Operdziedātāja. Sēro radi Latvijā, Austrālijā, ASV.

Beigusi Latvijas konservatoriju, P.Jurjāna klasi. Pēc tam papildinājusies Itālijā. Sākumā darbojusies Liepājas operā, bet vēlāk - Nacionālajā operā. Viņas koloratūrsoprāna balss viegla, tīrskanīga, ar sevišķi spīdošām augšējām notīm.

Zelmas Gothardes-Bergkindes izmocītā sirds apstājusies pukstēt 28. jūlijā pīkst. 11 no rīta, viņas vasarnīcā Rīgas jūrmalā Majoros pie Lielupes. Divdesmit gadus viņa ar lielu mīlestību bija kopusi savu dārziņu un mājiņu upmalā un katru vasaru bailēs drebēja, ka atņems arī to daļu no īpašuma, kurš viņai bija īrēt piešķirts (lielākā māja bija atņemta).
Daudz cīņu bija Gothardei jāizcīna, lai noturētos pašas vasarnīcā, kas arī bojāja viņas slimo sirdi un nervus. G. jau vairākus gadus sirga ar sirdi un brīžiem pavadīja slimnīcā. Neskatoties uz to viņa nekad neizsamisa un nežēlojās par savu likteni. Viņa dzīvi sekoja Rīgas mākslas dzīvei pie televīzijas un klausoties radio, arī daudzie bijušie skolnieki, draugi un kolēģi sniedza zināmu izklaidēšanos un prieku. Vissirsnīgākās attiecības bija G. ar dziedātājām M. Brehmani-Štengeli un Lūciju Valdmani-Teihmani, kā arī komponisti L.Garutu.
G. bija dzimusi Vecmīlgrāvl, kur vecākiem piederēja neliels īpašums Tur studiju gados Konservatorijā notika jautras audzēkņu sanāksmes, bieži vien klejojot par plašo Ziemeļblāzmas parku. Pēc Adas Benefeldes G. bija mūsu labākā koloratūru dziedātāja ar tīru, skanīgu balsi un dziļi izjustu mūzikālo priekšnesumu. Tūlīt no Konservatorijas sola G. angažēja Nacionālā opera koloratūrsoprāna partijām. Neizdzēšamā atmiņā palikusi viņas mīļākā loma — Violeta Traviatā, tāpat Butterfly, Grietiņa Faustā. Lakmē, Manona, Mikaela un daudzas citas. Ari liepājniekus viņa vairākas sezonas iepriecinājusi operā. Uz tenora R.Nīča ierosinājumu G. aizbrauca uz Austrāliju, kur pavadīja vairākus gadus koncertu turnejās un radiofonā, bet dzimtenes ilgas atveda viņu atpakaļ Rīgā. Lielinieku laikā viņa nodevās pedagoģiskam darbam Jelgavas Konservatorijā un privāti, sagatavojot jaunus operu un koncertdziedātājus arī radiofonam un televīzijai. G. liels gandarījums bija skolnieku sirsnīgā atzinība, kuri pat slimības laikā nākuši pēc padomiem un ar lūgumiem noslīpēt viņu koncertu programmu.
Materiāli G. cieta kā jau visi mākslas „veterāni", atvaļināti no skatuves. G. ar humoru rakstīja, ka Nac. operas 40 g. skatuves jubilejā māksliniekiem uz skatuves bijis jāpavada 3 stundas, klausoties runas un viņa aizslēpusies citiem aiz muguras, jo nebijis vakara kleitas un kad draugi gribējuši rīkot viņas 36 g. skatuves jubileju, viņa tās pašas nelaimīgās kleitas dēļ negribējusi, lai to dara. Tad draudzene steigā izsūtīja kleitu no Amerikas, tā laikā saņemta un jubileju visi sirsnīgi nosvētījuši. G. mēdza rakstīt loti garas vēstules, plaši informējot par dzimtenes mākslas dzīvi un kolēģu likteni. Šīs vēstules arvien tika gaidītas ar lielu interesi.
Kopš 31. jūl. viņa atdusas blakus savam vīram aktierim - režisoram V. Ābramam Meža kapos. Lai gaiša saule pavada gaišo Zelmiņu aizsaules ceļos!

Avots: "Sieviete", 20.05.1926 ; "Laiks", 12.09.1964 un 19.08.1964