Vladislavs I Elkonītis (poļu: Władysław I Łokietek; dzimis 1260. vai 1261. gadā, miris 1333. gada 2. martā) bija Pjastu dinastijas Krakovas kņazs no 1306. līdz 1320. gadam, Polijas karalis no 1320. gada līdz savai nāvei 1333. gadā. Polijas vēsturē iegājis kā valsts atkalapvienotājs.

Vladislavs I bija Kujāvijas kņaza Kazimira I dēls un Mazovijas Konrāda mazdēls, Lešeka I brālis. Bija precējies ar Jadvigu no Kališas (bērni - Stefans, Vladislavs, Kunegunda, Elžbete (Ungārijas karaļa Kārola Roberta sieva), Kazimirs III Lielais). Savu iesauku - Elkonītis, ieguvis nelielā auguma dēļ (pēc dažiem avotiem - 130 cm).

No 1267.gada mātes aizbildniecībā valdīja Kujāvijā un Dobžiņā. Iesākumā atbalstīja Pšemislu II. Pēc Pšemisla II nāves mēģināja iegūt savā varā arī Mazpoliju, bet tas neizdevās, jo vietējā šļahta atbalstīja Čehijas karali Vāclavu II. No 1300. līdz 1304. gadam trimdā, iespējams, Ungārijā.

1304.gadā ar ungāru un zemāko augstmaņu atbalstu iebruka Mazpolijā un 1306.gadā ieņēma Krakovu. 1314.gadā ieguva savā varā arī Lielpoliju. Kaut arī Čehijas karalis Luksemburgas Jans (čehu: Jan Lucemburský) , kurš arī pretendēja uz Polijas troni un Vācu ordenis kā sabiedrotie iebruka Polijā, Vladislavam I izdevās nosargāt savu varu.

1320.gada 30.janvārī Vladislavs I Krakovā kronējās par Polijas karali. Šis datums tiek uzskatīts par Polijas sadrumstalotības beigām, kaut arī jaunā Polija sastāvēja tikai no Lielpolijas, Mazpolijas un Kujāvijas, bet Silēzija, Mazovija un Pomerānija atradās ārpus valsts.

Vladislavs I Elkonītis savas valdīšanas laikā veica Polijas likumu kodifikāciju.