Imants AuziņšImants AuziņšDomu biedrs13.11.193721.08.2013
        Birkas