Volfgangs Amadejs Mocarts

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
27.01.1756
Miršanas datums:
05.12.1791
Papildu vārdi:
Wolfgang Amadeus Mozart, Johannes Chrysostomus Wolfgangus Theophilus Mozart
Kategorijas:
Komponists, Masons, Muzikants, mūziķis
Tautība:
 austrietis
Kapsēta:
Norādīt kapsētu

Volfgangs Amadejs Mocarts (vācu: Wolfgang Amadeus Mozart, dzimis 1756. gada 27. janvārī, miris 1791. gada 5. decembrī) bija izcils un produktīvs klasicisma ēras komponists. Lai gan nodzīvojis tikai 36 gadus, šai laikā uzrakstījis vismaz 626 skaņdarbus:

  • 41 simfoniju,
  • 21 operu,
  • 47sonātes,
  • koncertus, serenādes, kvintetus, kvartetus, trio, mesas un daudzus citus dažādus skaņdarbus.

Arī mūsdienās Mocarts ir viens no vispopulārākajiem klasiskās mūzikas komponistiem, daudzi viņa darbi joprojām ir iekļauti standarta koncerta repertuārā.

Mocarts ir dzimis Zalcburgā, tā laika Zalcburgas arhibīskapijas galvaspilsētā, tagadējās Austrijas teritorijā, bet tad bija Svētās Romas impērijas sastāvā. Viņa māte bija Anna Marija Mocarte (1720—1778) un tēvs Leopolds Mocarts (1719—1787).

Abi vecāki sākumā ļoti uztraucās par Mocarta dzīvību, jo pieci Annas Marijas bērni jau iepriekš bija miruši. Mocartam bija arī piecus gadus vecāka māsa - Marija Anna (1751—1829), saukta par "Nannerlu".

Dienu pēc piedzimšanas Mocarts tika kristīts Svētā Rūperta katedrālē. Viņam kristītais vārds tika iedots latīņu valodā - Johaness Krisostomos Volfgangus Teofilus Mocarts (Johannes Chrysostomus Wolfgangus Theophilus Mozart). Mocarts, kad bija pieaudzis, galvenokārt sevi dēvēja par "Volfgangu Amadē Mocartu" (Wolfgang Amadè Mozart).

Mozart - Requiem

Mocarta tēvs Leopolds Mocarts bija kapelmeistara vietnieks Zalcburgas arhibīskapa galma orķestrī, kā arī vijolnieks, ērģelnieks un nenozīmīgs komponists.

Viņš bija arī pieredzējis skolotājs; Mocarta dzimšanas gadā viņš publicēja veiksmīgas vijoļspēles mācību grāmatu, Versuch einer gründlichen Violinschule.

Kad Nannerlai bija septiņi gadi, Leopolds sāka pasniegt viņai klaviernodarbības. Trīs gadus vecais Mocarts acīmredzami noskatījās to ar apbrīnu: viņa māsa vēlāk pierakstīja, ka šajā vecumā "viņš bieži pavadīja daudz laika pie klavierēm, izvēloties tercas,... un viņa prieks parādīja, ka tas skanēja labi priekš viņa." Nannerla turpināja: "ceturtajā viņa dzīves gadā tēvs, kā rotaļu, sāka mācīt viņam nelielus menuetus un klaviergabalus. ... viņš varēja nospēlēt tos nevainojami un ar vislielāko smalkjūtību, un turoties tieši laikā. ... no piecu gadu vecuma viņš jau komponēja nelielus skaņdarbus, kurus viņš nospēlēja savam tēvam un tas savukārt tos pierakstīja."

] Starp tiem bija Andante (K. 1a) un Allegro C (K. 1b).

Mozart "Eine kleine Nachtmusik" I. Allegro

Biogrāfs Meinards Solomons atzīmē, ka, kamēr Leopolds kā skolotājs bija ļoti pieķēries saviem bērniem, Volfgangs bija motivēts gūt panākumus pat no tā, ka viņa tēvs viņu skoloja. Viņa pirmā patstāvīgāmuzikāla kompozīcija, un viņa sākotnējā spēja spēlēt vijoli, bija gan viņa paša darīšana, gan lielisks pārsteigums Leopoldam. Tēvs un dēls šķiet ir bijuši tuvi; abi iepriekš minētie agrīnie notikumi Leopoldu noveda līdz asarām.

Leopolds galu galā beidza komponēt, kad viņa dēla neatkārtojamais muzikālais talants kļuva acīm redzams. Viņš bija Volfganga vienīgais skolotājs viņa bērnības gados. Tēvs jau uzreiz pēc Mocarta piedzimšanas ievēroja, ka viņam ir mūziķa pirksti. Runā, ka Mocarts mācējis dziedāt vēl pirms iemācījies runāt. Leopolds saviem bērniem tikpat labi kā mūziku mācīja arī valodas, kā arī akadēmiskos priekšmetus.

1762. — 1773. gads: ceļošanas gadi

Sešu gadu vecumā Mocarts jau izpildīja virtuozus un sarežģītus skaņdarbus. Tā kā apkārtējie nebeidza apbrīnot zēna dotības, tēvs nolēma Volfgangu kopā ar viņa māsu vest ceļojumā. Kamēr Mocarts pilnveidoja savu talantu, viņa ģimene veica dažādus braucienus pa Eiropu, kuru laikā viņš tika izrādīts kā brīnumbērns. Braucieni sākās ar izrādi 

1762. gadā Bavārijas galmā, Minhenē. Tajā pašā gadā tam sekoja izrādes Vīnē un Prāgā Svētās Romas impērijas galmos. Šis koncertceļojums bija triumfāls un ieilga trīs ar pusi gadu garumā. Mocarts uzstājās Minhenes, Manheimas, Parīzes, Londonas, Hāgas galmos, atkal Parīzē un atgriezās mājās ar koncertiem Cīrihē, Donauešingenē un Minhenē. Mazais virtuozs spēlēja sarežģītus skaņdarbus gan uz klavesīna, gan uz vijoles un ērģelēm. Lai uzjautrinātos, klausītājilika zēnam spēlēt uz taustiņiem, kas bija apklāti ar lakatu vai arī izpildīt sarežģītas pasāžas ar vienu pirkstu. Šī ceļojuma laikā Mocarts sastapa vairākus izcilus mūziķus un iepazīstināja viņus ar citu komponistu darbiem. Īpaši svarīga ietekme bija Johanam Kristianam Baham, ar kuru Mocarts iepazinās Londonā 1764-65. gadā.

 1767. gada beigās ģimene vēlreiz devās uz Vīni un palika tur līdz 1768. gada decembrim. Šī ceļojuma beigās Mocarts saslima ar bakām, bet viņa tēvs atteicās viņu potēt, uzskatot, ka tā būs "Dieva griba", vai zēnam dzīvot vai mirt.

Parīzē Volfgangs uzrakstīja savas pirmās sonātes vijolei un klavierēm, bet Londonā - simfonijas. Pēc atgriešanās Zalcburgā, tēvs turpināja mācīt zēnam kompozīciju, līdztekus tam, Volfgangs apguva arī aritmētiku, vēsturi, ģeogrāfiju un valodas.

13 gadu vecumā Mocarts sarakstīja savu pirmo operu.

Gadu pavadījuši Zalcburgā, sekoja trīs ceļojumi uz Itāliju. Šoreiz ceļojumā Mocarts devās tikai ar tēvu, atstājot Volfganga māti un māsu mājās. Pirmais ceļojums notika

no 1769. gada decembra līdz 1771. gada martam, otrais - no 1771. gada augusta līdz decembrim, un trešais - no 1772. gada oktobra līdz 1773. gada martam. Pirmais ceļojums bija līdzīgs iepriekšējiem braucieniem. Tajā ar nolūku tika izrādītas Mocarta, tagad nu jau kā pusaudža un strauji nobriestoša mākslinieka un komponista, dotības. Mocarts Boloņā iepazinās ar Džuzepi Batistu Martini, un tika pieņemts kā slavenās "Accademia Filarmonica" loceklis. Itālijā pavadītajā laikā jaunais komponists ievērojami paplašināja savas zināšanas un guva izcilus panākumus. Itāliešus arī pārsteidza Volfganga neticami smalkā dzirde un ģeniāla atmiņa. Romā, noklausījiesSiksta kapelā daudzbalsīgu kora skaņdarbu "Mizerere", Mozarts to iegaumēja un, pārnācis mājās, to precīzi pierakstīja. Viņš vēlreiz atgriezās, lai pēc tam izlabotu mazsvarīgas kļūdas. Šis skaņdarbs bija baznīcas īpašums un par nošu iznešanu no kapelas draudēja bargs sods, bet Mocarts nebija notis ne iznesis, ne pārrakstījis, viņš tās bija iegaumējis!

1770. gadā Milānā Mocarts operteātrim uzrakstīja operu "Mitridate Rè di Ponto" . Šī opera tika izrādīta ar lieliem panākumiem un līdz ar to sekoja vairāki operas pasūtījumi. Volfgangs un viņa tēvs divreiz atgriezās Milānā no Zalcburgas, lai sacerētu un noskatītos pirmizrādes operām "Ascanio Alba" (1771. gadā) un "Lucio Silla" (1772. gadā).

Pēdējajā braucienā uz Itāliju Mocarts uzrakstīja savu pirmo solo kantāti "Exsultate, jubilate", K. 165, kura vēl joprojām ir plaši pazīstama.

1773. — 1777. gads: Zalcburgas galms.

Tomēr, neskatoties uz gūtajiem panākumiem, viņam neizdevās Itālijā atrast darbu un nācās atgriezties mājās - Zalcburgā. Pēc atgriešanās no Itālijas (1773. gada13. martā), Mocarts kļuva par Zalcburgas prinča-arhibīskapa Hieronimusa Koloredo galma mūziķi. Sākotnēji Mocarts Zalcburgā, kur viņam bija liels draugu un cienītāju skaits, kļuva iemīļots, un viņam bija iespēja komponēt dažādus mūzikas žanrus, tajā skaitā simfonijas, sonātes, stīgu kvartetus, serenādes un īpašiem notikumiem radītas operas. Daži no šiem darbiem ir bieži izpildīti arī mūsdienās. Piemēram, laika periodā no 1775. gada aprīļa līdz decembrim Mocarts radās pacilātība vijoļu koncertiem, uzrakstot piecas šādas svītas (vienīgās šādas svītas, ko viņš ir uzrakstījis). Šajās svītās viņa muzikālā izsmalcinātība visu laiku nemainīgi pieauga. Pēdējās trīs no tām (K. 216, K. 218, K. 219) vēl joprojām mūsdienās ir koncertu pamatrepertuārā.

 1776. gadā viņš uzrakstīja klavierkoncertu sēriju, sasniedzot kulminācijas punktu 1777. gada sākumā uzrakstot E bemolā koncertu K. 271. Kritiķi uzskata, ka tas bija lielākais sasniegums viņa darbā.

Lai gan mākslinieka izaugsme pakāpeniski pieauga, Mocarta neapmierinātība Zalcburgā pieauga. Viņš vēlējās, lai viņa talants tiktu novērtēts augstāk nekā tas bija. Iemesls tam varēja būt viņa zemā alga, 150 florīni gadā. Papildus neapmierinātību pastiprināja tas, ka 1775, gadā ar tiesas lēmumu tika slēgts teātris, kurš nodrošināja Mocartam labus apstākļus operu komponēšanai. Tā bija viena no viņa mīļākajam nodarbēm. Otrs Zalcburgas teātris vairāk bija domāts dažādām trupām nekā operām.

Mocarts ar tēvu divreiz devās meklēt darbu citviet.

Pirmoreiz 1773. gadā no 14. jūlija līdz 26. septembrim devās uz Vīni, otrreiz 1774. gada 6. decembrī devās uzMinheni. Mājās no Minhenes viņi atgriezās 1775. gada martā. Lai gan Minhenē lielu atsaucību guva operas "La finta giardiniera" pirmizrāde, Mocartam jaunu darbu atrast neizdevās.

1777. — 1778. gads: brauciens uz Parīzi

1777. gada 23. septembrī Mocarts devās vēl vienā ceļojumā meklēt jaunu darba vietu. Šoreiz viņš devās kopā ar savu māti Annu Mariju. Viņš apmeklēja Minheni,Manheimu un Parīzi. Manheimā viņš iepazinās ar Manheimas orķestra dalībniekiem. Tas tajā laikā bija labākais orķestris Eiropā. Viņš arī iemīlējās Aloizijā Vēberē (Aloysia Weber), vienā no mūzikālas ģimenes četrām meitām. Pēc tam Mocarts devās uz Parīzi un mēģināja veidot karjeru tur, bet tas bija neveiksmīgi (viņšVersaļā dabūja darba piedāvājumu kļūt par ērģelnieku, bet tas bija darbs, ko viņš nevēlējās darīt[).

Mocarts dzīvoja pieticīgā viesnīcas numurā, pelnīdams līdzekļus, par grašiem pasniedzot mūzikas stundas. Parīzes brauciena laikā Mocarts radīja piecas izcilas klavesīna sonātes. Vizīte uz Parīzi bija sevišķi nelaimīga, tāpēc ka Mocarta māte saslima un nomira 1778. gada 23. jūnijā.

Atpakaļceļā uz Zalcburgu Mocarts devās caur Minheni, kur Aloizija bija kļuvusi paroperdziedātāju. Viņai vairs nebija interese par Mocartu.

Mocarts bija neapmierināts ar dzīvi Zalcburgā arī pēc atgriešanās.

Radās jautājums, kāpēc Mocarts, būdams talantīgs, nebija spējīgs atrast piemērotu darbu šajā ceļojumā. Biogrāfs Meinards Solomons sprieda, ka problēma bija rodama konfliktā ar tēvu, kas uzstāja, ka Mocartam ir jāatrod augsta līmeņa amats, kas nodrošinātu visu ģimeni. Savukārt Volfgangs gribēja dzīvot lielpilsētā, strādājot kā algotnis un aristokrātija atbalstītu viņa darba nozīmīgumu. Mocarts agrāk bija strādājis pie citiem mūziķiem, kā, piemēram, Jozefa Haidna. Mocarta tēvs Leopolds uzskatīja, ka Mocarta jaunība (viņam bija tikai 21 gads, kad devās prom no Zalcburgas) var traucēt viņa darbam.

1781. gads: aizbraukšana uz Vīni

1781. gada janvārī Mocarta operas "Idomeneo" pirmizrāde Minhenē tika izrādīta ar "ievērojamām sekmēm". Martā komponists tika izsaukts uz Vīni, kur viņa darba devējs, Zalcburgas princis-arhibīskaps Koloredo, apmeklēja svinības par godu Svētās Romas imperatoram Jāzepam II. Mocarts, kurš tikko ar labām sekmēm bija uzstājies Minhenē, bija sarūgtināts, kad Koloredo izturējās pret viņu tā, it kā viņš nebūs nekas īpašs. Un vēl jo vairāk bija sarūgtināts, kad arhibīskaps aizliedza viņam sniegt priekšnesumu grāfienei Marijai Tunai (Maria Wilhelmine Thun). Atalgojums par to būtu bijis vismaz puse no Zalcburgā pelnītās algas.

1781.g. maijā sekojošais konflikts tikai pastiprinājās: Mocarts mēģināja atteikties no amata Zalcburgā, bet tas tika noraidīts. Nākošajā mēnesī Mocartam tomēr ļāva aiziet, bet tas notika ļoti aizskarošā veidā. Mocarts tika nozākāts un viņu no darba atbrīvoja arhibīskapa saimniecības pārzinis grāfs Arko. Tajā pašā laikā Mocarts bija pamanījis izdevību pelnīt sev labu iztiku Vīnē. Viņš juta, ka viņam vajadzētu doties uz turieni un veidot sev karjeru tālāk tur.

Konflikts ar arhibīskapu bija vēl smagāks, tāpēc ka viņa tēvs bija nostājies arhibīskapa pusē. Viņš cerēja, ka dēls atgriezīsies mājās reizē ar Koloredo. Tēvs regulāri sūtīja emocionālas vēstules Mocartam, mudinot viņu atgriezties, bet Volfgangs kaislīgi aizstāvēja savu nodomu palikt un turpināt karjeru Vīnē. Sarakste beidzās, kad Mocarts bija atlaists. Rezultātā Mocarts bija brīvs no cietsirdīgā darba devēja un sava tēva lūgumiem atgriezties. Biogrāfs Meinards Solomons to raksturoja, kā "revolucionāru soli", kas ievērojami izmainīja Mocarta turpmāko dzīves gājumu.[25] Vīnē Mocarts nodzīvoja līdz mūža galam.

1782. — 1785. gads: pirmie gadi Vīnē

Mocarta jaunā karjera Vīnē iesākās ļoti labi. Viņš bieži uzstājās kā pianists un sacentās ar Mucio Klementi par imperatora labvelību. Pavisam drīz viņš bija parādījis sevi kā vissmalkāko klavesīna spēlētāju Vīnē.  Mocarts uzplauka arī kā komponists. Laika periodā no 1781. līdz 1782. gadam pēc Vīnes Vācu teātra pasūtījuma viņš uzrakstīja komisko operu Entführung aus dem Serail ("Bēgšana no Seraja"), kura savu pirmizrādi piedzīvoja 1782. gada 16. jūnijā un guva milzīgus panākumus. Šī opera ātri izplatījās Eiropā pa visām vāciski runājošām zemēm, un Mocarta reputācija pieauga kā komponistam.

Kad Mocarts konfliktēja ar Koloredo, 1781. gada 1. maijā vai 2. maijā viņš apciemoja Vēberu ģimeni, kura bija pārcēlusies no Manheimas uz Vīni. Ģimenes tēvs,Fridolins, bija miris, un Mocarts tagad īrēja pie viņiem istabu. Aloizija, kura agrāk bija atraidījusi Mocarta jūtas, tagad bija precējusies ar aktieri Jozefu Langi. Līdz ar to Mocartam interese radās par trešo Vēberu meitu, Kontanci Vēberi, ar kuru bez Mocarta tēva piekrišanas viņš apprecējās 1782. gada 4. augustā.

Viņiem bija seši bērni, no kuriem tikai divi izdzīvoja agrā bērnībā: Karls Tomass (1784—1858) un Francis Ksavjers Volfgangs (Franz Xaver Wolfgang, 1791—1844; vēlāk bija nenozīmīgs komponists).

Laika posmā no 1782. līdz 1783. gadam Mocarts pie barona Gotfrīda van Svītena (Gottfried van Swieten) rūpīgi iepazinās ar J. S. Baha un G. F. Hendeļa darbiem. Van Svītenam bija daudz baroka mūzikas orģināldarbu manuskripti. Pētot šos darbus, Mocarts pirmo reizi mēģināja imitēt baroka stila mūziku, izveidojot vairākaskompozīcijas. Vēlāk tas spēcīgi ietekmēja viņa personīgo mūzikas valodu, piemēram, fūgas pasāža Die Zauberflöte ("Burvju flauta"), kā arī 41. simfonija.

1783. gadā Volfgangs un Kontance apmeklēja Volfganga ģimeni Zalcburgā, bet apmeklējums nebija veiksmīgs. Labākajā gadījumā Leopolds un Nannerla bija pieklājīgi pret Kontanci. Toties apmeklējuma laikā Mocarts uzrakstīja vienu no saviem labākajiem liturģiskajiem gabaliem, Große Messe in c-Moll ("Lielā mesa do minorā"), kura, lai gan nepabeigta, pirmo reizi tika izrādīta turpat, Zalcburgā. Tajā 1. soprāna solopartiju izpildīja Mocarta sieva Konstance.

Pēc laika (nav zināms, kad) Mocarts devās atpakaļ uz Vīni, kur iepazinās ar Jozefu Haidnu. Viņi kļuva par draugiem. Kad Haidns apmeklēja Vīni, viņi dažreiz spēlēja kopā stīgu kvartetu improvizācijas. Mocarta seši kvarteti, kurus uzrakstīja no 1782. līdz 1785. gadam (K. 387, K. 421, K. 428, K. 458, K. 464 un K. 465), bija veltīti tieši Haidnam. Bieži tiek spriests, ka tā bija atbilde 1781. gada Haidna "Opus 33" kompozīcijai. Heidns sajuta bijību pret Mocartu. Kad viņš pirmoreiz dzirdēja pēdējās trīs Mocarta svītas, viņš teica Mocarta tēvam: "Dieva priekšā un kā godīgs cilvēks es varu apgalvot jums, ka jūsu dēls ir dižākais komponists, kādu jebkad esmu pazinis. Viņam ir gaume, un, turklāt, visdziļākās zināšanas kompozīcijā."

Arī Haidna ietekme jūtama Mocarta nākamajos kvartetos un trio.

No 1782. līdz 1785. gadam Mocarts rakstīja koncertu svītas, kuras viņš pats arī izpildīja kā solists savos klavierkoncertos. Viņš rakstīja trīs vai četrus koncertus katrai koncertu sezonai, un kopš brīža, kadauditorijā sēdvietu skaits kļuva nepietiekams, Mocarts sāka uzstāties netradicionālās vietās: Tratnerhofā dzīvokļa ēkas lielā istabā un Melgrūbes restorāna deju zāle. Koncerti bija ļoti populāri, un koncertus Mocarts veidoja, izvēloties skaņdarbus no saviem vissmalkākajiem darbiem. Biogrāfs Meinards Solomons raksta, ka šī laika perioda laikā Mocarts radīja "harmonisku savienojumu starp kāru komponistu-izpildītāju un sajūsminātu auditoriju, kurai bija dota izdevība vērot galvenā mūzikas žanra pārvēršanos un pilnveidošanos".

Mocarts pelnīja ar saviem koncertiem un gadījuma pasūtījumiem pietiekami daudz naudas, lai ar sievu varētu atļauties greznu dzīvesveidu. Viņi pārcēlās dzīvot uz dārgu dzīvokli, par kura īri maksāja 460florīnus. Mocarts arī nopirka par aptuveni 900 florīniem smalkas klavieres no Antona Voltēra un biljarda galdu par aptuveni 300 florīniem. Mocarts arī sūtīja savu dēlu Karlu Tomasu dārgā slēgtā mācību iestādē un turēja mājkalpotājus. Šo iesmeslu dēļ netika veidoti naudas ietaupījumi, kas pēc dažiem gadiem daļēji bija Mocarta ģimenes saspīlētā finansiālā stāvokļa cēlonis.

1784. gada 14. decembrī Mocarts kļuva par brīvmūrnieku. Brīvmūrniecība spēcīgi ietekmēja Mocarta atlikušo dzīvi. Viņš apmeklēja daudzas tikšanās, viņa draugi bija brīvmūrnieki un dažādos gadījumos viņš komponēja brīvmūrnieku mūziku.

1786. — 1787. gads: atgriešanās pie operām

Lai gan operas Die Entführung aus dem Serail ("Bēgšana no Seraja") izrādīšana bija ar panākumiem, Mocarts nākošajos gados tikpat kā nerakstīja jaunas operas.

Viņš uzrakstīja tikai Der Schauspieldirektor, kā arī iesāka rakstīt divas citas operas, bet abas netika pabeigtas. Viņš veltīja savu uzmanību tikai savai karjerai kā klaviermeistars un koncertu autors.

Toties 1785. gadā beigās Mocarts pievērsa atkal savu uzmanību operām. Viņš beidza rakstīt tikai klavieru koncertus un sāka savu slaveno sadarbību ar libretistu Lorenco da Ponti. 1786. gadā Vīnē pirmo reizi tika izrādīta opera "Figaro kāzas". Tās pirmizrāde Vīnē bija diezgan veiksmīga, bet mazliet vēlāk tajā pašā gadā ar labām sekmēm izrādīta Prāgā. Šie panākumi rosināja turpināt Mocarta-Pontes sadarbību.

 1787. gadā Prāgā notika operas "Dons Žuans" pirmizrāde, kura arī tika augsti novērtēta un 1788. gadā tika izrādīta Vīnē arī ar tādām pašām sekmēm. Šo operu mūzikas melodiskums un skaistums izraisīja sajūsmu, un abas operas ir iekļautas starp Mocarta izcilākajiem darbiem un vēl joprojām mūsdienās ir operu repertuāros. Mocarta muzikālā sarežģītība joprojām izraisa grūtības gan operu izpildītājiem, gan klausītājiem, kā tas bija arī pirmizrādēs. Šajos gados Mocarts sasniedza meistarības kalngalus arī instrumentālajā mūzikā, uzrakstot savas labākās simfonijas.

1787. gada decembrī Mocarts beidzot ieguva patstāvīgu amatu pie Svētās Romas imperatora Jāzepa II. Viņš tika pieņemts darbā par kamermūzikas komponistu, jo pirms mēneša šis amats bija atbrīvojies, kad nomira Kristofs Vilibalds Gliks (Christoph Willibald Glück). Tomēr šis amats nebija tāds, kas aizņēma pilnu darba dienu. Mocartam par šo darbu maksāja tikai 800 florīnus gadā. Viņa uzdevums bija tikai komponēt deju mūziku ikgadējām ballēm Hofburgu pils Redutu zālē (Redoutensaal). Mocarts žēlojās savai sievai, ka atalgojums bija "pārāk liels par to, ko es daru, un pārāk mazs par to, ko es varētu darīt". Tomēr pat tas vēlāk ietekmēja Mocartu, kad pienāca grūti laiki. Savukārt galma ieraksti norāda uz to, ka imperatora Jāzepa nolūks bija pārliecināt Mocartu, kuru viņš cienīja, lai viņš neatstāj Vīniun nedodas meklēt labākas perspektīvas kaut kur citur.

1787. gadā vēl jaunais Ludvigs van Bēthovens devās uz divām nedēļām pie Mocarta uz Vīni, cerībā pie viņa macīties. Bet šajā jautājumā joprojām nav izdevies noskaidrot patiesību, jo ir izvirzītas vismaz trīs hipotēzes: pirmā, ka Mocarts, dzirdot Bēthovenu spēlējot, ir uzslavējis viņu; otrā, ka Mocarts atteicās pieņemt Bēthovenu kā savu skolnieku; trešā, ka viņi abi nekad nemaz nav satikušies.

1788. — 1790. gads: Mocarta karjeras pagrimums 

Desmitgades beigās Mocarta karjera pasliktinājās.

Ap 1786. gadu Mocarts reti kad vairs uzstājās publiskajos koncertos, un viņa ienākumi strauji kritās. Šis bija grūts laiks visiem Vīnes mūziķiem, jo Austrija bija kara stāvoklī ar Osmaņu impēriju, un vispārīgais labklājības līmenis, kā arī aristokrātijas atbalsts mūzikai kritās.

1788. gada vidū Mocarts ar ģimeni pārcēlās no centrālās Vīnes dzīvot uz Alzergrundas priekšpilsētu.

Mocarts sāka aizņemties naudu, visbiežāk no sava drauga Mihaela fon Puhberga. Daudzi biogrāfi uzskata, ka Mocarts šajā laikā cieta no depresijas un tas vēl vairāk noveda Mocartu pie daiļrades apsīkuma. Šajā laikā viņš uzrakstīja savas trīs pēdējās simfonijas (39., 40. un 41. simfoniju) un pēdējo no trim operām sadarbībā ar Lorenco da Ponti - Così fan tutte.

Šajā laikā Mocarts veica garus braucienus, cerot uzlabot savu finansiālo situāciju.

 1789. gada pavasarī viņš apmeklēja Leipcigu, Drēzdeni un Berlīni, bet 1790. gadaFrankfurti, Manheimu un citas vācu pilsētas. Braucienu laikā bija tikai dažas veiksmes, bet tās neatrisināja Mocarta finansiālās problēmas.

1791. gads: Mocarta dzīves pēdējais gads

Mocarta pēdējais dzīves gads līdz saslimšanai bija viens no ražīgākajiem un pēc biogrāfa Meinarda Solomona domām personības atgūšanas gads.

Mocarts uzrakstīja vairākus skaņdarbus, ieskaitot dažus no viņa izcilākajiem darbiem: operu "Burvju flauta", pēdējo klavierkoncertu (K. 595 si bemolā), klarnetes koncertu (K. 622), un pēdējo savu stīgu kvintetu (K. 614 mi bemolā), moteti "Ave verum corpus" (K. 618) un nepabeigto "Rekviēmu" (K. 626), kuru bija pasūtījis grāfs Valzega, kurš ar "Rekviēmu" gribējis godināt savas mirušās sievas piemiņu, to uzdodot par savu skaņdarbu.

Mocarts par to neko nezināja. Viņam šķita, ka šo mūziku viņš raksta pats sev. "Rekviēmu" Mocarts sacerēja jau būdams slims, kas atņēma autoram pēdējos spēkus.

Mocarta finansiālais stāvoklis, kurš 1790. gadā bija ļoti nestabils, sāka palēnām uzlaboties. Lai gan nav skaidri zināms, bet iespējams ka Ungārijā un Amsterdamā Mocartam parādījās turīgi patroni, kuri apmaiņā pret muzikālām kompozīcijām deva viņam naudu. Mocarts guva pietiekami lielus ienākumus arī no deju mūzikas rakstīšanas, stradājot par Svētās Romas impērijas kamermūzikas komponistu. Viņš vairs neaizņēmās naudu no Pučberga un sāka pat atdot viņam parādus.

Gada nogalē neilgi pirms savas nāves Mocarts guva publisku atzinību ar saviem darbiem, it īpaši ar operu "Burvju flauta" (tika izrādīta vairākas reizes īsā laikā) un Mazā brīvmūrnieku kantāte (K. 623), kura pirmo reizi tika izrādīta 1791. gada 15. novembrī.

Saslimšana un nāve

1791. gada 6. septembrī Mocarts saslima Prāgā, kur viņš par godu imperatora kronēšanas svētkiem izrādīja jauno operu "La clemenza di Tito". Pēc tam vēl kādu laiku viņš bija spējīgs turpināt savu radošo darbu un pat diriģēt operu "Burvju flauta" tās pirmizrādē, kura notika 30. septembrī. Slimība saasinājās 20. novembrī, kad Mocarts nevarēja vairs tik ārā no gultas, jo cieta no pietūkuma, sāpēm un vemšanas.

Mocartu uz slimības gultas aprūpēja viņa sieva Kontance, Konstances jaunākā māsa Sofija un ģimenes ārsts Tomass Francis Klosē (Thomas Franz Closset). Ir pierādīts, ka Mocarts šajā laikā vēl centās pabeigt savu pēdējo darbu ("Rekviēmu"). Tomēr tiek apšaubīts, ka Mocarts to diktēja savam skolniekam Francim Ksaveram Zīsmaijeram (Franz Xaver Süssmayr).[48]

Mocarts nomira 1791. gada 5. decembrī vienos naktī. Komponists tika apglabāts 7. decembrī kopējā kapā ārpus Vīnes Svētā Marksa kapsētā, jo piederīgajiem trūka līdzekļu. Saskaņā ar tā laika Vīnes tradīcijām bērinieki uz bērēm neieradās. Vēlāk gan vācu rakstnieks Oto Jāns (Otto Jahn, 1856. gadā) rakstīja, ka tomērSaljēri, Zīsmaijers, van Svītens un vēl divi mūziķi apmeklēja Mocarta bēres. Stāsts par to, ka apbedīšanas dienā bija sacēlies sniegputenis, ir nepatiess, jo īstenībā diena bija mierīga un skaidra. Mocarta sāpju sagrauztā atraitne Konstance nebija spējīga iziet uz ielas. Tā klusu un nepamanīti apbedīja lielo ģēniju, kura mūzika cilvēcei sniedz tik lielu māksliniecisku baudījumu.

Mocarta nāves cēlonis vēl joprojām nav noskaidrots. Tajā laikā par Mocarta nāves cēloni uzskatīja smagu drudzi, kurš izpaužas kā intensīva svīšana un izsitumi.Diagnoze bija tik niecīgi aprakstīta, ka modernajā medicīnā tas būtu stipri nepietiekami.

Mūsdienās ir izvirzītas vairākas teorijas par Mocarta nāves cēloni, tai skaitā, ka viņš saslima ar trihinozi, gripu, saindējās ar dzīvsudrabu, reta nieru slimība. Dažreiz tiek minēts, ka viņš ir arī noasiņojis. Tomēr visizplatītākā versija ir tā, ka Mocarts miris no akūta locītavu reimatisma. Ir zināmi trīs (varbūt arī četri) gadījumi, kad Mocarts bērnībā jau piedzīvojis šo slimību. Šai īpašajai slimībai ir tendence atkārtoties, katru reizi atstājot uz organismu nopietnākas sekas.

Starp citu, nedēļu pēc Mocarta nāves presē parādījās ziņas, ka Mocarts ir noindēts. Par vainīgo tika uzskatīts Svētās Romas impērijas pirmais mūziķis Antonio Saljēri, kurš Bēthovena sarunu burtnīcas piezīmēs bija atzinies šajā noziegumā. Bet Saljēri tika uzskatīts par garīgi slimu cilvēku un viņa atzīšanos - par nepatiesu. Tikai pēdējos gados, izpētot tā laika cilvēku izteikumus, ir izvirzīta teorija, ka, iespējams, Mocarts ir noindēts ar sublimātu.

Ņemot vērā, ka Mocarta nāvi saista ar masonismu, tad, protams, šī versija cītīgi tiek noliegta. Savukārt, pastāv uzskats, ka masoni zinot Saljēri ārkārtīgi dziļo nenovīdību, kas saistījās ar Saljēri spēju saskatīt reālu sāncensi un tiešām ģeniālu komponistu un izpildītāju, izmantoja pēdējo kā personu, kura mūziķi noslepkavoja.

Mocarta trūcīgās bēres neatspoguļoja viņa stāvokli sabiedrībā: piemiņas dievkalpojumi un koncerti gan Vīnē, gan Prāgā bija plaši apmeklēti. Tieši pēc nāves Mocarta reputācija būtiski paaugstinājās. Biogrāfs Meinards Solomons piemin, ka Mocarta darbiem tika pievērsta nepieredzēti liela uzmanība. Vairāki biogrāfi (Frīdrihs Šlihtegrols (Friedrich Schlichtegroll), Francis Nīmečeks (Franz Niemetschek), Georgs Nikolauss fon Nisens (Georg Nikolaus von Nissen)) esot sacentušies, kas savos darbos uzskaitīs visvairāk Mocarta komponētos darbus.

***

Mocarta ārējo izskatu ir aprakstījis viņa laikabiedrs, īru tenors Maikls Kellijs. Viņš savās atmiņās ir rakstījis, ka Mocarts ir bijis augumā ļoti mazs vīrietis, kā arī ļoti tievs un bāls, ar smalkiem un gaišiem matiem. Francis Niemetčeks, viens no pirmajiem biogrāfiem, kas rakstīja par Mocartu, savos darbos minēja, ka Mocarta ķermeņa uzbūvē nebija nekas ievērības cienīgs. Viņš esot bijis augumā mazs un viņa ārējais izskats, izņemot viņa lielās izteiksmīgās acis, neliecināja par viņa muzikālo apdāvinātību. Viņa seja bija bakurētaina - liecība no bērnības, kad bija izslimojis bakas. Viņš mīlēja elegantas drēbes. Kellijs savā darbā minēja, ka Mocarts, diriģējot orķestri, valkāja tumšsarkanu zvērādas apmetni un ar zelta tresēm izrotātu trīsstūreni. Par Mocarta balsi viņa sieva Konstance vēlāk rakstīja, ka tā bija tenors, maiga runājot un smalka dziedot, bet kad bija uztraucies vai arī tas bija nepieciešams, viņš spēja runāt efektīgi un enerģiski.

Mocarts lielāko daļu no laika strādāja ļoti smagi un, kad bija nepieciešams, pabeidza darbus ātrā tempā. Kad komponēja, viņš bieži veidoja skices un uzmetumus, tomēr lielākā daļā no tām nav saglabājušās. Konstance tos iznīcināja pēc Mocarta nāves.

Mocartam patika spēlēt biljardu. Viņš mīlēja arī dejot. Savukārt mājās viņš turēja mīļuļus (kanārijputniņu, mājas strazdu un suni). Viņam bija arī zirgs, kuru izmantoja izklaides braucieniem.

Mocarts tika audzināts kā katolis un palika uzticīgs Katoļu baznīcai visu savu mūžu.

Mocarts dzīvoja Vīnes muzikālās dzīvības centrā. Viņš pazina daudz cilvēkus, ieskaitot ne tikai savus kolēģus, bet arī teātra māksliniekus un aristokrātus. Viņam bija ciešs kontakts arī ar imperatoru Jāzepu II. Mocartam bija daudz draugi, no kuriem pēc Solomona domām trīs tuvākie bija Gotfrīds Žanekvins (Gottfried Janequin), grāfu Augustu Hacfeldu (August Hatzfeld) un Zigmundu Barisani (Sigmund Barisani). Savukārt citi biogrāfi min, ka Mocartam bija ciešas draudzības saites ar Franci Ksavjeru Gerlu (Franz Xaver Gerl), Benediktu Šaku (Benedikt Schack), Haidnu (pieminēts iepriekš) un Jāzepu Leutgēbu (Joseph Leutgeb).

Mocartam galvenokārt jaunībā patika skatoloģisks un seksuāls humors. Tas ir manāms viņa vēstulēs, kuras sūtīja savai māsīcai Marijai Annai Teklai Mocartei ap 1777. un 1778. gadu. Arī sarakste ar māsu Nannerlu ir manāmas šīs iezīmes. Mocarts pat rakstīja skatoloģisku mūziku, piemēram, kanonu "Leck mich im Arsch" (K. 231; latviski: "Laiziet manu pakaļu", ko dažreiz tulko arī šādi: "Skūpstiet manu pakaļu").

Darbi, muzikālais stils un jaunievedumi

Mocarta mūzika ir tipisks klasicisma stila piemērs. Mocarts komponēja skaņdarbus laika periodā, kad sarežģītā baroka mūzika pārgāja vienkāršakā mūzikā. Viņa skaņdarbu attīstība ir tieši saistīta ar klasicisma mūzikas attīstību. Pie tam Mocarts bija daudzpusīgs komponists, radot skaņdarbus vairākos žanros, piemēram,simfonijas, operas, solo koncertus, kamermūziku, stīgu kvartetus un kvintetus, kā arī klavieru sonātes. Šie žanri nebija nekas jauns, bet toties Mocartaklavierkoncerti bija kaut kas līdz tam nezināms. Mocarts tik pat kā vienatnē pilnveidoja un attīstīja šo žanru. Mocarts arī komponēja vairākus reliģiozus skaņdarbus, ieskaitot mesas, kā arī deju mūziku, divertismentus, serenādes un citu mūziku.

Galvenās klasiskā stila iezīmes var pilnībā tikt identificētas arī Mocarta mūzikā. Darbos raksturīgās iezīmes ir dzidrums, līdzsvars un caurspīdīgums. Mocarts ir uzkomponējis arī vairākus ļoti vienkāršus skaņdarbus. Tie izsmalcinātības ziņā nav ne tuvu tādiem vissmalkākajiem meistardarbiem, kā Klavierkoncerts No. 24 do minorā (K. 491), Simfonija No. 40 sol minorā (K. 550) un opera Dons Žuans. 1997. gadā Čārlzs Rouzens rakstīja, ka šajos darbos var iepazīt Mocarta vardarbīgo un seksuālo dabu. Un izprotot šos darbus var sākt censties izprast pārējo darbu lieliskumu. Paradoksāli, ka Šūmana sol minora simfonijas virspārējs raksturojums var palīdzēt mums saskatīt Mocartu, kā neatlaidīgu radošo ģēniju. Visās Mocarta ciešanu un šausmu izpausmēs ir kaut kas satriecoši juteklīgs. Īpaši savas pēdējās desmitgades laikā Mocarts savos darbos pētīja hromatisko harmoniju intervāla laikā. Piemēram, lēnais ievads Stīgu kvartetā No. 19 (K. 465) ātri eksplodē, kas ļauj izprast Mocarta stilu, kā vieglu un patīkamu.

Jau no bērnības Mocarts spēja atdarināt mūziku, kuru bija dzirdējis. Ceļojumu laikā pa Eiropu viņš iekrāja nenovērtējamu pieredzi, kas vēlāk nodrošināja viņa unikālo kompozīciju valodu. Londonā vēl kā bērns Mocarts satika J.K. Bahu. Parīzē, Manheimā un Vīnē viņš dzirdēja arī citu komponistu darbus, piemēram Manheimas orķestra izpildījumā. Itālijā, viņš iepazinās ar itāļu uvertīrām un operu bufām, kas spēcīgi ietekmēja Mocarta tālāko attīstību.

Mocarts daiļliteratūrā 

Vairāki autori ir saskatījuši Mocarta dzīvē labu materiālu saviem daiļliteratūras darbiem. It īpaši populārs sižets ir Mocarta un Saljēri savstarpējās attiecības, kā rezultātā Saljēri noindē Mocartu. Tas ir aprakstīts Aleksandra Puškina lugā "Mocarts un Saljēri", kā arī uzvests Nikolaja Rimskija-Korsakova operā ar tādu pašu nosaukumu. Toties zinātnieki negrib piekrist, ka Saljēri tik tiešām ir nonāvējis Mocartu.

Arī mūsdienās vairāki autori strādā pie dažādiem darbiem par Mocartu, piemēram, Pīters Šefers piedāvā lugu "Amadejs", kurā uzsvaru liek uz kontrastu starp Mocarta vulgaritāti (aprakstīts iepriekš sadaļā "Personība") un viņa cildeno mūziku. Pēc šīs lugas ir uzņemta arī kinofilma. Epizode, kurā autors attēlojis Mocartu uz nāves gultas un viņš diktē notis Saljēri, ir filmas autora kaprīze, kas neatbilst patiesībai.

Avoti: nekropole.info, news.lv, wikipedia.org

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1Leopolds MocartsLeopolds MocartsTēvs14.11.171928.05.1787
        2Francis Ksavers Volfgangs MocartsFrancis Ksavers Volfgangs MocartsDēls26.07.179129.07.1844
        3Konstance MocarteKonstance MocarteSieva05.01.176206.03.1842
        4Jozefs HaidnsJozefs HaidnsDraugs31.03.173231.05.1809
        5Ludvigs van BēthovensLudvigs van BēthovensStudents16.12.177026.03.1827
        6Ainārs RitenbergsAinārs RitenbergsDomu biedrs13.12.194315.06.2007
        Birkas