Vakar no Nikolaja baznīcas uz Krustkalna kapsētu izvadīja V. Ošenieka firmas ilggadīgo veikalvedi Zamuēlu Puļķi. Sēru svinībām Nikolaja baznīcā pulcējās prāvā skaitā nelaiķa tuvinieki, līdzgaitnieki un draudzes locekļi. Nelaiķa zārks novietots altāra telpā un pie tā daudz vaiņagu un darba biedru goda sardze. Sēru dievkalpojumu uzsāka ar dziesmu: „Kam dienas gājums bijis grūts...". Māc. O. Kraulis runāja par bībeles vārdiem: » Tad nu labu darīdami lai nepiekustam, jo savā laikā pļausim," norādīdams uz nelaiķa lielo darba mīlestību, jo darbs ir tas, kas rada dzīves laimi. Tur, kur neskan darba ritms, tur nepazīst dzīves svētību. Nelaiķis strādāja darbu, lai ar to kalpotu tuvākiem. Viņa rokās uzņēmums varēja zelt un plaukt, līdz, nākot dzīves vakaram, bija jāizlaiž darba rīki no rokām. Sekoja lūgšana - pateicība par visu to labo, ko nelaiķis darījis saviem tuviniekiem dzīvē un darbā.
Vēl kopdziesma: . Tuvāk pie. Dieva kļūt...un tad sākas sēru gājiens. Aizgājēja zārku no baznīcas iznesa tā tuvākie darba biedri. Gājienā pa Mātera un Tērvetes ielām piedalījās liels pulks pavadītāju. Gājiena priekšgalā nesa 4 lielus vaiņagus. Tērvetes ielas galā sēru procesija pārvietojās automobīļos un paātrinātā gaitā devās ārā no Jelgavas uz 14 kilometru attālajiem Krustkalna kapiem. Kapsētā sēru ceremoniju sagaidīja prāvā skaitā arī apkārtējie zemnieki no Jēkabnieku un Zaļenieku pagastiem. Piemērota ir kopdziesma: «Jauc vēji jūras dzelmi — Pret vakaru tie rimst. Kas cieta dienas svelmi, Nakts vēsumā nu grimst..." Kad nelaiķa zārks atdots zemes klēpim, māc. A. V o i t k u s teica kapa runu, apcerēdams bībeles vārdus: „Nu ir gana, ņēmi nu Kungs manu dvēseli." Runā par pēdējo ceļa gājumu, ko neviens aizgājējs vairs neiet, bet pa kuru ved. Šis pēdē jais ceļojums ir sākums lielam, skaistam ceļam. Gals ir sāpēm, ciešanām, asarām, vaidiem ari laimei un priekam, dzīves darba cīņām un uzvarām. Bet gala nav Dieva žēlastībai, tā ir mūžīga. Zemes klēpim mēs atdosim tikai mirstīgo daļu, bet mūžīgo debesu tēva klēpim. Vēl kopdziesma: " Cilvēks mīļš nu atkal kluss..." un pa tam virs kapa jau pacēlusies dzeltena smilšu kopiņa. Kapa kopiņa pārvērtās skaistā ziedu uzkalniņā.

Avots: Zemgales balss, 02.07.1936