Literāts, literatūrzinātnieks, žurnālists, kultūrvēsturnieks.

Dzimis Sesavā dzirnavnieka ģimenē. Mācījies Sesavas pagastskolā, Jelgavas ģimnāzijā (1923), studējis tieslietas un teoloģiju Latvijas universitātē (1923-1928).

Strādājis laikrakstos "Zemgalietis", "Jaunais Zemgalietis" (1923-1926), "Jelgavas Vēstnesis", "Brīvā Tēvija", "Latvis" (1929-1931), žurnāla "Burtnieks" redakcijas sekretārs (1931-1934). Pirmā publikācija laikr. "Zemgalietis", 1921.14.IX. Biogrāfiskā krājuma "Es viņu pazīstu, Rīga, 1939." sastādītājs, daudzu grāmatu autors. No grām.: Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga : Latvijas enciklopēdija, 1992. - ISBN 5899600349.

***

"Latvija Amerikā" 16.12.1989. raksta: "No Eiropas saņemta ziņa, ka 8. septembrī Oldenburgā, Vācijā, miris publicists un sabiedriskais darbinieks Žanis Unāms. Viņa veselību iedragāja dzīvesbiedres Mildas nāve. Sekoja operācijas un ievietošana vācu veco ļaužu mītnē, kā arī daži citi sarežģījumi. Viņš dzimis 1902.gada 19. jūnijā Sesavas pagastā dzirnavnieka ģimenē. Studējis tieslietas. Jau ģimnāzijas laikā Jelgavā sācis rakstīt laikrakstos. Strādājis Latvijas Vēstneša, Rīgas Ziņu, Latvja un Burtnieka redakcijās. Bijis Rīgas pilsētas 10. bibliotēkas pārzinis no 1934. gada, 1938. gadā k|uvis par valsts apgāda Grāmatnieks direktoru. 1941. g. iecelts par Valsts bibliotēkas direktoru, bet 1943. gadā kļuvis arī par Kultūras un sabiedrisko lietu departamenta direktoru. Prezidenta K. Ulmaņa uzdevumā Unāms 1939. gada novembrī sastādīja biogrāfisko vārdnīcu "Es viņu pazīstu", ko izpārdeva piecos mēnešos. Viņa ierosmē atjaunoja Kultūras Fonda darbību 1943.gadā, kas 18 mēnešos kultūras atbalstam piešķīra 2 milj. marku. Vācijā 1944. gadā bija četrus mēnešus Gestapo cietumā. No 1951.g. viņš sešus gadus vadīja latviešu bēg|u nometni Oldenburgā; bijis trīs gadus Latviešu centrālās padomes loceklis. Žanis Unāms sarakstījis 22 grāmatas, no tām septiņas trimdā. Viņš publicējis pāri par 1000 rakstu periodikā. Kārla Ulmaņa biogrāfija iznāca septiņos iespiedumos, bet trīs viņa grāmatas Latvijas neatkarības laikā godalgotas. Unāms sekoja pasaules notikumiem un zīlēja Latvijas likteni, bet vienmēr palika nacionāls cilvēks. Viņam bija grūti salasāms rokraksts, tāpēc viņa darbus pārrakstīja dzīvesbiedre Milda. Viņš turpināja rakstīt arī pēc viņas nāves. Kādā vēstulē Ž. Unāms raksta, ka 1984/85. gadā viņu piemeklējušas smagas sērgas. Operācija 1984. gada rudenī izdevusies labi, bet nākamā gada vasarā piedzīvojis divas sirds lēkmes. Pa daudzajiem darba un rakstīšanas gadu ienākumiem Unāmam bija iekrājušās nepilnas 200 000 vācu markas. Kopā ar sievu izdomājuši, ka jāapdāvina tautieši, jo bērnu viņiem nebija. Bija izdomāts, ka ar testamentāru novēlējumu izveidos Žaņa Unāma fondu, kas sāks darboties pēc viņa nāves. Fonda pārvaldītāju sastāvā bija izraudzīti pa pārstāvjiem no Zviedrijas, Vācijas un ASV, minot arī vārdus. Unāma veselība pasliktinājās, bija traucēta atmiņa, radās smaga cukurslimība. Unāms 1986. gada pavasarī, mirušās dzīvesbiedres dzimšanas dienā, nosūtījis prāvu ziedojumu Kultūras centram Minsterē. 1986. gada 17.martā  Unāms uzrakstījis jaunu testamentu, atceļot iepriekšējo, arī jau nodibināto fondu. Jaunajā testamentā minēts tikai kādreizējā redaktora O. Kalēja vārds, kam uzdots dibināt jaunu fondu mirušās sievas Mildas Unāmas piemiņai, kas darāms pēc Unāma nāves. Pēc tam Unāmam bija jāmaksā slimnīcu izdevumi, arī par uzturēšanos veco ļaužu pansijā, kas atradās mazliet ārpus Oldenburgas. Cik zināms, pilnvaras tagad izdotas kādam Oldenburgas latvietim, kas pārzināja Unāma mantu un ietaupījumus. Uz Ziemassvētkiem viņš nedaudziem draugiem atsūtīja apsveikumu, bet tas bija viss, ko par viņu dzirdēja. Savu arhīvu Unāms novēlējis LKIA, bet tās namā Gauja ierīkos Unāma muzeju. Pēdējos gados tikai nedaudzi tautieši Z. Unāmu atcerējās. Viņš mira aizmirsts un vientuļš. Unāms bija cītīgs latviešu nacionālo domu aizstāvis, palika nepabeigti raksti un uzmetumi. Viņš bija Latviešu preses biedrības goda biedrs. Centrālās valdes vārdā no viņa atvadījās Rietumvācijas LPB priekšnieks K. Stamers. Ne no Vācijas latviešu centrālām organizācijām, ne arī no Oldenburgas nometnes, kur viņš dzīvoja un ko tas sešus gadus vadīja, nebija ne ziedu veltes, ne pārstāvju atvadu runas."

 * 1902. VI 19. Sesavas pag.; M. Olga dz. Spička, S. Milda dz. Celle.

                Beidzis Sesavas pagasta skolu,

                Beidzis Jelgavas klasisko ģimnāziju,

                1929/1931. Laikraksta „Latvis” redaktors,

                1931/1934. Mēnešraksta „Burtnieks” redakcijas sekretārs,

                1935/1939. Rīgas pilsētas X bibliotēkas pārzinis,

                1939/ 1940. paju sabiedrības „Grāmatnieks” direktors,

                1941. VII 12. iecelts par Valsts bibliotēkas direktoru,

                1943. I 01. iecelts par Sabiedr’isko lietu departamenta direktoru,

                Apbalvots ar Lietuvas Ģedemina ordeņi.

                Avots:       „Es viņu pazīstu”, R., 1939.;

                               „Latviešu periodika”, R., 1988.;

                               „Tēvija” # 301/1942.