LKOK nr.3/269

Virsleitnants 3. atsevišķā (studentu) bataljonā.

* 1894. g. 20. decembrī Ezeres pagastā.

+ 1964. g. Vidrižos.

Apbalvots par 1919. g. 18. maija durkļu cīņu pie Kaugurciema.Cīņā ievainots. Zaudēja abas acis.

Ordenis piešķirts 1920. gadā.

Dzimis 1894. g. 20. dec. Ezeres pagastā. Izglītojies ģimnāzijā. 

1915-1917. g. dienējis 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulkā. Beidzis Ziemeļfrontes praporščiku skolu, piedalījies kaujās. 1916. g. 8. martā pie Ķekavas ievainots. 1917. g. beigās kritis vācu gūstā, no tā atgriezies apmēram pēc gada.

Latvijas armijā iesaukts 1919. g. febr. Aizputē, piedalījies Kalpaka bataljona cīņās pret lieliniekiem 3. atsevišķajā (Studentu) rotā, vēlāk kapteiņa Zolta rotā.

1919. g. 18. maija kaujā pie Kauguriem ienaidnieka uzbrukuma laikā viskritiskākajā brīdi, kad rotai bija beigusies munīcija, Ķincis veda savus kareivjus durkļu cīņā un pirmais ielauzās atpakaļ mūsu ierakumos, taču tika smagi ievainots, zaudēja abas acis. Ilgstoši ārtstējies kara slimnīcā. 

Piešķirta jaunsaimniecība Cieceres pagastā. Dzīvojis Rīgā, piešķirta 1. kategorijas kara invaliditātes pensija. Pēc Latvijas netkarības zaudēšanas visas privilēģijas atņemtas. Mūža pēdējos gadus aizvadījis Siguldā. 1964. g. Vidrižos miris. Apbedīts Siguldas kapos.

***

Žurnāls "Liesma" 1990.gadā raksta: "Šķiet, Siguldā vēl daudziem vajadzētu atcerēties šo kalsno vīru, kas teica: «Acis man atņēma sarkangalvis!» un ar aklā spieķi rokā steberēja pa Sudmaļa ielu, skaļā balsī lādēdams padomju varu un komunistus. Namu I. Sudmaļa ielā 25a Kintcs savā īpašumā ieguvis trīsdesmito gadu vidū. Abi ar sievu Elizabeti pelnījušies, izdodot mēbelētas istabas vasarniekiem. Īsi pirms kara pieņēmuši audzināšanā bāreņos palikušo Allažu Mežmuižas saimnieka Kalniņa ārlaulības dēlu Jāni. 1944. gadā no frontes pabēguši Gaujmalas Vērīšos. Kad atgriezušies, mājā jau dzīvojuši sarkanarmijas virsnieki, saimnieka ģimenei atvēlēta tikai viena maza istabiņa. Sācies trūkums un bezcerība. Bet Kintcs kārtējai nelaimei tik viegli nav vis padevies. Turpat Gaujmalas gravā nokaltušos kokus malkai zāģējis un augšā nesis, naudiņu centies nopelnīt, birstes sienot. Piecdesmito gadu sākumā nomirusi Elizabete, uzradušies «līdzjūtīgi draugi», kas pie nelaimīgā gājuši ar pudelēm ķešās, bet nereti projām nesuši šo to krietni vērtīgāku. Šajā un vēl citās grūtās situācijās Kintcu centušies glābt Siguldas baptistu draudzes locekļi. No Ļeņingradas Latvijā atgriezusies svešvalodu skolotāja Olga Kalniņa, kas meklējot savu krietni jaunāko pusbrāli, atradusi arī Žani Kintcu. Piecdesmito gadu otrā pusē abi sareģistrējušies. Jānis savukārt pazudis, šķiet, aizklīdis neceļos. Sešdesmito gadu sākumā Kintca veselība pasliktinājusies, galvā atklāta granātas šķemba vēl no atbrīvošanās cīņu laikiem. 1964.gadā viņš lauzis gūžas kaulu, ilgi gulējis Siguldas slimnīcā, pēc tam pārvests uz Vidrižiem, kur miris. Žani Kintcu Siguldas kapos bērējuši pieci seši cilvēki. Zārka nešanai talkā nācies lūgt kapraci. Kintcs apglabāts Latvijas armijas uniformā ar visu Lāčplēša ordeni. Divpadsmit gadus vēlāk viņam blakus guldīta uzticīgā Olga. Kaut gan Žaņa Kintca kaps nav nezālēm aizaudzis, tiem, kas viņa vārdu lasījuši Latvijas vēstures grāmatās un viņu personīgi pazinuši, šķiet — Kurzemes Lāčplēsis Siguldā lielāku piemiņu pelnījis."