Žanis Kulinskis (1918—2006). piedzima Liepājā. Kāda jūrniecības ierēdņa ģimenē. Piedzima gadā, kad dibināja Latvijas valsti. Viņš viens no zaudētās paaudzes. Paaudzes, kuras likteni noteica karš. Tūlīt pēc sko­las sola ierakumi un fronte. Pēc tam gūstekņu nometne un cietums. Vieni apkaunojumi un pazemojumi. Kad atjēdzās, puse dzīves jau no­dzīvota.

Četrdesmit ceturtajā Kulinski iesauca vācu armijā. Leģionārs nozīmēts aviācijas pulkā par motoristu. Vēlāk piedalījies zenītbateriju ierīkošanas darbos.

Pēc kara gūstekņu nometne. Četrdesmit sestajā gadā Zani atbrīvoja. Jau tad cilvēki runāja, ka leģionāriem dzīves nebūs. Krievi viņiem ne­piedos. Savāks visus un notiesās... Tā arī notika. Žani Kulinski arestēja četrdesmit septītā gada aprīlī.1,0 Vienkārši paņēma un savāca. Kā toreiz teica, "izņēma"... Klusi un bez trokšņa. Oficiāli visu noformēja tikai vasarā. Divdesmitajā jūlijā pieņēma lēmumu par arestu.1'" Cilvēks četrus mēnešus gaisā karājies... Neskaitījies ne arestēts, ne apsūdzēts. Gluži vienkārši "izņemts"... Izolēts no sabiedrības.

Tajā pašā divdesmitajā jūlijā uzrādīja apsūdzību. Kulinski vainoja pretpadomju darbībā: esot radījis pretvalstisku organizāciju Imanta. Kopā ar citiem leģionāriem izstrādājis slepenus šifrus, rīkojis sapulces un plānojis diversijas.

Izklausījās jau briesmīgi... Taču patiesība nedaudz citāda... Žanis bija uzrakstījis kādu skrejlapu. Teksts precīzs un kodolīgs: jācīnās pret kolaborantiem. Jācīnās pret tiem, kas, glābjot savu ādu, nodod citus. Jācīnās pret visiem latviešu tautas ienaidniekiem.

Ja krievi sāks masveida arestus un izvešanas, jārīko diversijas. Jāpretojas... Jāatbrīvo ieslodzītie un arestētie!133

Tāds īsumā skrejlapas saturs un būtība. Ne mazāk un ne vairāk.

Lapiņas palīdzēja nodrukāt divas Kulinska paziņas: kāda pavisam jauna Lauksaimniecības akadēmijas studente Anna Krima un grāmat­vede Renāte Gulbe. Renātei sava pārliecība. Viņas vīru arestējuši krievi. Kam citam, ja ne viņai skrejlapas būtība saprotama un pie­ņemama.

Lietā figurēja arī virkne leģionāru. Ar tiem Žanis vien satikās un sirdi kratīja. Cits citam žēlojās un sūdzējās. Neko vairāk! Jā, rakstīja šifrētas vēstules... Taču toreiz citādi nevarēja. Pastu stingri kontrolēja. Vai tad drīkstēja atklāti savas domas paust?! Taču nē!

Jau pirmajā pratināšanā Kulinskis atzinās, ka organizējis slepenu pretestības grupu. Apsūdzētais nosauca arī visus savus draugus un pa­ziņas:

• Arnoldu Ķesteri,
• Voldemāru Spindi,
• Andreju Spoli,
• Arvīdu Ozoliņu,
• Bruno Līcīti,
• Ernestu Reidi un abas jaunās sievietes —
• Annu Krimu un
• Renāti Gulbi.

Jau izmeklēšanas sākumā Žanis noformulēja savu personisko attieksmi: neesot ziņojis par grupu, jo zinājis, ka visus agri vai vēlu arestēs... Lai organizāciju ātrāk sagrautu, izlaidis skrejlapu... Tas pie­saistīs čekas uzmanību un sekmēs ātrāku galu...136

Kulinska liecība viena vienīga provokācija un nodevība. Taču varai ļoti ērta un izdevīga. Pateicoties nodevībai, savāks veselu baru latviešu... Tāpat no viņiem nekādas jēgas! Padomju cilvēkus no viņiem neiztaisīsi. Tad jau labāk visus cietumā un uz Krieviju prom...

Kulinski oficiāli savervēja sešdesmit septītajā... Vervēja tas pats Jānis Lokomets.

Arī pseidonīmu piemeklēja. Visus ziņojumus Žanis parakstīja ar "Jēkaba Smiltnieka" vārdu. Segvārda izvēle nav nejauša Smiltnieka uzvārds Kulinskim tuvs un mīļš. To lietojis vēl viņa vectēvs — aktīvs piektā gada revolucionārs. Slēpdamies no ohrankas, vectēvs no­mainīja uzvārdu. Pārtapa Kulinskī.

Tagad vecais uzvārds atdzimis. Nu to lieto Žanis. Ar to viņš piesedzas... Slēpjas no cilvēkiem un raksta ziņojumus. Ar Smiltnieka uzvārdu Kulinskis izšķirs daudzus likteņus...

A. Grūtups, Observators